Citāti no Raiņa darbiem

Sveicināti, draugi!

Pārdomām pirmssvētku dienā - viens no maniem domubiedriem brīnišķīgi izlasījis pārdomu  vērtus graudus no Raiņa Kopotajiem rakstiem (aiz katra izvilkuma norādīts avots).

Lai mums visiem noder...

Gunta Saule

 

Katru gadu pīšļu kārta
Virsū bira atmiņai.
Simtu gadu putekļos
Nost atmiņa nosmakusi.
(KR 14, 64.)

Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, top uzveiktas ne vien caur varu, bet viltu.
(KR 14, 96.)

Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.
(KR 14,97.)

Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi –kosmopolīti.
(KR,14 107.)

Imantam:Tu neesi tas kā priekšā krīt zemē, bet tu tas, kā priekšā ceļas augšā un top brīvs un liels, ne zems.
(KR14,122.)

 Imants.Divu kultūru pasaules:
1) senā, aizvēsturiskā maigā, brīva enerģija, nekoncentrēta,
2) kristīgā, liekuļotā, koncentrētā uzvaras gūšana.
(KR14, 140.)

 Pārgalvīgam būt, tas nozīmē būt brīvam. Brīvam būt tas nozīmē būt pašam, būt stipram, lielam, centīgam, pieticīgam.
(KR 14, 229.)

Ja arī visa tauta nedzīvo jauno lielo dzīvi, ja lielākā daļa vēl vecā parašā, tad tomēr jaunais jau ir uzziedējis kad viņš parādījies nedaudzajos.
(KR 14. 271.lpp.)

Jāuzmeklē vēsturē, kad bijuši laimīgi laiki un tad jāizzina viņa cēloņus.
(KR 14, 290.)

Mēs nākam piepildīt visas prasības, visas pasaules ilgas, ne vien materiālu cilvēces labklājību, bet arī garīgo.
(Kr 15, 95.)

Tu neprātīgā tauta, vai tad mūžam
Tu ļausies ziedoties kā upurjērs?
Ver acis vaļā, negul`, piecelies . .
(KR 15, 117.)

Tautai pašai jāizšķiras, jāizcīnās iekšēji, vai grib būt patstāvīga?
(KR 15, 127)

Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam.
Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību.
(KR 15, 332.)

. . mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām.
(KR 17, 67.)

Patiesība ir ļaudīm grūtāk saprotama nekā nepatiesība, jo patiesība ir organiska un dabiska un kā tāda meklējama un izlobāma. Nepatiesība turpretī ir mākslīgi taisīta un zināmam gadījumam un zināmai saprašanas spējai taisni piemērota.
(KR 17, 200.)

Kas pārskata, tas pārskatās. Kas piedod, to noliek par vainīgo. Kas atlaiž, to piesien pašu. Kas dod, tam atņem. Kas labsirdīgs, to ved pakārt. Tā ir vecā kārtība. Viņas ticība ir kristīga, viņas augstākā pakāpe ir militārisms. Vai! Tai jaunai kustībai, kas grib mācīties no viņas un karot viņas ieročiem.
(KR 17, 202.)

Nē. Mēs spējam šo zemi ierīkot tik labi kā savas mājas. Bet jādara tas ir mums pašiem.
(KR 17, 205.)

Jūs brīnaties, ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei,. Nu, tad laužat šo pamatu!
(KR 17, 206.)

Kas nau svēts pats, tas meklē svētos un svētnīcas.
(KR 17, 211.)

Tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai.
(KR 17, 214.)

Dievs ir meklēts pa visu pasauli, debesīs un saulē, un aizsaulē, gaisā un gaismā, un pērkonī, visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē un nāvē, bet visretāk tur, kur viņš dzimis un audzis , un palicis – cilvēka sirdī.
(KR 17. 224.)

Tev dzīvē teiks visādos veidos: skaistais un labais ir augstākais, ar to apmierinies un nemeklē tālāk – nesaplūkā puķi, no ziņkārības dzīts.
Netici. – Tevi grib noturēt pusceļā: ej lidz galam, kurš ir tikai patiesība.
(KR 17, 226.)

Patiesībā dienā un dzīvē ir visa bagātība, jo visa būtība. Ārpus tās ir nebūtība, bet neaizmirstat, ka nebūtība, tas nau nekas.
(KR 17, 228.)

Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēseles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēseles uzdevumu. Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību?
(KR 17. 231.)

Lielās lietās mēs jau tagad nepaspējam, domājot reizē vien vienu vien domu un darot vienu vien darbu.
Nākotnē kā normu vajadzēs domāt daudzas domas reizē, lai veiktu.
(KR 17, 235.)

Kas mirst priekš idejas, dzīvo pēc nāves kā spēks. Visi citi pēc nāves dzīvo tikai kā viela.
(KR 17, 236.)

Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu, vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas.
(KR 17. 238.)

. . Mēs esam vēstures attīstības gaitā tikuši aizvien nelaimīgāki, un nu mēs gandrīz vairs nevaram izturēt. Ir jānāk pārmaiņai: Viņa jāatrod.
(KR 17, 248.)

Par reliģioziem jautājumiem nerunā patiesību tādēļ, ka tas ir bīstami. Jo reliģija nau sirdsapziņas, bet valsts valdības lieta.
(KR 17, 253.)

Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš garīgi zemāk būdams apspiež garīgi augstāk stāvošo.
(KR 17, 253.)

Filozofiskās sistēmas dogmas bieži ir vienīgi pārpratumi.
(Kr 24, 59.)

