2 - Mazā Dvēselīte un
Saule
Nils Donalds Volšs
Neale Donald Walsch "The Little Soul
and the Sun"
Laines Godas tulkojums no krievu
valodas
Reiz, ārpus laika, dzīvoja kāda maza Dvēselīte,
kura kādu dienu teica Dievam:
- Es zinu, kas es esmu!
- Lieliski, - atbildēja Dievs, - un kas tad tu
esi?
Un mazā Dvēselīte skaļi iesaucās:
- Es esmu Gaisma!
Dievs pasmaidīja savu lielo smaidu un teica:
- Pareizi! Tu esi Gaisma!
Mazā Dvēselīte bija ļoti laimīga, jo bija sapratusi
to, ko agri vai vēlu saprot visas dvēseles Dieva Valstībā.
- Oho, - teica mazā Dvēselīte, - bet tas taču
patiešām ir forši!
Bet drīz vien viņu vairs neapmierināja tikai
zināšana par to, kas viņa ir. Mazā Dvēselīte sajuta sevī mostamies jaunu vēlmi.
Tagad viņa gribēja būt par to, kas viņa ir. Un tad mazā Dvēselīte atgriezās pie
Dieva (kas pati par sevi, nemaz nav slikta ideja priekš visām dvēselēm, kas
vēlas būt par to, Kas Viņas IR Patiesībā) un teica:
- Sveiks, Dievs! Tagad, kad es zinu, Kas Es Esmu,
vai es drīkstu būt par to?
Un Dievs atbildēja: Tu gribi teikt, ka gribi būt
tā, Kas Tu Jau Esi?
- Redzi, - atteica mazā Dvēselīte, - viena lieta ir
zināt, Kas Es Esmu, un pavisam cita ir patiešām būt par to. Es gribu sajust un
izbaudīt, kā tas ir būt Gaismai!
- Bet tu jau tāpat esi Gaisma, - atkārtoja Dievs,
atkal pasmaidot.
- Jā, bet es gribu uzzināt to, sajūtot! - iesaucās
mazā Dvēselīte.
- Nu ko, - iesmējās Dievs, - Man jau vajadzēja to
paredzēt. Tu vienmēr esi atšķīrusies ar kāri uz piedzīvojumiem, - bet pēc tam
Dieva izteiksme mainījās, - Tikai, lūk, ir viena lieta...
- Kāda tāda lieta? - pajautāja mazā
Dvēselīte.
- Neeksistē nekas cits, kā tikai Gaisma. Redzi, es
radīju tikai to, kas tu jau esi; un sanāk, ka vienkārša veida iepazīt sevi, kā
to Kas Tu Jau Esi tev nemaz neradīsies. Saproti, nav nekā cita, kā vien tas, kas
tu jau esi.
-Ēēē..., - novilka mazā Dvēselīte, kas tagad bija
neziņā.
- Padomā par to, lūk, tā, - teica Dievs, - Tu esi
kā svece Saules staros. Tu staro kopā ar miljoniem, triljoniem un triljardiem
citu sveču, kuras kopā ir Saule. Un Saule nebūtu Saule bez tevis. Ja arī viņa
pamēģinātu būt par sauli bez vienas no savām svecēm...viņa vienkārši nevarētu
būt par pilnīga sauli, jo nespīdētu vairs tik spoži. Un, lūk, uzdevums, kā
iepazīt sevi kā gaismu, ja atrodies pašā Gaismas centrā? Tā neko uzdevums, vai
ne?
- Bet tu jau esi Dievs, - mazā Dvēselīte piemiedza
acis, - izdomā taču kaut ko!
Un tad Dievs pasmaidīja vēlreiz un teica:- Es jau
izdomāju. Ja reiz tu nevari ieraudzīt sevi kā Gaismu, kad tu atrodies Gaismā,
mēs tevi ieskausim tumsā.
- Bet kas tas ir tumsa? - pajautāja mazā
Dvēselīte.
- Tas ir tas, kas tu neesi, - atbildēja
Dievs.
- Bet vai man kļūs baisi no šīs tumsas? - mazā
Dvēselīte sāka raudāt.
- Tikai tad, ja tu izvēlēsies nobīties, - atteica
Dievs, - patiesībā, neeksistē nekas, no kā vajadzētu baidīties. Un tikai tad, ja
tu nolemsi, ka ir, tu sāksi baidīties. Redzi, mēs tik un tā to visu izdomājam.
Mēs izliekamies.
- O, - teica mazā Dvēselīte, un uzreiz pēc tā sāka
justies stipri labāk.
