Maat Demeritt
www.maatmedia.com
No krievu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Vienīgā lieta, kas nemainās, - ir
pārmaiņu stabilitātes konstante.
Mēs visi apzināmies, ka dzīvojam bezprecedenta
pārmaiņu laikos. Daudziem šo pārmaiņu raksturs un, kas ir vēl svarīgāk, -
sevī pašos notiekošo pārmaiņu būtība daudzējādā
ziņā paliek nesaprasta. Rezultātā šīs pārmaiņas burtiski tiek translētas bailēs
no nezināmā. Neapzināta reakcija uz šīm bailēm parasti mēdz būt vai nu
pretošanās pārmaiņām vai centieni tās paātrināt.
Apskatīsim vispirms gadījumu, kad notiek pretošanās
pārmaiņām. Iztēlojieties gumijas lenti, kuras vienā galā ir piestiprinātas
pārmaiņas, bet otrā – jūs paši. Šī saikne ir pastāvīga un nevar tikt sarauta.
Pārmaiņas – tā ir kosmiskā konstante – tā, ka, ja jūs tām pretojieties, paliekot
uz vietas, tas lentē rada spriedzi. Šeit sāk izpausties spēcīga mācība par
atlaišanu. Agrāk vai vēlāk viena no pusēm būs spiesta to izdarīt, jo lenta nevar
stiepties bezgalīgi un nevar arī tikt sarauta. Ja jūs pietiekami ilgu laiku
paliekat uz vietas un neatlaižat, tad to izdarīs otrā puse, t.i. – pārmaiņas,
kuras metīsies atpakaļ, trāpot jums tieši sejā. Kaut kādā
brīdī pārmaiņas jebkurā gadījumā notiks.
Aprakstītā situācija atspoguļo vissliktāko scenāriju,
kurā notiek regress. Viss pakāpeniskais process pēkšņi un piespiedu kārtā
atgriežas iepriekšējā stāvoklī, bet tas ir sāpīgi. Viss, ko jūs ar to varat
panākt, - ir sāpīgs pretsitiens, jo process vienkārši
atkārtosies tik ilgi, līdz jūs iemācīsieties iet uz priekšu. Cik
reižu jums sitīs pa seju līdz jūs piekāpsieties universālajai konstantei un
savai pašu garīgajai evolūcijai, ir atkarīgs tikai no jums.
Bet tagad, atgriezīsimies atpakaļ un apskatīsim otro
variantu. Stāvot uz vietas, jūs jūtat spriedzi un izlemjat, ka šajā reizē
piekāpsieties jūs, nevis gumija, jo atceraties, ka tā ir nesaraujami saistīta ar
jums. Jūs atlaižat zemi, kurai esiet pieķērušies
vai - drīzāk – pamatu, uz kura stāvat. Un tad jūs
katapultē uz priekšu, nebūt ne mazāk piespiedu kārtā, kā tas bija iepriekš, tā,
ka jūs ielidojat ar galvu pa priekšu pārmaiņās. Tā ir piespiedu progresija -
pretēji piespiedu regresijai. Atšķirība šajā gadījumā ir tā, ka jūs iegūstat
jaunu pamatu zem kājām.
Tādejādi, pagaidām mums ir tikai piespiedu progresija
un regresija, kas izriet no pretošanās pārmaiņām. Ir skaidrs, ka tā ir tikai
vienādojuma viena puse. Pretojoties pārmaiņām, jūs velkaties tām astē,
iestrēgstot pagātnē. Vienlīdzīgo un pretējo vienādojuma daļu veido – pārmaiņu
apsteigšana, to paredzēšana, prognozējot nākotni. Abas puses būtībā ir vienādas.
Jūs varat pūlēties tādā vai citādā veidā, taču gala rezultātā, „mainīt
pārmaiņas” nav iespējams.
