trešdiena, 2012. gada 21. novembris

Mīļi lūdzam Latvju Dievu


Mīļi lūdzam Latvju Dievu

Par Latviju. Es Esmu pārliecināta par to, ka Latvija ir īpaša vieta. Lai cik tas dīvaini nebūtu, man vajadzēja garu ceļu, lai to saprastu. Un tas notika mainoties manai attieksmei pret pasauli un saviem tuvākajiem. No dziļa naida un citu vainošanas par to, ka man neveicas, līdz sapratnei, ka tas kā es uztveru savus līdzcilvēkus ir tikai manu izjūtu un pasaules sapratnes atspulgs. Tas bija mans iekšējais ceļojums uz Sirdi.. Un  šobrīd, es esmu pārliecināta, ka dzīva, līdzjūtīga Sirds ir vērtīgāka par visiem pasaules dārgumiem. Tev un man un daudziem Sirdis jau modušās un sauc pēc brīvības, kas reizē liek savas sirdsapziņas priekšā atbildēt par katru teikto vārdu, domu, darbu. Sirdij nesamelosi un vai ir vērts to darīt? Varbūt vienkārši dūšu vajag, kā Sprīdītim. Uzņemties pašam atbildību un darīt, ne gaidīt, ka citi izdarīs. Un sirdī mēs visi nojaušam, ka jau nāk citi laiki. Un strauji. Tālāk, lai mana atbilde Tev un sveiciens no Sirds uz Sirdi ir šīs rindas!                      Sarmīte


Mīļi lūdzam Latvju Dievu, Māru, Laimu arīdzan,
Saucam visas Latvju Mātes šajā darbā palīgā.
Saucam Vēju, saucam Guni, saucam Zemi, Ūdeni.
Augšā ceļam seno, viedo– to kas lādes dibenā.
Mūsu Zemē Krēslas laiki, Gaismu saucam palīgā!
Ņemam taures, ņemam bungas, nu ir laiks tās skandināt!
Saucam ļaudis, saucam dzimtas, nu ir laiks mums kalnā kāpt.

Krēsla apņem kalna galus, krēsla klīst ielejā.
Saucam ļaudis, saucam visus, katru latvi palīgā.
Dedzam sveci, dedzam Guni, sākam visi kalnā kāpt!
Sargām liesmu, sargām Gaismu, sargām savu Dvēselīt.
Lūdzam pašu mīļo Laimu, lai nāk viņa palīgā.
Pati Laima meklē Gaismu pašā lādes dibenā,
Atrod spožu atslēgsaišķi, un tās sāk izdāļāt.
Ņemam Gaismas atslēdziņu ar abām rociņām,
Savu sirdi vaļā veram, mērojam tai atslēdziņu.
Nu atslēdzas gaismas durvis dziļos Sirds kambaros,
Atmirdz Gaisma debesīs, Daugaviņas ūdeņos.

Nu man Spēks, nu man Vara, nu es droši kalnā kāpju,
Līdzi vedu savus ļaudis, sākam Sauli godināt!
Simtiem zvaigžņu debesīs, simtiem atmirdz pazemē.
Simtiem dzirkstis kalnā kāpj, uguni sāk kurināt.
Krustu velkam kalna galā, kur būs Guni kurināt,
Kur  būs likti Saules dzirkstis, kur būs Sauli godināt.
Saucam pašu Pērkontēvu, lai sāk bungas rībināt.
Lai sāk bungas rībināt, tumsas varu klīdināt.
Visi iekšā aplī stājam, Gaismas vārdu daudzināt!
Sitam kāju– pazūd tumsa, ceļam roku- Saule mirdz.
Dietin diet sāk manas kājas, sirds man deg līksmībā.
Pērkons sper ozolā, nobirst melnu zīļu lietus.
Sper, Pērkon, vēlvienreiz, lai ozolam zelta ziedi.
Pērkons sper un ducina, ozols saknes kustina,
Iešūpojas zemes dzīles, Saule iespīd pazemē.
Zem ozola saknītēm, vara kalta pūra lāde.
Katra kalna viducī – nogrimusi Gaismaspils.

Saucam Gaismu, tīru, baltu, lai plūst Gaisma virszemē.
Saucam Gaismu, saucam Gaismu, lai sāk sirds gavilēt,
Lai atvēra mīļā Māra mūsu zemes Noslēpumu,
Nu lai ceļas Gaismaspilis, lai tiek Gaisma virszemē.
Stalti, balti vīri nāk, tie palīdz Gaismu saukt.
Tie palīdz Gaismu saukt svešādā valodā.
Tie nebija sveši vārdi, tā runāja dvēselīte,
Tā runāja dvēselīte tumsas nastu kratīdama.
Nu saprata mana sirds svešu ļaužu valodiņ,
Ne tā bija svešu ļaužu, tā jau bija zīmogota.
Sper, Pērkon, trešo reiz, salauz tumsas zieģelīšus,
Lai varēju es lasīt, ko vēstīja Viedi raksti.
Nu sasprāga gabalos visi tumsas zieģelīši,
Nu varēju senus ruļļus raiti vaļā ritināt.

Pirms lasīju senus ruļļus, vēl darbiņš padarāms.
Saucu visus latvju ļaudis pulciņā sanākam.
Pulciņā sanākam, Latvju Dievu piesaucam.
Latvju Dievu piesaucam, gara mantas svētījam.
Dieviņš kūra uguntiņu pašā kalna galiņā.
Tai nu vajag cauri iet, svešas ādas nometot.
Ej caur Guni, nosti met svešu ļaužu krustus, raizes,
lai aiziet svešā vara aiz zemītes robežām.
Caur Uguni, caur Ūdeni, caur Zemīti, caur Vējiem.
Lai tie visi melnumiņi sadeg zilos uguņos.
Svešas ādas zemē krīt, sadeg gaiši liesmojot.
Brīva top mana sirds, mana balta dvēselīte.

Gaismu saucu, Gaisma nāca, nu ir Gaisma ozolā,
Nu ozola zelta zari sudrabā vizuļoja.
Nu lidoja putnu bari ozolā padziedāt..
Velku baltu lina kreklu, viedu zīmju izrakstītu,
Lasu katrā rakstiņā kā gudrā grāmatā.
Nu tie mani viedi raksti birst pašā sirsniņā,
Birst pašā sirsniņā, pagriež saules atslēdziņu.
Nu veras Gaismas vārti. Nu Gaismiņas saslēdzas:
kas manī, kas tevī, kas zemē un debesīs.

Nu veras visas durvis zelta rakstu izrakstītas,
nu mums bija visu durvju, Gaismas zīmju atslēdziņas.
Nu veram atslēdziņas zeltītā diedziņā,
Saules staru cauri laižam, dzīvu darām Gaismas varu.
Dzīvu darām Gaismas varu, iedvešam tai Dvēselīt.

Gaisma, Gaisma, Gaisma ausa, tā uzausa sirsniņā,
Atspīdēja debesīs, sašūpoja pazemīti.

Augšup ceļas Latvju milži, siltas gaismas apmirdzēti,
Tumsas nastu nosti krata, tā sabira putekļos.
Latvju viedums augšup ceļas– atveras tas avotā.
Saules dzirkstis ūdenī spīguļot spīguļo.
Kā Saulīte noglāstīja– vaļā veras katra Sirds!