Pēc tam Dievs paskaidroja, ka lai
saprastu un izbaudītu sajūtās vienalga ko, nepieciešams parādīties kaut kam
pilnīgi pretējam. Vai, citiem vārdiem, ja tu gribi sajust kaut ko - tu dod
iespēju rasties kaut kam pilnīgi pretējam.
- Un tā ir liela dāvana, - teica
Dievs, - jo bez tā tu neko nevarētu iepazīt un izjust. Tu nevari uzzināt, kas ir
Siltums bez Aukstuma, Augša bez Apakšas, Ātrs bez Lēna. Tu nekad nevarētu
uzzināt kas ir Labais bez Kreisā, Šeit bez Tur, Tagad bez Toreiz.
Tāpēc, - turpināja Dievs, - kad tu
būsi tumsas apņemta, nekrati kulaku pret debesīm un nepacel balsi līdz
kliedzienam, un nelādi tumsu. Bet tā vietā esi par Gaismu tumsai un nedusmojies
par to. Tad tu arī iepazīsi, Kas Tu Esi Patiesībā, un arī visi pārējie to
sapratīs. Atļauj savai Gaismai spīdēt tik spoži, lai visi un katrs varētu
uzzināt, cik neparasta tu esi!
- Tu gribi teikt, ka tas ir normāli -
atļaut citiem ieraudzīt to, cik neparasta es esmu? - pajautāja mazā
Dvēselīte.
- Nu, protams! - iesmējās Dievs, - tas
ir pat ļoti labi! Bet atceries, ka būt "neparastam" nenozīmē būt "labākam".
Katrs ir neparasts un īpašs savā veidā! Pie tam, daudzi to ir paguvuši aizmirst.
Tad arī viņi sapratīs, ka tas ir normāli - būt īpašam un neparastam, kad tu
ieraudzīsi, ka tas pieder pie lietas - būt īpašam.
- Oho, - teica mazā Dvēselīte un sāka dejot,
smieties un lēkāt no laimes, - Es varu būt tik neparasta un īpaša, cik
vēlos!
- Jā, un tu vari sākt tūlīt pat, - teica Dievs,
sākdams dejot, smieties un lēkāt kopā ar mazo Dvēselīti, - kura daļa no īpašā un
neparastā tu gribi būt?
- Kā tas ir, kāda daļa no īpašā un neparastā ? -
atkārtoja mazā Dvēselīte, - es nesaprotu.
- Saproti, iesāka Dievs, - būt Gaismai - nozīmē būt
īpašam, bet būt īpašam ietver sevī daudz dažādu daļu. Būt labsirdīgam - nozīmē
būt īpašam. Būt maigam - nozīmē būt īpašam. Būt īpašam tāpat nozīmē būt arī
radošam, izdomas bagātam. Būt pacietīgam - arī tas nozīmē būt īpašam. Vai tu
vari izdomāt vēl kādu veidu būt īpašam?
Mazā Dvēselīte nedaudz pasēdēja klusējot.
- Es varu izdomāt daudz veidu būt īpašai! - viņa
beidzot iesaucās, - būt par atbalstu - nozīmē būt īpašam. Būt atdodošam - ir būt
īpašam. Būt īpašam - tas ir arī būt draudzīgam. Un rūpēties par kādu - tas arī
ir būt īpašam.
- Jā! - piekrita Dievs, - un tu vari būt par to
visu vai arī par jebkuru citu īpašā daļu, par ko tikai vēlies jebkurā brīdī. Tas
arī ir tas, ko nozīmē būt par Gaismu.
- Es zinu, kas es gribu būt, es zinu, kas es gribu
būt! - priecīgi paziņoja mazā Dvēselīte, - Es gribu būt par to īpašā daļu, kas
saucas "piedodošais". Vai tiesa, ka būt par piedodošo - tas nozīmē būt
īpašai?
- O, jā, - ar pārliecību teica Dievs, - tas ir ļoti
īpaši.
- Labi, - teica mazā Dvēselīte, - tieši par to es
gribu būt. Es gribu būt piedodošā. Es gribu iepazīt sevi kā to, kura
piedod.
- Labi, - teica Dievs, - bet ir kāda lieta, par
kuru tev vajadzētu zināt.
Mazā Dvēselīte kļuva nedaudz nepacietīga. Tagad
viņai likās, ka uz katra soļa to gaida jauni sarežģījumi.
- Kas tā ir par lietu? - viņa pajautāja ar
nopūtu.
- Neeksistē neviens, kam būtu kaut kas
jāpiedod.
- Neviens? - viņa nespēja noticēt tam ko tikko
izdzirdēja.