Atgriezīsimies atpakaļ pie metaforas un izmantosim to
attiecībā uz piesaisti pārmaiņām. Lai piespiestu pārmaiņas notiktu, jums ir
jārada spriegums gumijā, lai „izstieptu” to līdz turienei, kurp jūs vēlaties
doties. Tādejādi jūs stiepjat, cenšoties sasniegt spriegumu, taču, tā kā
pārmaiņas virzās kopā ar jums, bet gumija ir elastīga un zināmā mērā kustas kopā
ar jums jeb izstiepjas, jūs variet stiept un stiept un tā arī nekad nesasniegt
jums vajadzīgo spriegumu, lai panāktu, ka notiek tas, ko jūs vēlaties.
Tad, ko gan jūs variet darīt? Es jums apliecinu, ka
kaut ko variet gan. Šis gadījums nelīdzinās „Āķim 22” (amerikāņu rakstnieka Džozefa Hellera romāns, kurā aviācijas pulka
vadība reizi pēc reizes palielina kaujas lidojumu normu, tādejādi pagarinot
dienestu pilotiem, kuri jau ir nolidojuši savu normu, pēc kuras viņi ir tiesīgi
atgriezties mājās. Tādejādi nolidot noteikto normu kļūst praktiski neiespējami –
tulk. piez.).
Galvenais, kas ir jāsaprot, ir tas, ka pārmaiņas nenotiek jūsos. Tās ir daļa no jums pašiem un norisinās jūsu
dzīvē, jūsu dvēselē. Neatkarīgi no tā, kas tās ir par
pārmaiņām, jūs, tādā vai citādā veidā - tās
radāt.
Mūžīgais spēks to vadības centrā –
tie vienmēr esiet JŪS. JŪS – esiet šīs pārmaiņas un JŪS - esiet arī šī
gumija! Tādejādi, kad jūs
pretojaties pārmaiņām, jūs cīnāties ar to sevis pašu daļu, kura vēlas
paplašināties un attīstīties, kura vēlas izzināt/izjust jauno. Ko gan vēl citu
var pasākt mūžībā, kā vien censties izmēģināt kaut ko jaunu un
labāku?
Tā jūsu daļa, kas cenšas paskubināt pārmaiņas,
saprot, ka liela daļa jūsu vienkārši šai laikā neatrodas „uz klāja”. Varbūt, ka
jūs šajā laikā atrodieties laivā, kas piesieta lielam kuģim, izlēmīgi un spēcīgi
airējot un tādejādi cenšoties mainīt tā [kuģa] kursu? Tajā pat laikā lielais
kuģis uzņem savu kursu un palielina ātrumu. Un jūs beigu galā izrādāties esam tā
aizmugurē, šūpojoties un palecoties tā varenajās bangās, uzdauzot zilumus un
būdami pa pusei nogremdēti šajā procesā.
Cenšoties paskubināt pārmaiņas, jūs
nonākat pie tā, ka tām pretojaties vai pretojaties tam, kas IR. Pretojoties
pārmaiņām, jūs cenšaties paātrināt rezultātu tam, kas NAV, jeb tam, kas
vienkārši parasti mēdz būt.
Dabiski, ka tad, kad jūs ar spēku cenšaties pārmaiņas
piespiest atnākt, jūs sastopaties ar pretestību. Kad jūs pretojieties pārmaiņām,
jūs sastopaties ar spēku. Tādejādi jūs redzat, ka starp tām nav atšķirības.
Gan viena, gan otra [pretošanās pārmaiņām un
pārmaiņu steidzināšana] ir uzskatāmas par sadalītības formu.
Sadalītības starp sevis paša aspektiem.
Tātad - vēlreiz. Pirmais, kas jums ir jāizdara, - ir
jāizprot tas viss. Jāierauga, ka šeit ir vēl viens kuģis, un, ka jums ir
„jāuzkāpj uz tā klāja”. To paveikuši, jūs atklāsiet, ka patiesībā esiet šī kuģa
kapteinis, un, ka ir pienācis laiks saņemt stūri savās rokās. Tad jūs sāksiet
vadīt vienu no Kosmosa visvarenākajiem kuģiem – Pārmaiņas. Protams, jūs vienmēr
esiet vadījuši šo kuģi, taču atšķirība ir tā, ka jūs esiet nonākuši pie tā apzināšanās, paaugstinot apziņas, skaidrības un beigu
galā – atmiņu par to, KAS JŪS PATIESĪBĀ ESIET, līmeni.
