I. Andžānes raksts
Rainis: ”Vēl ritu.”
Raiņa dzejoļu krājumam ”Gals un sākums” – 100
”Nupat pabeidzu dzeju grāmatu ”Gals un sākums”,” 1912. gada 28. oktobrī
Rainis raksta vēstulē Birutai Skujeniecei. Steidzīgā rokrakstā kādā simt gadu
tālā rudens dienā dzejnieks raksta noslēguma spriedumu savam krājumam, kas reiz
tiks iekļauts Latvijas kultūras kanonā, kas tiks celts un pelts, kas liks sāpēt
paša krājuma radītāja dvēselei par nesaprašanu un radīs mītu par nesaprotamo
Raini. Pats dzejnieks piebilst: ”Es drīkstu par to te runāt, jo šī ir mana
intīmākā un personiskākā dzejma. Nekādu piezīmju viņai ar īsti nevajadzētu, jo
viss, ko jūs gribat zināt, viņā ir jau izteikts.”
1912. gada rudenī dzejoļu krājums ir pabeigts.
Zinot, ka neviens nekad nav varējis un nevarēs pateikt par sevi visu,
Rainis mēģina atklāt sevi pēc iespējas vairāk. Tā ir vēlme būt saprastam un
pieņemtam visos savas dzīves lokos. Septiņi vaiņagi, septiņas krāsas un septiņas
balsis caurvij šo vispersoniskāko Raiņa dzejoļu krājumu, dodot lasītājam izvēli
joprojām minēt dzejnieka mūžam neatminamo mīklu. Tāpēc jau tas ir Rainis, tāpēc
jau Rainis ir prātam neaptverami radošas personības nesējs. Viņš zina, ka mēs
tik tālu netiksim. Jau pirms simt gadiem viņš to zināja, ka mēs paliksim kādā
lokā, kādā šīszemes parastības lokā, kur droši justies un visums nespiež
pakausi... Septiņos lokos nemitīgi skan vārdos skaļi neizteikts jautājums –
vajag vai nevajag atskatīties? Mūsu folkloras gudrību kopums dod padomu –
neatskatīties. Folklorā atskatīšanās simbolizē to, ka ceļš noraida ceļa gājēju
vai atsūta to atpakaļ, tā var būt gan ceļa pazaudēšana, gan nepieciešamība
atgriezties. Rainim ceļa gājējs top par gaitas gājēju, ceļš top par gaitu, un
Rainis atskatās. Viņš atskatās un redz, ka gals un sākums ir viens un tas pats,
caur septiņiem lokiem viņš izjūt, ka gals un sākums ir tā nolemtiba, kuru nevar
apstrīdēt, jo tā aizsniedzas bezgalībā. Tikai bezgalībā var atrast personības
mērķi un jēgu, ieraudzīt krāsas, sadzirdēt balsis, saskatīt nozīmīgus it kā
sīkumus, kas ceļā jeb gaitā pavada. Bez atskatīšanās bezgalībā nonākt nevar, lai
atskatītos, jābūt stiprākam par ceļu. Tad dzīve kļūst par gaitu, un pats šis
vārds sevī ietver neapstāšanās rituma spēku. Tāpēc Rainis piezīmēs par topošo
krājumu paliek pie domas, ka atskatīties tomēr vajag: ”Skaidri jāpārredz savs
ceļš. Atskaties vienmēr atpakaļ, lai tu zinātu, kur gāji, un jāiet tālāk.
Nemaldies, zini skaidri. Zini, kas tevi saistīja, zini, ko tu nomestu.”(1909.
gada 10. oktobris) Veidojot dzejoļu krājumu ”Gals un sākums”, Rainim tomēr nācās
bieži atskatīties, jo krājumā ietverti dzejoļi, kas tapuši laikā no 1901. līdz
1912. gadam.
Viņam simtām reižu jāizdzīvo visi septiņi loki, jāiet caur septiņām
balsīm, lai atskatītos, bet neatgrieztos. 1912. gada septembrī, kad dzejnieka
iztēlē un uz papīra ir jau skaidrs krājuma veidols, piezīmēs atgriežas doma par
atskatīšanos: ”Neatgriezties vairs atpakaļ. Es negribu jaunību, zieds viņa bij,
lai dod augli, stars viņa bij, lai dod sauli. Atskatīties un pārzināt, un
papriecāties, un atveldzēties viņas skaistumā, mierināties redzot, ka viņas
bēdas izgaisa, tad grožus stingrāk rokās ņemt un uz priekšu.” Varbūt jau tad,
pirms simt rudeņiem, Rainis pats saprata, ka radījis kaut ko tik nozīmīgu,
vērienīgu, aptvēris neaptveramo, un šajās piezīmēs tāpēc ierakstīja: ”Nepaliekat
pie šīs grāmatas, ejat tālāk. Tik paturat viņu vienmēr piemiņā.” (1912. gada 5.
septembris)
1907. gada 23. aprīlī Rainis piezīmēs ieraksta, ka iecerētā dzejoļu krājuma
nosaukums būs ”Mēnessdārzs”, bet tā paša gada 17. novembrī nosaukumu papildina
ar apakšvirsrakstu ”Vienas dvēseles balss”. Mēness tēls ir cilvēka iekšējās
pasaules simbols, kas arī Aspazijas daiļradē saistīts ar vientulības motīviem.