- Neviens! - atbildēja Dievs -
viss, ko esmu radījis, ir pati pilnība. Tai visā, ko esmu radījis, nav nevienas
citas dvēseles, kas būtu mazāk pilnīga, kā tu. Paraugies
apkārt.
Un tieši tai brīdī mazā Dvēselīte aptvēra, ka
apkārt sanācis liels pūlis citu dvēseļu. Šīs dvēseles sanākušas no Dieva
Valstības malu malām, jo visas uzzinājušas, ka mazajai Dvēselītei ir neparasta
saruna ar Dievu, un visas un katra gribēja zināt, par ko ir runa.
Skatoties uz apkārt stāvošajām neskaitāmajām
dvēselēm, mazajai Dvēselītei neatlika nekas cits kā piekrist. Ne viena no
dvēselēm neizskatījās mazāk brīnišķīga, mazāk lieliska vai mazāk pilnīga kā viņa
pati. Tas bija tik pārsteidzoši, un tik spēcīga bija gaisma, ko izstaroja
dvēseles, ka mazajai Dvēselītei vajadzēja nedaudz piemiegt acis, lai skatītos uz
tām.
- Kurai tad nu lai piedod? - pajautāja
Dievs.
- Mm-jā, - teica mazā Dvēselīte, - papriecāties,
izskatās, ka neizdosies. Bet es tā gribēju iepazīt sevi kā To, Kura Piedod. Es
gribēju uzzināt, kādas ir sajūtas, kad tu esi tāds īpašs.
Un mazā Dvēselīte aizdomājās par to, kā tu jūties
tad, kad tev ir skumji. Bet tieši tad pie viņas pienāca kāda cita Draudzīga
Dvēsele.
- Nav vērts uztraukties, mazā dvēselīt, - teica
Draudzīgā Dvēsele, - es tev palīdzēšu.
- Patiešām? - iezaigojās mazā Dvēselīte, - bet ko
man priekš tā jāizdara?
- Neko - es vienkārši radīšu priekš tevis kādu,
kuram tu varēsi piedot!
- Tu tā vari?
- Protams! - pasmaidīja Draudzīgā
Dvēsele, - kad nākamreiz piedzimšu, savā nākamajā dzīvē es izdarīšu kaut ko
tādu, ko tu varēsi man piedot.
- Bet kālab? Kālab tev pēkšņi to darīt? - jautāja
mazā Dvēselīte, - Tev - pašai Radības pilnībai! Tev, kura vibrē ar tādu ātrumu,
ka rodas Gaisma, kas ir tik spoža, ka grūti uz tevi skatīties! Kas var likt tev
pazemināt savas vibrācijas, lai tava spožā gaisma kļūtu tumša un smaga? Kas var
būt par iemeslu tam, ka tu, kas esi Gaisma; tu, kas dejo ar zvaigznēm un kusties
cauri Valstībai ar domas ātrumu, sagribētu ienākt manā dzīvē un padarīt sevi tik
smagu, lai varētu izdarīt kaut ko sliktu?
- Atbilde ir ļoti vienkārša, - teica Draudzīgā
Dvēsele, - es to izdarīšu tāpēc, ka es mīlu tevi.
Mazā Dvēselīte bija pārsteigta par tādu
atbildi.
- Nevajag tik ļoti brīnīties, - teica Draudzīgā
Dvēsele, - tu jau reiz darīji to pašu manis dēļ. Vai tiešām tu neatceries? O,
mēs jau tik daudz reižu esam dejojušas kopā, tu un es. Tik daudzu ēru garumā un
cauri gadsimtiem mēs dejojām ar tevi šo deju. Visu laiku laikos un daudzum
daudzās vietās mēs spēlējām divatā ar tevi.
Mēs abas jau bijām par Visu Šo. Mēs bijām par Augšu
un Apakšu, un Labo un Kreiso. Mēs jau bijām gan Tur un Šeit, Tagad un Toreiz.
Mēs jau bijām Tas Viss. Mēs bijām gan vīrieši un sievietes, gan labais un
sliktais; mēs abas jau esam pabijušas gan par upuriem, gan ļaundariem.
Tā mēs viena priekš otras darījām daudz reižu, tu
un es un katra radījām priekš otras precīzu un pilnīgu iespēju priekš tā, lai
Attīstītu un Iepazītu, to Kas Mēs Esam Patiesībā.
- Tādā veidā, - skaidroja tālāk Draudzīgā Dvēsele,
- šoreiz mūsu nākamajā dzīvē, es nostāšos tavā priekšā kā "sliktā". Un es
izdarīšu kaut ko patiešām briesmīgu, un tad tu varēsi iepazīt sevi kā To, Kura
Piedod.