Nonākot pie šādas izpratnes, jūs no jauna
iemācīsieties būt patiesi RADĪTĀJI. Jums vairs nav jāraujas uz pusēm, lai iegūtu
vēlamo. Jūs no jauna varēsiet radīt pārmaiņas savā dzīvē nevis ar spēka vai
pretošanās palīdzību, bet viegli un graciozi. Balstoties uz Vienotu Veselumu,
nevis uz sadalītību. Šī atšķirība var tikt ļoti labi izpausta efektivitātes
terminos. Līdz šim jūsu rīcība vienmēr ir ietekmējusi pārmaiņas. Jums vienmēr ir
bijusi tām tiešā pieeja. Metaforiski tas izpaudās tās gumijas lentas veidā, par
kuru mēs runājām. Tā, ka jūsu rīcības enerģiju vadīja šī lenta, kā vilnis,
ietekmējot izmaiņas un atspoguļojot jums rezultātu. Lai gan tas nekad nav bijis
tiešs atspoguļojums. Viļņi, kas nāca atpakaļ, bieži vien pārklāja viļņus, kas
plūda taisni uz priekšu, apspiežot tos un dažkārt pat pilnībā apslāpējot tos.
Iemesls tam ir acīmredzams, jo par to avotu, izmantojot otro metaforu, ir
uzskatāms lielais kuģis. Pārmaiņu viļņi, kuri šķietami nāk no
ārienes, nāk no šī kuģa, kurš pārstāv to, ko varētu nosaukt par jūsu „Augstāko
Es”. Saprotiet, taču, ka tas [lielais kuģis] vienkārši ESIET JŪS
PAŠI.
Jebkurā gadījumā, izlemjot atgriezties uz kuģa, jūs
vairs nejutīsiet pārklājošos viļņus, jo vairs necentīsieties ar tiem bakstīt
paši sevi. Enerģija, kas stāv aiz jūsu izvēlēm, kļūst fokusēta/koncentrēta un
precīzi noskaņota, tādejādi radot pārmaiņas daudz efektīvāk.
Lai gan šāda pārmaiņu izpratne var tikt piemērota
jebkuram mūsu dzīves aspektam, iespējams visfundamentālāko pielietojumu tā atrod
reliģiju un garīgo prakšu sfērā. Jo īpaši tāpēc, ka daudzas reliģijas savās
dogmās mazina pārmaiņu nozīmi/lomu. Piemēram, jūs dzirdat „Dievs ir pilnīgs visā, ko Viņš dara, attiecīgi – nekad
nemainās”. Šāda loģika vai varētu teikt – pārliecība, runā par to, ka
pilnība kaut kāda veidā liek šķēršļus pārmaiņām. Citiem vārdiem sakot, pārmaiņas
tajā, ko cilvēki uzskata par augstāko garīgo līmeni, paredz nepilnību. Tas ir
absurdi! Dievs jeb Dievišķība – tas ir radošs spēks, bet radošums ir atkarīgs no
pārmaiņām. „Jūs nevarat pagatavot omleti, nesasitot olas!” Vai tā nav? Jebkurā
gadījumā – kas ir pilnība? Ja Dievs mainās, vai Dievam ir jābūt nepilnīgam?
Padomājiet par to. Ja jūs uz šo jautājuma atbildat, sacīdami „jā”, tad jūs
sekojat reliģiozām dogmām, kuras radījuši baznīcu līderi, kuri baidās no
pārmaiņām, kā no destabilizējoša faktora, kas ietekmē viņu varas struktūru. Lūk,
no kurienes nāk šis apgalvojums, ka „Dievs nekad
nemainās” – no baznīcas līderiem. Tam nav nekāda pamatojuma garīgu
faktu veidā. Šo apgalvojumu uz mūžiem saglabā tie, kuri ar to ir izauguši, kurus
ir iemācījuši ticēt tam, nekad to neapšaubot.
