Reiz, ārpus laika, dzīvoja kāda maza
Dvēselīte, kura kādu dienu teica Dievam:
- Es zinu, kas es esmu!
- Lieliski, - atbildēja Dievs, - un kas tad tu
esi?
Un mazā Dvēselīte skaļi iesaucās:
- Es esmu Gaisma!
Dievs pasmaidīja savu lielo smaidu un teica: -
Pareizi! Tu esi Gaisma!
Mazā Dvēselīte bija ļoti laimīga, jo bija
sapratusi to, ko agri vai vēlu saprot visas dvēseles Dieva Valstībā.
- Oho, - teica mazā Dvēselīte, - bet tas taču
patiešām ir forši!
Bet drīz vien viņu vairs neapmierināja tikai
zināšana par to, kas viņa ir. Mazā Dvēselīte sajuta sevī mostamies jaunu vēlmi.
Tagad viņa gribēja būt par to, kas viņa ir. Un tad mazā Dvēselīte atgriezās pie
Dieva (kas pati par sevi, nemaz nav slikta ideja priekš visām dvēselēm, kas
vēlas būt par to, Kas Viņas IR Patiesībā) un teica:
-Sveiks, Dievs! Tagad, kad es zinu, Kas Es
Esmu, vai es drīkstu būt par to?
Un Dievs atbildēja: Tu gribi teikt, ka gribi
būt tā, Kas Tu Jau Esi?
- Redzi, - atteica mazā Dvēselīte, - viena
lieta ir zināt, Kas Es Esmu, un pavisam cita ir patiešām būt par to. Es gribu
sajust un izbaudīt, kā tas ir būt Gaismai!
- Bet tu jau tāpat esi Gaisma, - atkārtoja
Dievs, atkal pasmaidot.
- Jā, bet es gribu uzzināt to, sajūtot! -
iesaucās mazā Dvēselīte.
-Nu ko, - iesmējās Dievs, - Man jau vajadzēja
to paredzēt. Tu vienmēr esi atšķīrusies ar kāri uz piedzīvojumiem, - bet pēc
tam Dieva izteiksme mainījās, - Tikai, lūk, ir viena lieta...
- Kāda tāda lieta? - pajautāja mazā Dvēselīte.
- Neeksistē nekas cits, kā tikai Gaisma.
Redzi, es radīju tikai to, kas tu jau esi; un sanāk, ka vienkārša veida iepazīt
sevi, kā to Kas Tu Jau Esi tev nemaz neradīsies. Saproti, nav nekā cita, kā
vien tas, kas tu jau esi.
-Ēēē..., - novilka mazā Dvēselīte, kas tagad
bija neziņā.
- Padomā par to, lūk, tā, - teica Dievs, - Tu
esi kā svece Saules staros. Tu staro kopā ar miljoniem, triljoniem un
triljardiem citu sveču, kuras kopā ir Saule. Un Saule nebūtu Saule bez tevis.
Ja arī viņa pamēģinātu būt par sauli bez vienas no savām svecēm...viņa
vienkārši nevarētu būt par pilnīga sauli, jo nespīdētu vairs tik spoži. Un,
lūk, uzdevums, kā iepazīt sevi kā gaismu, ja atrodies pašā Gaismas centrā? Tā
neko uzdevums, vai ne?
- Bet
tu jau esi Dievs, - mazā Dvēselīte piemiedza acis, - izdomā taču kaut ko!
Un tad Dievs pasmaidīja vēlreiz un teica:- Es
jau izdomāju. Ja reiz tu nevari ieraudzīt sevi kā Gaismu, kad tu atrodies
Gaismā, mēs tevi ieskausim tumsā.
- Bet
kas tas ir tumsa? - pajautāja mazā Dvēselīte.
- Tas ir tas, kas tu neesi, - atbildēja Dievs.
- Bet
vai man kļūs baisi no šīs tumsas? - mazā Dvēselīte sāka raudāt.
- Tikai tad, ja tu izvēlēsies nobīties, -
atteica Dievs, - patiesībā, neeksistē nekas, no kā vajadzētu baidīties. Un
tikai tad, ja tu nolemsi, ka ir, tu sāksi baidīties. Redzi, mēs tik un tā to
visu izdomājam. Mēs izliekamies.
-O, - teica mazā Dvēselīte, un uzreiz pēc tā
sāka justies stipri labāk.
Pēc tam Dievs paskaidroja, ka lai saprastu un
izbaudītu sajūtās vienalga ko, nepieciešams parādīties kaut kam pilnīgi pretējam.