. . Es novērsos no šīs patiesības, jo tā nebija taisnīga un tātad arī nevarēja būt īstā patiesība.
(KR 24, 63.)

. . Pasaulē, kur viss dibināts uz meliem, patiesība var tikt lietota tikai par aizsegu mazām veikala interesēm, nekas nemainās, ja šīs veikala intereses ir dvēseliskas. Faktiski visu dara tikai aiz patmīlas un savtīguma, bet šajā sagandētajā melu pasaulē negrib un nevar to atzīt, citādi taču būtu bez maizes visi tie tūkstoši tikumības sargātāju kā priesteri, dzejnieki un rakstnieki, prese, ideologi un vienkārši idioti, tiesneši un advokāti līdz ar policiju un administrāciju, un valsti utt.utt.
(KR 24, 65.)

Runa nau par jaunas domas nojaušanu un domāšanu, bet par izdomāšanu līdz galam, izskaidrošanu citiem. Tikai tā ir panākumi vēsturē. Domu domāt un pielietot tad, ja masa ir tiktāļu – to saprast un izmantot . .
(KR 24, 73.)

Patiesība ir darbs, meli ir slinkums . .
(KR 24, 74.)

Eiropietis kā pastāvīgs karotājs ir pieradis pie disciplīnas, varas un spaidiem, ir visu iekārtojis pēc saviem kareiviskajiem ieradumiem: savu valsti, savu ekonomisko dzīvi (laupīšana un izmantošana) , savu morāli (viss dibinās uz baušļa ”TEV BŪS!”) un, visbeidzot savu dievu, pašu augstāko karakungu, kurš morālisko kārtību ir iekārtojis militāri. Eiropietis ir tik dziļi iedzīvojies militārajos spaidos, ka arī visbrīvākie gari nespēj iztikt bez tiem.
(KR 24, 94.)

Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšās, no pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara.
(KR 24, 286.)

Bet Buddha attīstību aizved galā uz nekustību, uz Vedantu, ir beigās pati sevis noliedzēja un apzinīgi meklē nirvanu, nekustību, kā glābiņu no dzīvības un kustības. Kristus gan ir arī karotājs, bet tomēr grib visu novest dievā un mierā. Man vajga jaunu filozofiju, kura negrib kustību dēļ miera, dzīvību dēļ nāves, bet kustību dēļ kustības, dzīvību dēļ dzīvības: negrib būt ierocis ienaidnieku rokā, grib būt pats un sev pašam. Grib visu pārvarēt kustībā. Arī mūžam nekustamo, arī pagātni, visu mieru un visas nāves pagātni padarīt par dzīvu un kustīgu. Dara arī pagātni attīstīgu, pārveidojot viņu mūsu apziņā. .
(KR 24, 429.)

Ir lielas netaisnības, kuras neviens nesajūt. Veseli laikmeti, t.i., simti miljoni cilvēku simtos gados neapmana netaisnību. Un tomēr par to lietu runā. Cik ļoti šaurs ir cilvēku prāts un cik kūtrs.
(KR 24, 497.)

Tautai vajga būt kādas dzīves dziņas uz nākotni un kādas dzīvas atmiņas no lielas, lepnas pagātnes: tās ir sastāvdaļas viņas dvēselē, kura ir dzīves griba. Bez tās tauta zūd. Ar to tauta nezūd arī nomirdama, jo paliek šīs dzīvās dvēseles darbi kā tālāk darbīga kustība. Žīdus kā tautu uztura ne vien viņu pagātne, sena ticība, bet arī nākotnes dziņa uz mantas krāšanu: visa tauta ir liela kliķe, kompānija veikalam. Uz to mēs nevaram dibināt savu nākotni un dvēseli: mums nau tādu pagātnes mantojumu: dievticības un mantkārības kopojums: nau tādu vingrinājumu krāšanā un raušanā, nau to jau gatavo naudas krājumu. Bet mēs nevaram uz to dibināties arī tādēļ, ka šīs pamats tomēr nau diezgan stiprs. Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars. Uz to dibināsim savu dvēseli. Dzīva dziņa uz nākotni: uz izglītību mums ir, vajga dziņu padziļināt uz mākslām un zinībām, un uz reliģiju. Pagātnes mums nau tādēļ mums nau lepnuma. . . Mums tas jāceļ. Senā ticība un tautas dziesmas var būt pamats lepnumam un pārākumam pār citiem. . Tas mūs saturēs kopā kā tautu, tas mūsu lepnums.
(KR 24, 670.)

Dibināt kultūras misionāru biedrību. Lai misija neuzspiež kristīgas ticības tautām, kurām pašām ticības varbūt augstākas. Lai neuzspiež kapitālismu un viņa tehnisko kultūru un garīgo mežonību. Lai nes tikai zinātni un garīgo kultūru, kādu prasa tai tautas: medicīnu, higiēnu, poēziju, mūziku.
(KR 24,681.)

Kāds reliģijas veids jaunais?
Jāpieslēdzas pie vecā, uzturot kultūras sakarus un sevi rādot visu kultūras vēsturi.
Uzturējusi visu pirmatnību līdz šai dienai pilnā skaidrībā latviešu ticība. .
Bet latvju tautas dziesmu dzeja ir dzīva, jo darbojas ap tagadni. . Reliģija ir tikai dzīves un tagadnes poēzija . . mēs vairs nevaram aizmirst, ka saule ir saule, ne persona, ka pērkons ir pērkons, ne persona. . mēs dosim cilvēcei jaunu ticību.
Aiz mums stāv tautas dziesmas un tauta pati.
( KR 24, 668-669.)