Patiesībā reliģijas un dievi, kuri tās pārstāv,
pastāvīgi mainās. Jaunās reliģijas visu laiku rodas no vecajām. Visbiežākās
izmaiņas parasti balstās uz nosacīti nelielām atšķirībām skaidrojumos. Taču
lielas izmaiņas katru reizi pavada fundamentālas pārmaiņas konkrētajā reliģijā.
Tā notika ar Jūdaismu Kristietības rašanās laikā un, mazākā mērā, ar Katolismu –
Protestantu Reformācijas laikā. Līdzīgā veidā Jūdaisms radās no daudz agrākas
Ēgiptes reliģijas – jaunu vēsturisku faktu atklāšanās un jaunu ideju rašanās
gaitā. Visas šādas lielās pārmaiņas pavadīja vardarbība, kā iepriekš aprakstītās
gumijas lentas efekta sekas, jeb šajā gadījumā – piemērotāka būtu vulkāna
metafora. Spriedze uzkrājas ilgstošā laika periodā līdz brīdim, kad tiek
piespiedu kārtā atbrīvota. Jo stiprāk cilvēki turas pie vecā, jo vardarbīgāks
mēdz būt izvirdums, kad notiek neizbēgamās pārmaiņas. Pēc tam, kad pelni
izklīst, jums ir jāatceras, ka katra „jauna”, tikko kā radusies reliģija, tomēr
balstās uz iepriekš pastāvējušo, taču mainījušos. Neraugoties uz to visu, jaunās
reliģijas paplašinās un apgalvo, ka tagad tikai un vienīgi tām ir pieejama
„nesatricināmā patiesība”, kaut kas, kas stāv „pāri pārmaiņām”. Cikls vienkārši
atkārtojas, un pārmaiņu barojošajā rokā tiek iekosts vēlreiz.
Pārmaiņu reliģijā nozīmes nepieņemšana ir dziļi
iesakņojusies mūsu dzīvē. Gala rezultātā, visspēcīgākā pretošanās pārmaiņām
notiek tieši tad, kad mēs sevi identificējam ar reliģiozo pārliecību. Kristīšana
un audzināšana/izglītība veicina reliģijas un pašidentifikācijas saaušanos kopā.
Rezultātā cilvēki nespēj sevi atdalīt no savas reliģiozās pārliecības. Šāda
„identitāte” baidās būt „nepareiza” attiecībā uz savu reliģiju, jo tas var
nozīmēt pašas „identitātes” nāvi. Galvenokārt tieši tāpēc cilvēki visas vēstures
gaitā ir bijuši gatavi cīnīties un mirt savas reliģijas vārdā. Protams, ka šo
baiļu virzošais spēks ir viltus identitātes sajūta – ego un neapzināta vēlme būt
vienmēr tam, kuram ir „taisnība” un nekad nebūt tam, kuram „nav taisnība”.
Būtībā, izdarīt jebko, lai iemūžinātu sevis paša eksistenci. Cilvēki tiecas
noslēgties, slēpties mazos burbulīšos, strikti ierobežojot sevi tajā, kas
attiecas uz potenciālu, kurš nes dzīves pārmaiņas.
Praktiski visspilgtāk tas izpaužas ticībā
„absolūtajai patiesībai”. Daudzi cilvēki būvē savu absolūto patiesību apkārt
tam, kam tic lielākā daļa viņiem vistuvāko cilvēku – viņu ģimenes locekļi. No
šejienes tas vienkārši paplašinās uz āru. Ģimenes piemēro savu pārliecību
kopībai, kurai tās pieder, kopības pielāgojas savas nācijas vidusmēra ticībai,
bet nācijas bieži vien adaptē savas pārliecības pasaulē daudzmaz kopīgajām.
