Ceļš uz dabīgām dzemdībām eksistē

Ceļš uz dabīgām dzemdībām eksistē. Tas ir tur, kaut kur, Tev blakus, Tevī. Nepietiek vienkārši gribēt, nepietiek izlasīt dažas grāmatas, nepietiek aiziet uz kursiem vai aizbraukt uz gaidību nometni, atrast vecmāti un dūlu. Jā, caur to visu ejot, var atrast sevi, sadzirdēt sevi, arī paskatīties uz sevi no malas. Gribēt mainīties, patiesi strādāt ar sevi pat tad, ja vairākas dabīgo dzemdību vecmātes atsakās no Tevis, saprast, kāpēc Tev ir paaugstināts asinsspiediens un ko tas Tev stāsta/ māca. Būt īstai, patiesai un mācēt to paust dzīvesveidā, jūtās, darbos, vārdos. Tas reizēm notiek tik intensīvi, bet reizēm ļoti, ļoti lēnu. Tomēr tas notiek. Reizēm tik lēnu, ka sasniedzams ir tikai ar ceturtajām dzemdībām, reizēm jau otrajās. Un nav tā, ka esi viena. Arī Dievs un eņģeļi strādā, jautājums, cik daudz iesaisti, cik pieļauj viņu klātesamību. Un viņi strādā brīnumaini. (Reizēm tas ir tik redzami, ka nespēju noticēt. Atliek tik paļauties. Piem., vecmāte nepazvana savām kolēģēm un nepajautā, kāpēc atteikušās. Un šajā gadījumā tas ir labi, jo cilvēkā notikušas izmaiņas, straujas izmaiņas un svarīgākais ir viņā klausīties.) Un reizēm sievietes domā, ko gan tāda parunāšanās ar dūlu, vecmāti var dot. Tomēr, tas ir veids, kā sadzirdēt pašai sevi, kad esi ceļā, kad vēl topi, kad atnāk šī sajūta, es to patiesi varu izdarīt pati, caur sevi un mīlestībā.

Tā es mīļoju savu darbu, jo tas ļauj man būt klāt brīnumam, arī tad, ja neesmu klāt dzemdībās, bet dzirdu, redzu, sajūtu, kā piedzimst mamma un katru reizi tas ir pilnīgi citādi, jo mēs esam tik dažādas kā puķes pļavā, kā putni gaisā. Esmu pateicīga par uzticēšanos, katru mācību un Skolotājiem, kas nāca un mācīja, brīžiem ļoti smagi, par vaļsirdību, par sirdsgaismu, sievietes īstumu un ļaušanos, par dalīšanos brīnumā. Pateicība Dievam un bērniņam, kuri zināja vairāk nekā mēs, darot savas brīnumu lietas. Pateicība arī īpašajām rokām, kas saķēra mazo brīnumiņu! Paldies! Paldies! Paldies!


Līga Giniborga