KALPOŠANA – JAUTĀJUMI UN ATBILDES Benjamins Krēme

(no žurnāla Share International vācu versijas 2014. gada jūlija numura)

Jautājums: Kā mēs varam stiprināt mūsu uzticēšanos?
Atbilde: Ja Jums ir uzticēšanās, tad Jums ir uzticēšanās. To nav vajadzīgs stiprināt.

J.: Vai pastāv atšķirība starp uzticēšanos un ticību?
A.: Daudziem cilvēkiem grupās, kas strādā Kristus atgriešanās labā, nav uzticēšanās, bet gan ticība, kas ir kaut kas cits. Ticība ir jūtu reakcija; tā nāk no iedabas (astrālā ķermeņa. Tulk. piez.). jūs pieņemat zināmus lēmumus, kas attiecas uz jūsu ticību – kaut ko Jūs akceptējat, citu Jūs atmetat, un nonākat pie kaut kāda veida ticības sajaukuma. Taču tad, ja tas notiek tikai ticības līmenī, Jūsu spējas darīt darbu pa lielākai daļai ir atkarīgas tikai no šī emocionālā „spēriena”, kuram Jūs ir jārosina, lai paliktu funkcionēt spējīgi un uzturētu kārtībā Jūsu ticības struktūras.
Tad tas prasa ne daudz vairāk kā pāris mēnešus bez jaunām ziņām, lai cilvēki teiktu: „Kas ir noticis? Es jau mēnešiem ilgi neko neesmu dzirdējis? Vai Maitreja ir atgriezies tur, no kurienes viņš ir nācis? Pēdējā Share International numurā par to nekas nebija teikts, ka viņš kaut kur ir runājis. Vai viņš ir pārtraucis? Tas viss varbūt ir radies Krēmes fantāzijā?” Tā funkcionē ticība, tā nāk un iet. Tā prasa „barību”, tā prasa inspirāciju ar kaut kādiem jaunumiem, lai turpinātu darīt tālāk.

J.: No kā ceļas uzticēšanās, kā Jūs to saprotat?
A.: Uzticēšanās ir kaut kas pilnīgi cits. Tā nāk no dvēseles; tā ir dvēseles rezonanse uz pieredzi. Un Jūsu dvēseles rezonanses dēļ Jums ir uzticēšanās. Vai nu Jums tā ir, vai arī Jums tās nav. Ja Jums ir pieredze un Jūsu dvēsele Jums saka, ka tā ir patiesa, tad šī uzticēšanās nemainās – tā paliek uzticēšanās. Jums tā nav jāuztur tā, kā ir jāuztur Jūsu ticība. Tā neprasa informāciju no ārienes. Jo tas, kas ir Jūsu iekšienē – šī dvēseles rezonanse, šī īstā rezonanse – ir uzticēšanās. Jūs nedomājat par to, ka tā ir uzticēšanās, bet tā ir uzticēšanās. Tā ir šī tiešā zināšana no dvēseles, un ja Jums tā ir, tad tā nemainās.

