Mazā Dvēselīte un Zeme

1 - Mazā Dvēselīte un Zeme

 

Nils Donalds Volšs

The Little Soul and the Earth  by Neale Donald Walsch

http://www.childrenofthenewearth.com/boo…

No angļu/krievu valodas tulkoja Maija Čepule ...

 

Reiz ārpus laika bija kāda maza Dvēselīte, kura teica Dievam – Es negribu pamest tevi.

 

– Labi! – Dievs atbildēja ar platu smaidu – Jo tev nekad tas nebūs jādara.

 

Bet mazā Dvēselīte nevarēja to saprast, tādēļ ka šī bija tieši tā īpašā diena, kad mazajai Dvēselītei vajadzēja doties prom, lai piedzimtu, un mazā Dvēselīte domāja, ka tad, kad ir jāpiedzimst – tad jāatstāj arī Debesis. Īstenībā mazā Dvēselīte jau stāvēja rindā – tikai dažu soļu attālumā no Durvīm uz Zemi.

 

– Vai man nav jābaidās? – mazā Dvēselīte uzjautāja.

 

– Nē, nē, nē! – teica Dievs – Patiesībā šī ir tava laimīgā diena! Šī ir tava dzimšanas diena!

 

– Es zinu – mazā Dvēselīte iešņukstējās – bet tā būs arī tā diena, kad man būs jāpamet tevi, un jāpasaka ardievas Debesīm, un tādēļ man ir skumji.

 

Dievs apņēma mazo Dvēselīti cieši savos apskāvienos – Es būšu ar tevi vienmēr. Nemaz nav iespējams mani pamest, jo es esmu ar tevi – vienalga, kur tu arī ietu.

 

– Tu esi? – pārjautāja mazā Dvēselīte ar cerībām acīs, un Dievs atbildēja bez kavēšanās:

 

– Jā, es esmu! Viss, ko tev vajag izdarīt, ja tev manis pietrūkst – pasaukt mani – un tu redzēsi, ka es vienmēr būšu klāt.

 

– Bet ja nu neies īsti labi? – drebošā balsī iejautājās mazā Dvēselīte – tādā nozīmē, ka ‘ikreiz’, un jau ilgu laiku. Ja nu es sabojāšos? Vai tu vēl arvien būsi klāt, vai arī tu būsi dusmīgs, un atstāsi mani?

 

– Nekādā gadījumā! – atbildēja Dievs, smaidot – Es nekad nebūšu dusmīgs uz tevi. Kādēļ gan man būtu jādusmojas par to vien, ka tu kļūdies? Katrs var kļūdīties.

 

– Pat arī tu? – mazā Dvēselīte gribēja zināt.

 

– Nu ... – Dievs iesmējās – ir tāda lieta ...

 

Mazā Dvēselīte jutās jau labāk – Vareni! Tad jau tu būsi man klāt visu laiku. Ir labi to zināt. Tas jau būs gandrīz kā Paradīzē.

 

Dievs pasmaidīja – Tā jau IR Paradīze! Tu nevari nekad ATSTĀT Debesis, jo Debesis ir tā vienīgā lieta, ko es jebkad esmu radījis! Debesis ir visur, kur tu ej.

 

– Pat uz Zemes? Vai es varu būt Paradīzē uz Zemes?

 

Nu parādījās mirdzums Dieva acīs – It ĪPAŠI uz Zemes. Zeme ir viena no visbrīnišķīgākajām vietām Debesīs!

 

– Tad jau – teica mazā Dvēselīte – es labprāt turp došos. Tas varētu būt jautri!

 

Jā, tā tas ir – Dievs apstiprināja – Daudz jautrāk, nekā tas, ko tu zini. Un nesatraucies ne par ko. Pat ja tu būsi aizmirsusi, ko tev tagad teicu, pat ja būsi aizmirsusi par mani – tev būs pavisam īpašs draugs, kas tev palīdzēs.

 

Mazā Dvēselīte bija šokēta – Aizmirst par TEVI? Kā gan kāds var aizmirst par Dievu?

 

– Oo – Dievs pasmaidīja – tevi tas varētu pārsteigt. Daži cilvēki aizmirst par mani atkal un atkal, un gandrīz visi aizmirst par mani vienu vai pāris reizes.

 

– Es nu gan nē – paziņoja mazā Dvēselīte nopietni – Es NEKAD neaizmirsīšu par tevi.

 

Dievs teica – Tas ir labi, bet nesatraucies, ja tā notiek. Tev vienmēr būs Melvins.

 

– Melvins? Kas par Melvinu? – mazā Dvēselīte bija nesaprašanā.

 

 - Tavs ļoti īpašs draugs! Melvins ir eņģelis, kurš ir ar mieru būt kopā ar tevi visu tavu dzīvi, tā kā – vienalga, lai kas arī notiktu – tev būs kāds, kas tev palīdzēs.

 

Voou! – iesaucās mazā Dvēselīte – eņģelis, kas mani sargās!

 

Tieši tā – Dievs atbildēja – Tādēļ mēs viņus saucam par Sargeņģeļiem. Redzi – tavējais tevi jau gaida, lai nogādātu tevi uz Zemes.

 

Pagaidi, pagaidi – mazā Dvēselīte gribēja noskaidrot – tu teici, ka man ir Sargeņģelis vārdā Melvins?

 

Nu ... – Dievs teica, viltīgi piemiegdams aci – Klarenss jau bija aizņemts ...

 

Ooo ... – mazā Dvēselīte pamāja, izliekoties, ka saprot, kaut gan patiesībā viņa no tā nesaprata neko.

 

– Melvins būs kopā ar tevi visu laiku, un viņš tev visu paskaidros – Dievs teica pārliecinoši – Taču tagad gan tev jāsteidzas, skat – pienākusi jau tava kārta! Tev tagad ir jāpiedzimst!

 

Un tas bija tiesa! Mazā Dvēselīte jau bija tikai viena soļa attālumā no Durvīm uz Zemi, un nebija vairs neviena cita pirms viņas. Mazā Dvēselīte iedziedājās laimīgi – Es dodos dabūt sev ķermeni! Es dabūšu sev ķermeni!

 

Jā, dari to! – Dievs teica ar platu smaidu – Labi, ka tu to dari no brīva prāta! Lai Tev brīnumains šis laiks! Un neaizmirsti mani paaicināt, ja esmu tev vajadzīgs!

 

Un notika tā, ka mazā Dvēselīte piedzima uz Zemes.