Vai, citiem vārdiem, ja tu gribi sajust kaut ko - tu dod iespēju rasties kaut
kam pilnīgi pretējam.
- Un tā ir liela dāvana, - teica Dievs, - jo
bez tā tu neko nevarētu iepazīt un izjust. Tu nevari uzzināt, kas ir Siltums
bez Aukstuma, Augša bez Apakšas, Ātrs bez Lēna. Tu nekad nevarētu uzzināt kas
ir Labais bez Kreisā, Šeit bez Tur, Tagad bez Toreiz. Tāpēc, - turpināja Dievs,
- kad tu būsi tumsas apņemta, nekrati kulaku pret debesīm un nepacel balsi līdz
kliedzienam, un nelādi tumsu. Bet tā vietā esi par Gaismu tumsā un nejūc prātā
par šo tēmu. Tad tu arī iepazīsi, Kas Tu Esi Patiesībā, un arī visi pārējie to
sapratīs. Atļauj savai Gaismai spīdēt tik spoži, lai visi un katrs varētu
uzzināt, cik neparasta tu esi!
- Tu gribi teikt, ka tas ir normāli - atļaut
citiem ieraudzīt to, cik neparasta es esmu? - pajautāja mazā Dvēselīte.
- Nu, protams! - iesmējās Dievs, - tas ir pat
ļoti labi! Bet atceries, ka "neparasts" nenozīmē "labāks".
Katrs ir neparasts un īpašs savā veidā! Pie tam, daudzi to ir paguvuši aizmirst.
Un arī viņi sapratīs, ka tas ir normāli - būt īpašam un neparastam, tikai tad
kad tu ieraudzīsi, ka tas pieder pie lietas - būt īpašam.
- Oho,
- teica mazā Dvēselīte un sāka dejot, smieties un lēkāt no laimes, - Es varu
būt tik neparasta un īpaša, cik vēlos!
- Jā, un tu vari sākt tūlīt pat, - teica
Dievs, sākdams dejot, smieties un lēkāt kopā ar mazo Dvēselīti, - kura daļa no
īpašā un neparastā tu gribi būt?
- Kā
tas ir, kāda daļa no īpašā un neparastā ? - atkārtoja mazā Dvēselīte, - es
nesaprotu.
- Saproti, iesāka Dievs, - būt Gaismai -
nozīmē būt īpašam, bet būt īpašam ietver sevī daudz dažādu daļu. Būt
labsirdīgam - nozīmē būt īpašam. Būt maigam - nozīmē būt īpašam. Būt īpašam
tāpat nozīmē būt arī radošam, izdomas bagātam. Būt pacietīgam - arī tas nozīmē
būt īpašam. Vai tu vari izdomāt vēl kādu veidu būt īpašam?
Mazā
Dvēselīte nedaudz pasēdēja klusējot.
- Es
varu izdomāt daudz veidu būt īpašai! - viņa beidzot iesaucās, - būt par
atbalstu - nozīmē būt īpašam. Būt atdodošam - ir būt īpašam. Būt īpašam - tas
ir arī būt draudzīgam. Un rūpēties par kādu - tas arī ir būt īpašam.
- Jā! - piekrita Dievs, - un tu vari būt par
to visu vai arī par jebkuru citu īpašā daļu, par ko tikai vēlies jebkurā brīdī.
Tas arī ir tas, ko nozīmē būt par Gaismu.
- Es
zinu, kas es gribu būt, es zinu, kas es gribu būt! - priecīgi paziņoja mazā
Dvēselīte, - Es gribu būt par to īpašā daļu, kas saucas
"piedodošais". Vai tiesa, ka būt par piedodošo - tas nozīmē būt
īpašai?
- O, jā, - ar pārliecību teica Dievs, - tas ir
ļoti īpaši.
- Labi, - teica mazā Dvēselīte, - tieši par to
es gribu būt. Es gribu būt piedodošā. Es gribu iepazīt sevi kā to, kura piedod.
- Labi, - teica Dievs, - bet ir kāda lieta,
par kuru tev vajadzētu zināt.
Mazā Dvēselīte kļuva nedaudz nepacietīga.
Tagad viņai likās, ka uz katra soļa to gaida jauni sarežģījumi.
- Kas tā ir par lietu? - viņa pajautāja ar
nopūtu.
- Neeksistē neviens, kam varētu kaut ko
piedot.
- Neviens? - viņa nespēja noticēt tam ko tikko
izdzirdēja.
- Neviens! - atbildēja Dievs - viss, ko esmu
radījis, ir pati pilnība. Tai visā, ko esmu radījis, nav nevienas citas
dvēseles, kas būtu mazāk pilnīga, kā tu. Paraugies apkārt.
