Ķeltu un Baltu Viedā Tīrība

Jautājums- kas īsti ir Ķeltiskā Kristietība, kā un kad tā radusies? Bieži esmu saskārusies ar šo vārdu savienojumu, tomēr īstu atbildi tā arī neesmu atradusi, turklāt šis vārdu savienojums ļoti mulsina, jo ir tak zināms, ka Ķelti bija Druīdiskās reliģijas piekopēji. Turpat- kāda ir labi zināmā Ķeltu krusta izcelsme?

 

Ķeltu un Baltu Viedā Tīrība.

 

          Tīra doma ir viegli uztverama. Vārdi, aizspriedumi un patvaļības rada sajukumu. Miers, līdzsvarota attieksme un zināšanas atjauno sākotnējo Tīrību un Sapratni.

          Liela Latvju daļa zina Aspazijas lugu “Zalkša līgava”, kura uzrakstīta domājot par Lietuviešu teiku “Egle – Zalkšu karaliene”. Tā pārstāsta visai Baltajai rasei kopīgo viņu būtības pamattēmu – to, ka tās izcelsme nāk no Jūras (4.rases). Jūrā mītošais Pūķis (“Lielā zivs” – Kosmiskās Gudrības nesējs – Saules sūtnis) tur satiekas ar tīru – vēl neprecētu Jaunavu (5.rases neskartais veidols) un no viņu mīlestības rodas bērni, kuri sākotnēji kļūst par jaunas valdnieku dinastijas (Merovingu) pamatlicējiem, bet vēlāk arī par savas tautas un rases Vecākiem. Viņu tauta ir viņu bērni.

          Vieni te saskatīs to, ko viņi sauc par totēmu un to, ko viņi ar to saprot, bet citi runās par iemiesotās Gudrības formu maiņu, nerimstošo darbu un pārmantojamību. Tā pat Redzīgie – Viedie te zinās stāstu par vienmēr esošā Noslēpuma klātbūtni, kurš cieši sedz Debesis tiem, kuru patvaļība – egoistiskās netīrības pieskārieni profanē visu Sakrālo. Citi ies vēl tālāk un zinās stāstīt par to Ķeltiem un Baltiem kopīgo Viedo Tīrību, kura kā Pūķa (Zalkša) Bērni no Jūras izkāpusi savas zemes krastā.

          Jūsu neizpratni rada vārdi un personiskā pieredze – tā kristietības profanācija, kura Jums rada priekšstatu par Vārdiem, to saturu un darbībām, kuras saistās ar šiem Vārdiem. Te neder steiga. Te personisko emociju klājums traucē. Te jālūko zināšanas un pieredze tajos apcirkņos, kuru Jums trūkst, bet kuras ir viegli atrodamas, ja pievēršamies tām ārpus ikdienas steigas.

          Viedumam ir daudz Vārdu. Viedums pieņem atšķirīgas formas, saglabājot satura nemainību. Katrā vidē Viedums nemanāmi iekļaujas kā Gaiss, ko elpojam, kā Ūdens, pēc kura slāpstam, kā sildoša Uguns un Zemes atbalsts, kuru izmantojam, kad esam uz tās. Viedums nav jāaizstāv, Viedums nav jāizplata, par to nav jācīnās. Pietiek ar to, ka laiku pa laikam Cilvēkam atgādina par tā vienmēr esošo klātbūtni.

          Vājiem Cilvēkiem arī tā ir par daudz – tad viņi visiem līdzekļiem apkaro Viedumu. Tad viņi ņem to un piemēro savai saprašanai un vajadzībai. Tie, kuros nav Vieduma, bet kuri zin par tā esamību un saprot Vieduma klātbūtnes nozīmi, cenšas sagrābt to, pieskaņot savu roku platumam, ietērpt savu vārdu patīkamības tukšībā un ar to palīdzību vēl tukšākiem stāstīt to, ko tiem stāstīt nevajag – to, ko nevajag ietērpt tukšo vārdu mīlībā, to, ko nevar ietērpt Vārdos tur, kur nav Vieduma.

          Pūlī – tur, kur dzīvo pasaulīgo dzīvi – Vieduma nav. Pūlī ir tikai Vieduma profanācija. Pūlim pietiek ar Vieduma audzinošo klātbūtni un Noslēpumu, kurš to sedz. Tad, kad Viedums tiek profanēts, tā profanāciju izmanto blēži un krāpnieki – šarlatāni un iniciatīvas bagāti muļķi, kurus atbalsta tik pat plakanprātīgi fanātiķi.

