Mūsdienās cilvēki par normālu uzskata intelektuālo dzīvi vai fiziskā
darba piepildītu dzīvi.
Praktisks skaitās tas cilvēks, kurš ir apveltīts ar
veselo saprātu, bet veselais saprāts neiziet ārpus saviem
ierobežotajiem rāmjiem.
Praktisks ir tāds cilvēks, kurš zina, kā
nepārtrauktajā dzīves cīņā vislabāk apmierināt savas materiālās
intereses.
Daži uzskata pozitīvismu par veselo saprātu vai arī
ticību tikai tam, kas mūsu sajūtām pierāda savu reālumu un ko spēj aptvert,
sajust un izzināt mūsu prāts.
Šis iemesls ir tam, ka lielā un
augt turpinošā materiālās pasaules progresa dēļ mēs esam aizcirtuši ciet durvis
uz citu attīstības pasauli, kur iespējams nokļūt, tikai atverot durvis dzīves
dziļākajā pusē. Atbilstoši savai struktūrai un rakstura īpašībām,
fiziskajai uzbūvei cilvēks skatās tikai uz vienu pusi un
aizšķērso otru ar savu paša „es”. Cilvēks redz to, kas ir viņam
priekšā un neievēro aizmugurē esošo. Tāpēc, ka tāda ir viņa daba, viņš nespēj
paskatīties uz dziļāko pusi, jo ir pārņemts ar dzīvi
virspusē.
Šodien vajadzība pēc iekšējās
dzīves ir tik liela kā nekad.
Mūsdienās attīstītas izrādījušās ir tikai galvas
īpašības, lai gan dzīves līdzsvara iegūšanai nepieciešams
attīstīt arī sirds īpašības. Tādā veidā līdzsvarota
dzīve var kalpot kā priekšnoteikums iekšējās kultūras vai garīgās dzīves
uztverei. Daudzi uzskata, ka jūtas nepavisam nav svarīgas, ka tās
pavisam vienkārši var nodalīt no galvenās dzīves tēmas, kas
šobrīd ir intelekts. Neviens no dzīves dziļāko pusi pārdomājušajiem
ne mirkli nešaubīsies par intelektu un iedvesmu, kas nāk no
liesmojošas sirds. Ar sirds īpašībām apveltītam cilvēkam nav jābūt
vientiesim; viņam nav jāiznīcina intelekts, vienkārši –
sirsnīgums intelektam piedod to, ko ziedam piedod aromāts. Loģiski
apgūta morāle ir sausa – tas ir auglis bez sulas, zieds bez aromāta. Sirsnīgums
rada neviltotu tikumību, kuru neviens nespēj iemācīt; mīlošs
cilvēks, kura sirdī mīt simpātijas, morāli apgūst caur sevi. Tikai
domu un jūtu līdzsvars sagatavo augsni
iekšējā dzīvē sējamajām sēklām.
Lai nonāktu līdz garīgajai dzīvei,
jāsper trīs soļi.
Pirmais solis – cilvēka dabas un
rakstura izzināšana. Pētnieks sper pirmo soli pa patiesības taku,
kad izrādās spējīgs pilnībā izprast savus tuviniekus un rast risinājumu ikvienai
ar tiem saistītai problēmai.
Otrais solis – iekļūt lietu un
radību būtībā, izprast cēloni un sekas un iegūt spēju atrast
cēloņu cēloni un seku sekas; iemācīties saskatīt visu motīvu motīvu un visu
loģiku loģiku. Kad cilvēks sāk redzēt sliktajā labo un labajā slikto, pamanīt
taisnībā melīgo pusi un melos taisnīgo pusi, tad tas nozīmē, ka viņš garīgajā
ceļā ir spēris vēl vienu soli.
Trešais solis – pacelšanās pāri
visām sāpēm un visām dzīves baudām, kas nozīmē gan būt pasaulē,
gan atrasties ārpus tās, dzīvot un nedzīvot tajā vienlaicīgi. Tā cilvēks kļūst
par dzīvu mironi, mirušu cilvēku, kas dzīvo mūžīgi.
Nemirstību nav jāmeklē nākamajā dzīvē; ja to kādreiz
ir iespējams iegūt, tad tikai dzīves laikā. Uz šī trešā attīstības pakāpiena
cilvēks iegūst spēju iemantot laimi, spēku, zināšanas, dzīvi un mieru sevī pašā,
nebūdams atkarīgs no ārējām lietām. Garīgās
zināšanas, ko vienmēr meklējušas pamodušās
dvēseles, nekad nebeigs tos vilināt. Pagājušajos gadsimtos meklētāji
centās sev atrast pavadoni, garīgo audzinātāju, kurš tos iesvētītu dzīves
dziļākās puses noslēpumos, un kad šis noslēpums pavērās, tad tajā vairs tiem
nepalika noslēpumu. Cilvēks, kurš vēl nav pamodies iekšējai
dzīvei, nav izbaudījis dzīvi visā tās pilnībā; viņš ir redzējis tikai
vienu tās pusi, varbūt – visinteresantāko, bet mazāk reālo. Bez šaubām -
tas, kurš ir iepazinis dzīves abas puses, ārējo un iekšējo,–
ir izpildījis savu uzdevumu uz zemes.
(H.I.Hans)
http://www.draugiem.lv/#/blogs/?p=8406708