Un
tieši tai brīdī mazā Dvēselīte aptvēra, ka apkārt sanācis liels pūlis citu
dvēseļu. Šīs dvēseles sanākušas no Dieva Valstības malu malām, jo visas
uzzinājušas, ka mazajai Dvēselītei ir neparasta saruna ar Dievu, un visas un
katra gribēja zināt, par ko ir runa.
Skatoties uz apkārt stāvošajām neskaitāmajām
dvēselēm, mazajai Dvēselītei neatlika nekas cits kā piekrist. Ne viena no
dvēselēm neizskatījās mazāk brīnišķīga, mazāk lieliska vai mazāk pilnīga kā
viņa pati. Tas bija tik pārsteidzoši, un tik spēcīga bija gaisma, ko izstaroja
dvēseles, ka mazajai Dvēselītei vajadzēja nedaudz piemiegt acis, lai skatītos
uz tām.
- Kurai tad nu lai piedod? - pajautāja Dievs.
- Mm-jā, - teica mazā Dvēselīte, -
papriecāties, izskatās, ka neizdosies. Bet es tā gribēju iepazīt sevi kā To,
Kura Piedod. Es gribēju uzzināt, kādas ir sajūtas, kad tu esi tāds īpašs.
Un mazā Dvēselīte aizdomājās par to, kā tu
jūties tad, kad tev ir skumji. Bet tieši tad pie viņas pienāca kāda cita
Draudzīga Dvēsele.
- Nav vērts uztraukties, mazā dvēselīt, -
teica Draudzīgā Dvēsele, - es tev palīdzēšu.
- Patiešām? - iezaigojās mazā Dvēselīte, - bet
ko man priekš tā jāizdara?
- Neko - es vienkārši radīšu priekš tevis
kādu, kuram tu varēsi piedot!
- Tu tā vari?
- Protams! - pasmaidīja Draudzīgā Dvēsele, -
kad nākamreiz piedzimšu, savā nākamajā dzīvē es izdarīšu kaut ko tādu, par ko
tu varēsi man piedot.
- Bet kālab? Kālab tev pēkšņi to darīt? -
jautāja mazā Dvēselīte, - Tev - pašai Radības pilnībai! Tev, kura vibrē ar tādu
ātrumu, ka rodas Gaisma, kas ir tik spoža, ka grūti uz tevi skatīties! Kas var
likt tev pazemināt savas vibrācijas, lai tava spožā gaisma kļūtu tumša un
smaga? Kas var būt par iemeslu tam, ka tu, kas esi Gaisma; tu, kas dejo ar
zvaigznēm un kusties cauri Valstībai ar domas ātrumu, sagribētu ienākt manā
dzīvē un padarīt sevi tik smagu, lai varētu izdarīt kaut ko sliktu?
- Atbilde ir ļoti vienkārša, - teica Draudzīgā
Dvēsele, - es to izdarīšu tāpēc, ka es mīlu tevi.
Mazā Dvēselīte bija pārsteigta par tādu
atbildi.
- Nevajag tik ļoti brīnīties, - teica
Draudzīgā Dvēsele, - tu jau reiz darīji to pašu manis dēļ. Vai tiešām tu
neatceries? O, mēs jau tik daudz reižu esam dejojušas kopā, tu un es. Tik
daudzu ēru garumā un cauri gadsimtiem mēs dejojām ar tevi šo deju. Visu laiku laikos
un daudzum daudzās vietās mēs spēlējām divatā ar tevi.
Mēs
abas jau bijām par Visu Šo. Mēs bijām par Augšu un Apakšu, un Labo un Kreiso.
Mēs jau bijām gan Tur un Šeit, Tagad un Toreiz. Mēs jau bijām Tas Viss. Mēs
bijām gan vīrieši un sievietes, gan labais un sliktais; mēs abas jau esam
pabijušas gan par upuriem, gan ļaundariem.
Tā mēs viena priekš otras darījām daudz reižu,
tu un es un katra radījām priekš otras precīzu un pilnīgu iespēju priekš tā,
lai Attīstītu un Iepazītu, to Kas Mēs Esam Patiesībā.
- Tādā veidā, - skaidroja tālāk Draudzīgā
Dvēsele, - šoreiz mūsu nākamajā dzīvē, es nostāšos tavā priekšā kā
"sliktā". Un es izdarīšu kaut ko patiešām briesmīgu un tad tu varēsi
iepazīt sevi kā To, Kura Piedod.