            Viedums ir ticis profanēts vienmēr un visur. Visos laikos ir izlaupītas bibliotēkas, grāmatas izdalītas pa lapiņai, pa mīļam citātiņam, pa noklausītam teicieniņam un tas viss ir tulkots, komentēts un tālāk pārstāstīts pēc paša stāstītāja saprašanas, sajūtām, dzīves pieredzes un vajadzībām. Visos laikos tādi profanētāju pārstāsti un citiem profāniem saprotami aicinājumi vienmēr tikuši labvēlīgi uzklausīti un pieņemti – tie neprasa piepūli un sasprindzinājumu. Tie katru padara šai profanācijai piederīgu tikai ar kādas zīmītes nēsāšanu (krustiņu vai “auseklīti”), nodevas pasniegšanu naudiņas, dziesmiņas vai klātbūtnes baudīšanas veidā kopīgā rituālā. Profanētājiem un profanācijai ar to pietiek.

          Viedums ir Sakrāls. Viedums ir Saturs. Viedums iekļaujas formā un ļaujas Vārdam. Viedumu pazīst ar Vedantas vārdu sanskritā, ar Haldejas Kabalas vārdu Mazāzijā, kā Hermētismu Ēģiptē, Gnostismu Grieķijā un Druīdu Viedumu – Gudro Koku Brālību šeit – Nordiskajā (Teitoņu un Ķeltu) Eiropas daļā, bet Ziemeļāfrikā (Jūdejā, Etiopijā un Libānā) kā Eseju, Koptu un Himnosofu brālības.

          Viedums satur tiem kopīgo Garīgo Doktrīnu, simbolus, apģērba, kultūras pamatus un tos domāšanas principus, kuri ļauj saprasties Viedajiem, bet atstumj un atmasko katru, kurš cenšas tam pieskarties, tāds nebūdams no Sirds dziļumiem līdz matu galiem. Doktrīnā esošā Īstenība iegūst veidolu caur vārdos ietērptām Idejām – priekšstatiem un tās pavadošiem simboliem, skaņām, kustībām un priekšmetiem.

          Doktrīna runā par Cilvēka izcelsmi, izcelsmes mērķi, gaitu uz šo mērķi un to, kas ir šis mērķis. Doktrīnā ir Viedums, kurš stāsta par to, kā Viss top un pastāv, mainās, pārtop – par ko Veidojas un kas ir Veidotāji. Doktrīna ir Cilvēkam, par Cilvēku un to, kas viņš var būt, ja pieņemas Viedumā.

          Tajā ir stāsti par to, kā Cilvēks ienāk šajā pasaulē, kā te iet savu Ceļu un kā atgriežas mājās savas dzīves ražas graudus līdzi nesot. Tā runā par to, ko Dārza saimnieks (Dravinieks) saviem strādniekiem par darbu atlīdzina. Tajā tiek stāstīts par Dzīvību, Dzīvības Avotu, Nesējiem un Sargātājiem (Dārzniekiem).

          Doktrīna runā par Sauli un tās sūtņiem – Pūķiem – pasaules glābējiem – neziņas tumsā un dzīvības trūkumā mītošajiem Zināšanu Gaismu un dzīves jēgu nesošiem. Doktrīna stāsta par Cilvēka Garīgo Daļu – to, kura kā Saule savu iemiesojuma ēnu pavada, pati Debesīs būdama mirdzoša, tīra un neaptraipīta savas iemiesojuma ēnas pienesto parādu apmaksātāja. Doktrīna stāsta par to, ka šī Saule – sūtot savu iemiesojumu dzīvei uz Zemes, apgaro Zemi caur tā klātbūtni, bet iemiesojuma savākto pieredzi Sirds satura veidā sakrāj Kausā.

          Grieķu valodā Viedums tiek izteikts ar Vārdu – Gnosis (Zināšanas stāvoklis). Gnostiķi ir Zinošie. Gnostiķi runā par Dzīvības Avotu – Sauli un daudzajām rokām, caur kuru darbību Dzīvība no Sava Avota nonāk pie katra Koka – Saprāta saknēm. Gnostiķi katrā Cilvēkā Esošo Sauli – viņa Garīgo daļu, sauc par Kristos, bet viņa ēnu – par Krestos – sava materiālās pasaules (Māras) krusta nesēju un grūtā ceļa gājēju.