Raudzīties uz lietām, rīkoties un ticēt noteiktā veidā – tas ir uzskatāms par
„normu”. Jo tālāk indivīds, grupa vai nācija ir no normas, jo vairāk tie ir
pakļauti izsmieklam, vardarbībai un/vai vajāšanām no vairākuma/masu
puses.
No otras puses, jo tuvāk kāds ir normai, jo mazāku
pretestību viņš sastop savā ikdienas dzīvē. Vienkāršāk sakot, - tas ir bara
instinkts – kad spēks izpaužas skaitliskumā. Cilvēks, kurš iekritis šajās
lamatās, attaisno savu pārliecību vienkārši sakot: „ja
miljoniem cilvēku tic tam, tad tai ir jābūt patiesībai!”. Tādā veidā
„absolūtā patiesība” tiek noteikta pēc tā, kam tic pārējie. „Absolūtā patiesība”
tāpat arī tiek uzskatīta par nesatricināmu nemainīgu patiesību, pie kuras
cilvēks var cieši turēties. Tās adepti ir gatavi apgalvot, ka „zina” un „lielā
mērā ir sapratuši”. Iespējā visu saprast un izskaidrot, raugoties no zinātnes,
reliģijas un mediju viedokļa, pastāv zināma komforta zona. Viss, kas izkrīt no šādu pārliecību zonas, sastopas ar galēju skepsi,
kritiku vai tiek pilnībā ignorēts. Kas tam ir par iemeslu? Piemēram –
bailes. Pastāv milzīgs apjoms baiļu no nezināmā, kas visai viegli var izraut
cilvēku no jau pieminētās komforta zonas. Līdzās bailēm, jūs šeit varat atrast
murgainus ego, kuri tika minēti saistībā ar to reliģiozajiem pielikumiem. Taču.
Visos gadījumos ego sevi izpauž, kā „vienīgo, kam ir taisnība”, augstprātīgā,
„viszinīgā” veidā, lai kompensētu (bet bieži arī pār-kompensētu) zem virskārtas
slēptās bailes.
Par cita veida ego izpausmi pārliecību terminos ir
uzskatāms apgalvojums: „es piederu pie tā cilvēku tipa, kuri
tic, ka ...” tā vietā, lai vienkārši pateiktu: „es
ticu, ka ...”
Pirmais gadījums parāda precīzu identificēšanos ar
savu pārliecību. Lūk, kad kļūst grūti, ja ne neiespējami, apspriest ar šādu
cilvēku alternatīvas pārliecības, tā, lai neizraisītu viņos aizsardzības,
strīdīgu un pat vardarbīgu reakciju. Jebkuru, visvienkāršāko izaicinājumu savai
pārliecībai šāds cilvēks uztvers kā personīgo uzbrukumu. Kad jūs vienkārši
sakāt: „es ticu, ka ...”, jums nav personīgas piesaistes savai pārliecībai un
jūs esiet atvērti pārmaiņu iespējām.
Jūs redzat - patiesība mainās. Neeksistē nekāda „absolūtā patiesība”, jo
patiesība mainās absolūti. Kā jau iepriekš tika
skaidrots, kad mēs kļūstam par pārmaiņu centru savās pašu dzīvēs, mēs paši varam
noteikt, kas priekš mums ir patiess, bet kas – tāds nav. Par vienīgo patiesuma
priekšnoteikumu kļūst pārliecība jeb, precīzāk sakot, izvēle. Mēs varam
izvēlēties, kas ir uzskatāms par patiesu, un pēc tam izjust šo patiesību šajā
brīdī. Kad mēs virzāmies cauri mūžībai, skaistums atnāk pie mums caur spēju izjust jauno. Mēs varam izvēlēties izjust pastāvības
ilūziju, taču gala rezultātā, viss mainās. Tas arī veido šī procesa pilnību.
Tajā arī ir bezgalīgā brīvība, bezgalīgs prieks, bezgalīga mīlestība. Viss
mainās ...
http://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_page=2&f_tid=3854930