”Mēnessdārzā” cilvēks ir vientuļš, tikai tur var atrast sevi un tikai tur var
ieraudzīt mēness varavīksni.
Savās piezīmēs Rainis sīki izstrādā savas domas gan par 7 balsīm, gan par 7
abstraktajiem pasaules apjēgumiem (pagātne, daba, mīla, darbs, sāpe, nāve,
vientulība), gan domājis par atbilstošām 7 krāsām (sārts, dzeltsarkans, zelts,
zaļš, bāli zils, tumši zils, mēļš). Tādās krāsās viņš iedomājas mēness
varavīksni: ”... 7 krāsas kā mēness varavīksnai, katrai sava sajūta.”
(17.11.1907.) Vaiņags kā mūžīgā apļa realizācija atrod Raiņa iztēlē 7 veidus –
rasas, lapu, rožu, ozola, ērkšķu, čūsku, zvaigžņu vaiņagā. Piezīmēs rasas
vaiņags izaug no idejas par asaru, tad par pērļu vaiņagu. Domājot par dzejoļu
krājumu, Rainis paliek pie skaitļa 7. Citu tautu (indiešu, ķīniešu, grieķu etc.)
kultūrā 7 ir kosmosa skaitlis, kur katrs tā komponents atspoguļo kādu pasaules
slāni, un Rainis domā par 7 balsīm. Kas ir aiz 7? Visas iespējas un bezgalība.
Tāpēc krājumu veido 10 nodaļas, tā "Gals un sākums" kļūst par mēģinājumu izteikt
vārdos pasaules kustību un mainību, iesaistot šajā ritumā pašu galveno –
personību. Dvēselē ir gals un sākums, tikai dvēselē ir mēness varaviksne un
bezgalība. 1912. gada 12. augustā Rainis piezīmēs ieraksta krājuma iespējamo
apakšvirsrakstu: ”Viena rituma desmitdaļaina dziesma”, domājot par skaitļa 10
simbolisko jēgu. "Gala un sākuma" kompozīciju vislabāk piezīmēs komentējis pats
Rainis. Ievads nosacīti tiek dēvēts par "Atjēgšanu": "Cilvēks atjēdz, apzinās
nepieciešamību meklēt savas esības jēgu." Seko septiņi "Meklēšanas" loki:
pagātne, daba, mīla, darbs, sāpes, nāve, vientulība; un šiem lokiem tekstā
atbilst septiņas krāsas, septiņi vainagi un septiņas dabas balsis. Septītā balss
ir klusuma balss. Divas krājuma pēdējās nodaļas Rainis nosauc par "Atrašanu",
kur atrod: ” 1. dvēseli - dzīves dziņu, 2. kosmosu - lielo pasauli, ārpus zemes,
3. abu spēku vienībā glābiņš. [..] līdzekļi: a) dvēsle sevi pielīdzina kosmosam,
aug līdz bezgalībai, b) dara kosmosu sev līdzīgu, dodot viņam cenšanos un apziņu
– dvēseli, c) attīsta sevī domas un gribu, kas verš abus: dvēsli un kosmosu."
(1912. gada 12. augusts.)
"Gala un sākuma" apakšvirsraksts – ”Viena rituma ziemas dziesma”. Kāpēc
”Ziemas dziesma”? Par to pastāsta dzejnieks pats: ”Es varēju dziedāt savu
dziesmu, bet tā nu jau iznāca - ziemas dziesma. Rudens dziesma bij nesen bijusi,
pavasara dziesma bij sen bijusi - tikai vasaras dziesmas nebij ne sen, ne nesen.
Vēlāk, kad pārbraucu mājās, es gan sāku vasaras dziesmu, bet tā tika drīz
aizsaldēta: vasaras jau Latvijā nemēdz būt siltas, un tās pašas bieži aizlīst.
Pārlasot tagad «G. u. s.», es brīnos par sevi: grāmatā ir tik konsekvents
pesimisms, aizvests līdz pašam galam, kur tas lūst, - un es varēju to aizmirst!
(Priekšvārds 1925. gada izdevumam)
Papildinot Raiņa teikto, jāpiemin, ka ”pavasara dziesma” ir 1905. gadā
iznākušais dzejoļu krājums ”Vētras sēja”, bet ”Tie, kas neaizmirst” (1911) -
”rudens dziesma”.