          Šo Doktrīnu profanēja. Tās daļas pielāgoja sprediķošanai pūlī, spriedelēšanai, politiska un personiska kapitāla uzkrāšanai, sabiedriskas uzmanības gūšanai un politiski izdevīgām manipulācijām. No Viedumā glabātās Doktrīnas izveidoja kristietības profanāciju – pseidoreliģisku ideoloģiju, uz kuras sazēla baznīcas, klosteri, garīdzniecība un tās nesaskaņu rezultātā radušos sektu novirzieni.

          Doktrīna nekad nav zaudējusi savu Viedumu – tā nekad nav atteikusies no tā, ko tur savas uzmanības centrā – Tīrā un Neaptraipītā Cilvēka Gara – Monādes un Saprāta Vienības, kurš darbojas pasaulē caur Dvēseli un tās ēnu – Cilvēka miesīgo ķermeni. Neviens Esejs, Gnostiķis, Hērmētists, Haldejs vai Druīds nav atbildīgs par tiem profanētājiem, kuri lieto viņu Doktrīnu terminus un Idejas savā izkropļotā veidā.

Šī vārda īstajā un vienīgajā nozīmē varam droši runāt par Tīrā Gara Doktrīnas (Kristietības) Hermētisko, Esejisko, Ķeltisko vai Baltisko (Druīdisko) formu. Mēs ar pilnām tiesībām varam lietot, ja gribam, mums patīkamo Grieķu Gnostiķu terminu Kristos vai to savas valodas Vārdu, kuru zinām par analogu šim Grieķu Vārdam.

“Jēzus Kristus” nav Cilvēka vārds un uzvārds, bet Tīrā Gara veidotās dvēseles(starpnieka) intelektuālais princips – Saprāta(Radītāja) emanācija un sūtnis viņa personībā, caur kuru Radītājs darbojas tajā. Starp Esejisko, Hermētisko vai Druīdisko (Ķeltisko un Baltisko) Doktrīnas saturu nav nekādas starpības – ir tikai citas dzīves vides diktēti vietvārdi, situācijas un fonētiskas atšķirības vārdos.

          Mēs varam un sakām –

...........(mums Zināmais, bet te publiski neminamais – profāniem slēptais Vārds) nāk Saules Sūtīts Sūtnis savus Bērnus vadīt un uzraudzīt Saules Garīgās būtības tēla vainagā greznots. Viņš ir ar mums visu cauru gadu, katru dienu, savu Sūtņu un vienkārša Cilvēka veidā. Katru reizi, pieminot šo Cilvēku, mēs godinām Sūtni, tāpat kā to godina Grieķi, Haldeji, Eseji un Ķelti savos vārdos, kurus ikdienā lieto.

          Tad, kad pāri Eiropai klājās profanācijas melnā ēna, Mitraisti, Druīdi, Himnosofi un Eseji nestrīdējās ar tiem, ar kuriem strīdēties nav vērts. Viņi noslēpa savus dārgumus pazemē, simbolos un Vārdos – viņi ļāva profāniem ticēt, ka viņu laiks ir klāt un tāds būs vienmēr. Viņi pieņēma profānu teikas un to varoņu vārdos turpināja dzīvot savu dzīvi.

          Ķeltu Kristietība balstās Grālā. Tās “izcelsmes” leģenda to pieskaņo Kristietības profanācijai un stāsta, ka

          - Arimatejas Jāzeps ir savācis Kristus brūču asinis Grāla kausā, ar kuru kopā vēlāk ticis iemūrēts sienā. Tur Kauss viņu apgādājis ar visu nepieciešamo, bet, kad pēc 7 gadiem viņš no ieslodzījuma atbrīvots, iznācis Saules gaismā jauns un spēcīgs (augšāmcēlies no kapa). Arimatejas Jāzeps sēdies kuģī un ar to kuģojis aiz Herkulesa Stabiem (Gibraltāra), līdz nonācis Britānijā, kur izkāpis Logru zemes krastā – tagadējā Kornvolā. Britu salas tādēļ esot tā vieta, kurā Debesis vistuvāk Zemei piekļaujoties. No turienes Kausa Svētība izplatījusies pa visu Britāniju. Turpat esot atrodams arī Longīna šķēps un citi Sakrālā Loka priekšmeti.

          Britu zemes kristieši (kausa mantinieki) uzturējuši ciešas saites ar Esejisko, Koptu brālību un Islāma pasauli. Bijuši opozicionāri Romai, bet draudzīgi 11.gadsimtā Romas iznīcinātajiem Katariem (Tīrajiem), par kuriem leģenda stāsta to, ka viņu vidū esot dzīvojuši Skolotāja Bērni. Tas ir stāsts par Kristīgās Doktrīnas tīro un profanācijas līniju cīņu – par “Jāņa” un “Pētera” līnijām un to attiecībām. “Pētera” līnija uzvarēja Romā, bet viņa pretinieki, transformējoties (pastāvēs, kas pārvērtīsies) turpināja pastāvēt tik ilgi, līdz grimstošā tautas apziņa pilnībā zaudēja savas saites ar Viedajiem.

