Mīļi lūdzam Latvju Dievu
Par
Latviju. Es Esmu pārliecināta par to, ka Latvija ir īpaša vieta. Lai cik tas
dīvaini nebūtu, man vajadzēja garu ceļu, lai to saprastu. Un tas notika
mainoties manai attieksmei pret pasauli un saviem tuvākajiem. No dziļa naida un
citu vainošanas par to, ka man neveicas, līdz sapratnei, ka tas kā es uztveru
savus līdzcilvēkus ir tikai manu izjūtu un pasaules sapratnes atspulgs. Tas
bija mans iekšējais ceļojums uz Sirdi.. Un
šobrīd, es esmu pārliecināta, ka dzīva, līdzjūtīga Sirds ir vērtīgāka
par visiem pasaules dārgumiem. Tev un man un daudziem Sirdis jau modušās un
sauc pēc brīvības, kas reizē liek savas sirdsapziņas priekšā atbildēt par katru
teikto vārdu, domu, darbu. Sirdij nesamelosi un vai ir vērts to darīt? Varbūt
vienkārši dūšu vajag, kā Sprīdītim. Uzņemties pašam atbildību un darīt, ne
gaidīt, ka citi izdarīs. Un sirdī mēs visi nojaušam, ka jau nāk citi laiki. Un
strauji. Tālāk, lai mana atbilde Tev un sveiciens no Sirds uz Sirdi ir šīs
rindas! Sarmīte
Mīļi lūdzam Latvju
Dievu, Māru, Laimu arīdzan,
Saucam visas Latvju
Mātes šajā darbā palīgā.
Saucam Vēju, saucam Guni,
saucam Zemi, Ūdeni.
Augšā ceļam seno, viedo–
to kas lādes dibenā.
Mūsu Zemē Krēslas laiki,
Gaismu saucam palīgā!
Ņemam taures, ņemam
bungas, nu ir laiks tās skandināt!
Saucam ļaudis, saucam
dzimtas, nu ir laiks mums kalnā kāpt.
Krēsla apņem kalna
galus, krēsla klīst ielejā.
Saucam ļaudis, saucam
visus, katru latvi palīgā.
Dedzam sveci, dedzam
Guni, sākam visi kalnā kāpt!
Sargām liesmu, sargām
Gaismu, sargām savu Dvēselīt.
Lūdzam pašu mīļo Laimu,
lai nāk viņa palīgā.
Pati Laima meklē Gaismu
pašā lādes dibenā,
Atrod spožu
atslēgsaišķi, un tās sāk izdāļāt.
Ņemam Gaismas atslēdziņu
ar abām rociņām,
Savu sirdi vaļā veram,
mērojam tai atslēdziņu.
Nu atslēdzas gaismas
durvis dziļos Sirds kambaros,
Atmirdz Gaisma debesīs,
Daugaviņas ūdeņos.
Nu man Spēks, nu man
Vara, nu es droši kalnā kāpju,
Līdzi vedu savus ļaudis,
sākam Sauli godināt!
Simtiem zvaigžņu
debesīs, simtiem atmirdz pazemē.
Simtiem dzirkstis kalnā
kāpj, uguni sāk kurināt.
Krustu velkam kalna
galā, kur būs Guni kurināt,
Kur būs likti Saules dzirkstis, kur būs Sauli
godināt.
Saucam pašu Pērkontēvu,
lai sāk bungas rībināt.
Lai sāk bungas rībināt,
tumsas varu klīdināt.
Visi iekšā aplī stājam,
Gaismas vārdu daudzināt!
Sitam kāju– pazūd tumsa,
ceļam roku- Saule mirdz.
Dietin diet sāk manas
kājas, sirds man deg līksmībā.
Pērkons sper ozolā,
nobirst melnu zīļu lietus.
Sper, Pērkon,
vēlvienreiz, lai ozolam zelta ziedi.
Pērkons sper un ducina,
ozols saknes kustina,
Iešūpojas zemes dzīles,
Saule iespīd pazemē.
Zem ozola saknītēm, vara
kalta pūra lāde.
Katra kalna viducī –
nogrimusi Gaismaspils.
Saucam Gaismu, tīru,
baltu, lai plūst Gaisma virszemē.
Saucam Gaismu, saucam
Gaismu, lai sāk sirds gavilēt,
Lai atvēra mīļā Māra
mūsu zemes Noslēpumu,
Nu lai ceļas
Gaismaspilis, lai tiek Gaisma virszemē.
Stalti,
balti vīri nāk, tie palīdz Gaismu saukt.
Tie
palīdz Gaismu saukt svešādā valodā.
Tie
nebija sveši vārdi, tā runāja dvēselīte,
Tā
runāja dvēselīte tumsas nastu kratīdama.
Nu
saprata mana sirds svešu ļaužu valodiņ,
Ne tā
bija svešu ļaužu, tā jau bija zīmogota.
Sper,
Pērkon, trešo reiz, salauz tumsas zieģelīšus,
Lai
varēju es lasīt, ko vēstīja Viedi raksti.
Nu
sasprāga gabalos visi tumsas zieģelīši,
Nu
varēju senus ruļļus raiti vaļā ritināt.
Pirms
lasīju senus ruļļus, vēl darbiņš padarāms.
Saucu
visus latvju ļaudis pulciņā sanākam.
Pulciņā
sanākam, Latvju Dievu piesaucam.
Latvju
Dievu piesaucam, gara mantas svētījam.
Dieviņš
kūra uguntiņu pašā kalna galiņā.
Tai nu
vajag cauri iet, svešas ādas nometot.
Ej caur
Guni, nosti met svešu ļaužu krustus, raizes,
lai
aiziet svešā vara aiz zemītes robežām.
Caur
Uguni, caur Ūdeni, caur Zemīti, caur Vējiem.
Lai tie
visi melnumiņi sadeg zilos uguņos.
Svešas
ādas zemē krīt, sadeg gaiši liesmojot.
Brīva
top mana sirds, mana balta dvēselīte.
Gaismu
saucu, Gaisma nāca, nu ir Gaisma ozolā,
Nu
ozola zelta zari sudrabā vizuļoja.
Nu
lidoja putnu bari ozolā padziedāt..
Velku
baltu lina kreklu, viedu zīmju izrakstītu,
Lasu
katrā rakstiņā kā gudrā grāmatā.
Nu tie
mani viedi raksti birst pašā sirsniņā,
Birst
pašā sirsniņā, pagriež saules atslēdziņu.
Nu
veras Gaismas vārti. Nu Gaismiņas saslēdzas:
kas
manī, kas tevī, kas zemē un debesīs.
Nu veras
visas durvis zelta rakstu izrakstītas,
nu mums
bija visu durvju, Gaismas zīmju atslēdziņas.
Nu veram
atslēdziņas zeltītā diedziņā,
Saules staru
cauri laižam, dzīvu darām Gaismas varu.
Dzīvu
darām Gaismas varu, iedvešam tai Dvēselīt.
Gaisma,
Gaisma, Gaisma ausa, tā uzausa sirsniņā,
Atspīdēja
debesīs, sašūpoja pazemīti.
Augšup ceļas Latvju milži, siltas gaismas
apmirdzēti,
Tumsas nastu nosti krata, tā sabira putekļos.
Latvju viedums augšup ceļas– atveras tas avotā.
Saules dzirkstis ūdenī spīguļot spīguļo.
Kā Saulīte noglāstīja– vaļā veras katra Sirds!