- Bet ko tad tu izdarīsi? - pajautāja mazā
Dvēselīte, nedaudz nervozējot, - kas būs tas briesmīgais, ko tu izdarīsi?
- O, - Draudzīgā dvēsele pasmaidīja, - mēs noteikti
kaut ko izdomāsim.
Bet tad Draudzīgā Dvēsele pēkšņi kļuva nopietnāka
un klusā balsī noteica:
- Zini, vienā lietā gan tev ir taisnība.
- Kādā? - gribēja zināt mazā Dvēselīte.
- Man patiešām nāksies palēnināt savas vibrācijas
un kļūt ļoti smagai, lai varētu izpildīt to ne īpaši patīkamo lietu priekš
tevis. Man vajadzēs izlikties par kaut ko galīgi savādāku nekā es esmu. Un tagad
es gribu palūgt tev mazu pakalpojumu, ko tu varētu izdarīt manā labā.
- Visu ko vēlies! Ko vien gribi! - iesaucās mazā
Dvēselīte un sāka dejot un dziedāt, - Es būšu piedodošā! - bet te viņa pamanīja,
ka Draudzīgā Dvēsele turpina klusēt.
- Ko tad tu vēlies? - mazā pajautāja, - Ko es varu
izdarīt tavā labā? Tu esi vienkārši eņģelis, ka piekriti man šādi
palīdzēt!
- Nu, protams, šī Draudzīgā Dvēsele patiesi ir
eņģelis! - viņu sarunu pārtrauca Dievs, - katrs ir eņģelis. Vienmēr atceries: Es
jums sūtu tikai eņģeļus, un nevienu citu.
Mazā Dvēselīte dega nepacietībā izdarīt kaut ko,
lai izpildītu Draudzīgās Dvēseles lūgumu:
- Ko tad es varu izdarīt tavā labā? - viņa atkal
jautāja.
- Kad es likšu tev ciest un nodarīšu tev sāpes, -
iesāka Draudzīgā Dvēsele, - tajā mirklī, kad es izdarīšu tev sliktāko no tā, ko
tikai tu vari iedomāties...Tai pašā brīdī...
- Jā? - mazā Dvēselīte viņu pārtrauca, - ko
tad...?
Draudzīgā Dvēsele klusējot paskatījās uz mazo
Dvēselīti un tad bilda:
- Atceries, Kas Es Esmu
Patiesībā.
- O, nu, protams! - iesaucās mazā Dvēselīte, - Es
apsolu! Es vienmēr atcerēšos tevi tādu, kādu redzu tevi tieši te, tieši
tagad.
- Labi, - teica Draudzīgā Dvēsele, - tāpēc, ka
redzi kas par lietu: Es ļoti stipri centīšos izlikties, un visticamāk, es
aizmirsīšu, Kas Es Esmu Patiesībā, es varu par to aizmirst uz ļoti ilgu laiku.
Un ja es aizmirsīšu, Kas Es Esmu, - tu arī vari aizmirst Kas Tu Esi un mēs abas
pazaudēsimies. Un tad mums būs vajadzīga vēl kāda dvēsele, kas varētu atnākt un
atgādināt mums par to Kas Mēs Esam.
- Nē! Tas mums nebūs nepieciešams! - atkal apsolīja
mazā Dvēselīte, - Es atcerēšos, kas tu esi! Un es būšu ļoti pateicīga tev par šo
dāvanu, kuru tu man sniegsi - iespēju iepazīt un izjust to,
Kas Es Esmu!
Un vienošanās tika
noslēgta, un mazā Dvēselīte devās savā jaunajā dzīvē, būdama
ļoti priecīga par to, ka būs Gaisma (kas pats par sevi ir ļoti īpaši); un divtik
priecīga par to, ka varēs kļūt par to īpašā daļu, kuru sauc Piedošana.
Un mazā Dvēselīte ar nepacietību gaidīja, kad viņai
radīsies izdevība sajust un iepazīt sevi kā Piedošanu un pateikties tai dvēselei, kura šo izdevību padarīs
iespējamu.
Un katrā jaunā šīs jaunās dzīves brīdī, kad jauna
dvēsele parādījās uz skatuves, lai ko šī jaunā dvēsele atnestu mazās Dvēselītes
dzīvē - prieku vai skumjas, un īpaši, ja tās bija skumjas, mazā Dvēselīte domāja
par to, ko viņai teica Dievs:
- Vienmēr
atceries, - Dievs smaidīja, - Es vienmēr sūtu jums tikai eņģeļus, un nevienu
citu ...