          Viedie tautas apziņā zaudēja savu atpazīstamības tēlu, Viedums kļuva uzskatāmi neatpazīstams – zaudēja formu un tika profanēts tur, kur saglabājās nostāstos. Tagad tas ir tādā situācijā, kad daudzi viens otram stāsta – mums reiz bija ..., bet tajā “kā tad īsti bija”, un “kas bija”, šie stāstnieki tālāk par saviem priekšstatiem netiek.

Viedums, reiz pārtraukts, nav patvaļīgi atjaunojams bez To Gribas, kuri Laika Zīmes Raksta un pavedienus sien. Tikai tas, kurš ir šajā pavedienā, kā tievā matā iekārts, var tik daudz Vieduma atnest, cik šis pavediens, Sirdī vērpts, iztur. Tikai Tie, Kuri šo pavedienu pasniedz, var tā pieņēmējam dot to Sapratni un Zināšanas, kuras ļauj Viedumu ietilpināt, piešķirt formu un dot elpu. Gaidītāju ir daudz – Nesējs ir viens.

          Ķeltu Kristietība ārēji pieņēma profanētās formas un dibināja anglikāņu baznīcu, bet iekšēji turpināja savu dzīvi neatkarīgā Pazemes Upē, kuras redzamā daļa izlauzās virspusē kā Karaļa Artūra (Lāčplēša) eposs, ar viņa līdzgaitniekiem Gviniveru (Spožo Jaunavu – Spīdolu), Merlinu (Burtnieku), Ezera Valdnieces nogrimušo pili, Avalona (ābolu – guļošo varoņu) salu, Apaļā Galda Bruņinieku Brālību, Morganu La Feju un viņu pretiniekiem, un piedzīvojumiem, kuri beidzās ar cīņu Jūras (Daugavas) krastā, lai turpinātos citā pasaulē un atgrieztos šeit turpināt iesākto jaunā dzīvē. Pazemes Upe iznesa virspusē Ekskaliburu, “Merlina cepuri”, zizli, “Longīna šķēpu”, “kristālus”, Kausu un Pūķu Dziesmas, “Daiļo Dāmu”, “Atraitni” un “Atraitnes Dēlu” (Persifālu), zaudētos Gara Bruņniecības Ideālus un to Mīlestību, par kuru visā viduslaiku Eiropā dziedāja Druīdu Bardi – Minnezengeri.

          Druīdu ordeņi (brālības) pārtapa Kartehīziešu, Joanītu un Templiešu (Livonijas) ordeņos. Visur viņi vājināja Romas baznīcas bīskapu varu, bet pieņēma savā paspārnē tās vajātos un zināšanas alkstošos. Tieši tas, ka Druīdi ietērpās Templiešu formās un savās dabiskajās teritorijās turpināja iesākto darbu, izskaidro vēsturniekiem nesaprotamo ordeņa zibenīgās izplatīšanās un skaitliskā pieauguma faktu, un tās zināšanas un pagāniskos uzskatus, kurus uzturēja ordenis savā vidē un darbībā.

Sarkanais Templiešu krusts baltajā apmetnī nebija jaunums Druīdu zemēs. Vecajam labajam Baltajam “Zodiakālajam priekšautam” tika piešķirts cits pastāsts, bet jēga palika tā pati vecā, tāpat kā Ausekļa zīme vienmēr un visur uz Zemes nozīmē vienu un to pašu – Venēru – Luciferu – Gaismas Nesēju. Kā Druīdi tērpās baltā, tā turpināja to darīt arī vēlāk – citu ordeņu vārdus nesot.

          Karaļa Artūra, Grāla kausa un Ekskalibura eposs ir slēptā Kristietība. Ja gribam runāt šajos terminos – tad, kristietības profanācija, kuru pārstāv mūsdienu baznīcas, ir pagāniskās formās ietērpts Judaisms, bet Viedā Gara Mācība (Kristietība) ir ietērpta Artūra, Grāla un Ekskalibura eposā. Tuvojoties eposam – tā izpratnei – ceļam no “Klingzora uz Kamelotu”, pievienojoties Grāla meklējumiem un lūdzot Ezera Valdniecei no savas Gaismas pils iznest Ekskaliburu, mēs tuvojamies savu senču – Druīdu Garīgajai Doktrīnai un tās izpratnei.