Dzejoļu krājums "Gals un sākums" tiek izdots A.Gulbja apgādā Pēterburgā
1912. gada nogalē, bet līdz Rainim tālajā Šveicē tas atceļo tikai 1913. gada
pavasarī. Dzejnieks lasa savu krājumu un raud: ”Es vakarā pēc maziem darbiem
paņēmu rokā "G. un s." - lasīju un raudāju pats par sevi. I kauna vairs nebija,
taisnība taču viss ir, kas tur sacīts. Visstiprākās vidus nodaļas, sāpes, -
tālākās, kā nāve un vientulība, nau stiprākas, pat vietām jūtas vājākas.”
(Dienasgrāmatā 1913. gada 10. martā.)
Jebkura grāmata pēc iznākšanas dzīvo savu dzīvi, un Rainis dzīvo līdzi
šai savu personisko izjūtu piesātinātajai grāmatai – dzīvo un pārdzīvo.
P. Dauge 1913. gada 15. jūlijā Rainim raksta: ”Tava spēja kristalizēt
domas un jūtu pārdzīvojumus viskoncentrētākā formā šinī grāmatā ir sasniegusi
nepieredzētu robežu. Tava grāmata nav izlasāma vienā vakarā. Lai to patiesi
saprastu, priekš tam ir vajadzīgs nopietns darbs. Tā vismaz es uz to skatos, jo
redzu, ka šinīs dzejoļos ir ielikts liels, nopietns dzīves gabals, neizsmeļams
galvas un jūtu darbs.”
Tie ir tikai Raiņa tuva drauga un laikabiedra vārdi – tikai vārdi, kas
neko nemaina un jaunu nepasaka, bet dzejniekam ļoti vajadzīgi ir labi vārdi, jo
viņš ārkārtīgi pārdzīvo katru spriedumu par ”Galu un sākumu”, kas arī ir pilnīgi
saprotams. Atbildē P. Daugem Rainis saka: ”Tu ļoti mīļi un pareizi saki par
«Gals un sāk[ums]»; man no lielākas intereses būs dzirdēt Tavu spriedumu, kad
būsi vairāk ielasījies, - tur tiešām liels manas dzīves gabals.” (1913. gada
4. augustā)
Jau kopš ”Gala un sākuma” iznākšanas kritiķi un literatūras pētnieki
vērtē šo dzejoļu krājumu, un pētījumu ceļš nav beidzies. Katram sava taisniba –
lasītājam, kurš lasa, vērtētājam, kurš analizē, Rainim, kurš šo darbu radījis.
Taisnību daudz, bet patiesība tikai viena, un tā pieder Rainim, jo:
” Vēl tas nau gals, - i gals top vienaldzīgs,
Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaigžņu vaiņags,
Es ritu, tāļāk ritu . . .”
Tāpēc nu ir vienalga, ko reiz teikuši un vēl pateiks kritiķi, jo
nevienu dvēseli nevar ne izpētīt, ne analizēt, bet patiesība pieder tam, kura
dvēsele un dzīve paslēpta katrā krājuma rindiņā, atstājot noslēpumu, kas ir
tikpat neizdibināms, cik visums, un trausls kā gala un sākuma atskārsme.
”Cik par mani pašu, ko teikt, tik izteikts ”Galā un sākumā”, ”
dzejnieks raksta no Kastaņolas Annai Ķeniņai 1913. gada 18. martā, kad
pats jau turējis rokā izdoto grāmatu, kad pats to pārlasījis,
vēlreiz izdzīvojis un izraudājis.
Raiņa ”septiņšķēpu pasaule”, kurai jāiziet cauri, ir katrā no mums.
Jebkuram ir izvēles brīvība lasīt vai nelasīt Raiņa ”Galu un sākumu” un visu
citu dzejnieka atstāto dzeju. Katrs var teikt, ka dzeju nelasa vispār, tomēr
Raiņa vārds Latvijas kultūrā ir palicis uz visiem laikiem, tas palicis arī tā
cilvēka apziņā, kas nekad neko nav no dzejnieka darbiem lasījis. Rainis vēl
joprojām var atļauties teikt: ”Vēl ritu.”
"Gala un sākuma" nodaļas atdalītas ar moto, kurā variēta viena un tā
pati frāze: "Es ritu." Šī frāze dažādos kontekstos kļūst par mūžīgās mainības
jēdzienisko nesēju, bet šī mainība taču ir Raiņa ētiskais ideāls, kas nu kļuvis
par paša dzejnieka likteni:
"Es ritu, ritu,
Ņemot un dodot topu par citu –
Vēl ritu."
Mg.philol. Ināra Andžāne
biedrība ”Aspazijas mantojums”