- Bet ko tad tu izdarīsi? - pajautāja mazā
Dvēselīte, nedaudz nervozējot, - kas būs tas briesmīgais, ko tu izdarīsi?
- O, - Draudzīgā dvēsele pasmaidīja, - mēs
noteikti kaut ko izdomāsim.
Bet tad Draudzīgā Dvēsele pēkšņi kļuva
nopietnāka un klusā balsī noteica:
- Zini, vienā lietā gan tev ir taisnība.
- Kādā? - gribēja zināt mazā Dvēselīte.
- Man patiešām nāksies palēnināt savas
vibrācijas un kļūt loti smagai, lai varētu izpildīt to ne īpaši patīkamo lietu
priekš tevis. Man vajadzēs izlikties par kaut ko galīgi savādāku nekā es esmu.
Un tagad es gribu palūgt tev mazu pakalpojumu, ko tu varētu izdarīt man.
- Visu ko vēlies! Ko vien gribi! - iesaucās
mazā Dvēselīte un sāka dejot un dziedāt, - Es būšu piedodošā! - bet te viņa
pamanīja, ka Draudzīgā Dvēsele turpina klusēt.
- Ko tad tu vēlies? - mazā pajautāja, - Ko es
varu izdarīt tavā labā? Tu esi vienkārši eņģelis, ka piekriti man šādi
palīdzēt!
- Nu, protams, šī Draudzīgā Dvēsele patiesi ir
eņģelis! - viņu sarunu pārtrauca Dievs, - katrs ir eņģelis. Vienmēr atceries:
Es jums sūtu tikai eņģeļus un nevienu citu atskaitot viņus.
Mazā Dvēselīte dega nepacietībā izdarīt kaut
ko, lai izpildītu Draudzīgās Dvēseles lūgumu:
- Ko tad es varu izdarīt tavā labā? - viņa
atkal jautāja.
- Kad es sākšu tevi sist un nodarīšu tev
sāpes, - iesāka Draudzīgā Dvēsele, - tajā mirklī, kad es izdarīšu tev sliktāko
no tā, ko tikai tu vari iedomāties...Tai pašā brīdī...
- Jā? - mazā Dvēselīte viņu pārtrauca, - ko
tad...?
Draudzīgā Dvēsele klusējot paskatījās uz mazo
Dvēselīti un tad bilda:
- Atceries, Kas Es Esmu Patiesībā.
- O, nu, protams! - iesaucās mazā Dvēselīte, -
Es apsolu! Es vienmēr atcerēšos tevi tādu, kādu redzu tevi šeit un tagad.
- Labi, - teica Draudzīgā Dvēsele, - tāpēc, ka
redzi kas par lietu: Es ļoti stipri centīšos izlikties, un visticamāk, es
aizmirsīšu, Kas Es Esmu Patiesībā, es varu par to aizmirst uz ļoti ilgu laiku.
Un ja es aizmirsīšu, Kas Es Esmu, - tu arī vari aizmirst Kas Tu Esi un mēs abas
pazaudēsimies. Un tad mums būs vajadzīga vēl kāda dvēsele, kas varētu atnākt un
atgādināt mums par to Kas Mēs Esam.
- Nē! Tas mums nebūs nepieciešams! - atkal
apsolīja mazā Dvēselīte, - Es atcerēšos, kas tu esi! Un es būšu ļoti pateicīga
tev par šo dāvanu, kuru tu man sniegsi - iespēju iepazīt un izjust to, Kas Es
Esmu!
Un
vienošanās tika noslēgta, un mazā Dvēselīte devās savā jaunajā dzīvē, būdama
ļoti priecīga par to, ka būs Gaisma (kas pats par sevi ir ļoti īpaši); un
divtik priecīga par to, ka varēs kļūt par to īpašā daļu, kuru sauc Piedošana.
Un mazā Dvēselīte ar nepacietību gaidīja, kad
viņai radīsies izdevība sajust un iepazīt sevi kā Piedošanu un pateikties tai
dvēselei, kura šo izdevību padarīs iespējamu.
Un katrā jaunā šīs jaunās dzīves brīdī, kad
jauna dvēsele parādījās uz skatuves, lai ko šī jaunā dvēsele atnestu mazās
Dvēselītes dzīvē - prieku vai skumjas, un īpaši, ja tās bija skumjas, mazā
Dvēselīte domāja par to, ko viņai teica Dievs:
- Vienmēr atceries, - Dievs smaidīja, - Es
vienmēr sūtu jums tikai eņģeļus un nevienu citu atskaitot tos...
Laines Godas tulkojums no krievu valodas