          Tā mēs ietilpinām sevī viņu Viedumu un bruņinieku tikumību līdz ar viņu patriotisma pamatu. Nacionāla atdzimšana nāk ar tautas Vieduma un bruņniecības tikumu atdzimšanu un atkalapvienošanos. Bez šī dziļākā satura piepildījuma visa cita rosīšanās ap to ir tikai tukšu pašizdomātu ilūziju riekstu čaumalu grabināšana un zeltīšana.

          Ir jāsaprot, ka arī šodien, tāpat kā agrāk, notiek Vieduma profanācija. Arī tagad Vieduma un “tautiskās dievestības” meklētājus sagaida un viņu veselā Saprāta pilnvērtību ceļā uz meklēto pārbauda profanētāji. Viņi pulcina ap sevi skaisto vārdu mīļotājus un personisko pārdzīvojumu apjūsmotājus. Viņi pārbauda katru, kurš ir ceļā uz Viedumu.

Tie, kuriem pietiek ar viņu profanēto “tautisko dievestību”, paliek ar viņiem. Tie, kuriem tur ir par šauru, iet tālāk savos meklējumos, līdz sajūt Grāla Elpu Druīda Balsī, satiek savu Artūru Ozolu lokā vai ierauga pie Ekskalibura pārdomās iegrimušu Burtnieku. Tad viņš zin, ka ir pie savējiem.

Ekskaliburs (tas, kurš pārvar apļa robežu) ir pirmā vibrācija – Radošais Stars, kurš, pārvarējis pirmā eksistences loka (logosa) telpu, rada otro loku (logosu). Pirmais eksistences loks ir bezgalīgā – Bezrobežīgā Dabas telpa, kurā visur pārstāvēti tās abstraktie – Filosofiskie Principi un Sākotnes savās mijiedarbībās un radošajās attiecībās. Ja nelieto precīzākus šo Principu un attiecību simbolus, tad pirmais eksistences loks ir aplī ievilkts aktīvais (vertikāli orientētais) krusts.

Otrais eksistences loks ir no pirmā izrietošie Dabas Likumi un to uzturēto Enerģiju formu hierarhijas, bet trešais loks ir tā visa iemiesojums – no vissmalkākās līdz rupjākajai matērijai esot veidotais eksistējošais Kosmoss, kuru sauc arī par “Dzīvo Dievu”. Vienotās Dzīvības, Gribas un Apziņas kvintesence ir tas Radošais Stars, kurš pārvar pirmā loka bezgalības apli un rada otro loku līdz ar tā iemiesojumu “Dzīvo formu pasauli”.

Vienotā Dzīvība ir augstākā forma Tam, ko mēs saucam par Radītāju. Ārpus Tā un Dabas nekāda cita dieva nav, toties ir augsti attīstītu saprātīgu būtņu hierarhija, kura aizsākas Cilvēkos uz tādām planētām kā mūsu Zeme, un turpinās neizsakāmi augstu – vissmalkākajās formās un varenībā uz citām planētām to Kosmosos un Visumos.

Katram simbolam ir stingri noteikts objektīvs saturs, kurā nav vietas subjektīvām sajūtām un personiskiem viedokļiem. Tas Runā To, Kas Tas Ir. Simbols izsaka Īstenību vai arī klusē meļa fantāzijās. Katram simbolam ir Tā Vārds. Katrai Zvaigznei, figūrai un krustam ir Tā Vārds.

Apli, kuru šķērso krusta gali ar tā vertikālās daļas pagarinājumu uz leju – “Ķeltu krustu” – sauc par Ekskaliburu. Tas ir “Artūra neuzvaramais zobens”, Artūrs pats, kā šī zobena lietotājs – centrālais punkts un viņa “Mirdzošā Jaunava” – Gvinivera horizontālajā līnijā zobena spalā. Tad, kad uzlūkojat šo “Ķeltu krustu”, Jūs vienmēr uzlūkojat Viņus Visus Ekskaliburā.

Ekskalibura kustība telpā rada trešo loku ar tā “dieviem” un būtnēm – Pērkonu (elektrību), Māru (pasaulīgo – inerto matēriju) Maiju (Māras radīto ilūziju – maldus), stihijām un gariem, kuri pulcējas ap Cilvēku vai arī ir tikai viņa paša pēc saviem priekšstatiem izveidoti, sev pielāgoti un paša pielūgsmei vajadzīgi.

 

http://www.philos.lv/KB_tiriba.html                           Pauls Stelps

                                                                          Sociopsiholoģijas asociācija