J.: Kas mums ir jādara, ja entuziasms vai noskaņojums kādā grupas loceklī vājinās?
A.: Ne katram ir uzticēšanās. Ne katram, kas strādā līdzi šajā lielajā internacionālajā grupā, ir līdzīga uzticēšanās, un ne katrs strādā uz līdzīgas bāzes. Daudzi līdzstrādnieki uz cerību un paļāvības bāzes un jūtu dēļ pret Hierarhijas, un, pirmām kārtām, Maitrejas, Pasaules Skolotāja atgriešanās ideju – un daudziem tas ir lielisks impulss darbam. Tomēr, ja tas nebalstās uz uzticēšanos, tad to ir pastāvīgi jāstimulē. Bez uzticēšanās ir grūti vienmēr stimulēt savas enerģijas. Tas prasa enerģiju, lai kaut ko darītu, un ja Jūs kaut ko ļoti ilgi darāt un Jums nav uzticēšanās, nav īstas uzticēšanās, un Jūs strādājat uz jūtu vai ticības bāzes, tad Jūsu jauda pēc pāris nedēļām, mēnešiem vai gadiem neizbēgami samazināsies. Šī grupa kopš daudziem gadiem nodarbojas ar šo darbu. No Hierarhijas skata punkta ne no vienas grupas netiek gaidīts, ka tā labi strādās pāri par trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. Tas atprasa [no kāda mācekļa] visu. Cilvēki to nesāk darīt jaunos gados, bet tikai tad, kad ir pietiekami nobrieduši, lai vispār atsauktos uz Meistara mācībām vai aicinājumu. Visbiežāk viņiem nav arī laika tam – viņiem ir jāņem vērā savs darbs un sava ģimene. Grūti ir darīt šo darbu. Vispār ir grūti būt māceklim.
J.: Ja būt māceklim ir grūti, kas tad ir jādara, lai neatlaistos?
A.: Būt māceklim ir lieliskākā pieredze pasaulē, bet tas ir grūti. Ja Jūs izvairāties no grūtībām, tad Jūs kļūstat mazdūšīgs un, iespējams, zaudējat interesi. Kad Jūs pamanāt, ka Jūsu entuziasms mazinās, tad vienkārši atļaujieties sev nelielu atvaļinājumu – kad Jums ir laiks un Jūsu pienākumi to atļauj –, izbrīvējiet sev pāris dienas un aizbrauciet pie jūras –staigājiet gar jūru. Pēc pāris dienām tad Jūs atsvaidzināts nāksit atpakaļ un atkal ķersities pie darba. Tas neprasa daudz laika, lai cilvēks fiziski atpūstos. Mazdūšība visbiežāk rodas nevis no fiziskiem faktoriem, bet gan no faktoru sajaukuma – no fiziskas kūtrības vai noguruma un no uzticēšanās trūkuma vai pastāvības trūkuma, kas balstās uz uzticēšanos. Kamēr Share International nav nonācis Jūsu pastkastītē un Jūs neesat  izlasījuši, ka „Maitreja ir šeit un visā pasaulē uzstājas televīzijā, un Pasludināšanas diena ir klāt!”, tikmēr Jūs sakāt, „ak vai, mums ir jāturpina gaidīt”, un jautājat sev, kādēļ mums ir jāgaida. „Kādēļ mums ir jāgaida?” Mums ir jāgaida tādēļ, ka dievišķais Plāns to prasa.

J.: Vai Jūs domājat, ka mediji var tikt ietekmēti?
A.: Mediji neizmantoja iespējas, kas viņiem tika dotas – 1982., `83., `84., `85., `86 –, visas iespējas, pat ja nāca no Maitrejas, tie atkal un atkal no jauna tika atraidīti, reizēm augstākajā līmenī. Un tas nozīmē, ka cilvēce nebija gatava. Ja cilvēce būtu gatava, tad mediji būtu reaģējuši. Mediji nekad nereaģēja uz to, kas vēl neuzrunā cilvēces vairākumu. Tie seko tam, ko mēs, kā par „sabiedrību” nosaukta cilvēku grupa, kopumā domājam, darām un gribam. Medijus kritizē par to, ka tie ietekmē visas iespējamās lietas, un tie arī iejaucas visur, kur tik var, bet tiem pat ne tuvu nav tās nozīmes, ko tie sev pieraksta. Īstenībā tie klibo aiz cilvēces, tie reaģē uz mūsu akcijām un dara tās zināmas. Ja mūsu akcijas laikā no 1982. līdz 1986. gadam būtu bijušas pietiekami spēcīgas, tad mediji būtu uz tām reaģējuši, bet mēs nebijām gatavi, tādēļ arī mediji acīmredzami vēl nebija gatavi.
Taču tagad cilvēce, kā redzams, tuvojas gatavības stāvoklim. Notikumi, kas tagad notiek visā pasaulē, ir tik transformatīvi un ietekmē cilvēku priekšstatus un viņu prasības pēc citādas dzīves un citādām struktūrām tik ļoti, ka ir pilnīgi acīmredzams, ka cilvēce ātri mainās; ja cilvēce mainās, tad arī medijiem ir jāmainās, un tie arī mainīsies.
Tagad patiešām ir laiks darīt zināmu to, ko mēs visus šos gadus zinājām, un darīt to zināmu labāk un enerģiskāk kā jebkad agrāk.
J.: Meistara raksts „Aicinājums kalpot” bija uzrakstīts 1991. gadā – kopš tā laika ir pagājuši 22 gadi. Vai rezonanse uz šo apelāciju tagad ir labāka?
A.: Atbilde uz to ir viennozīmīgs „jā”! Es šo darbu sāku kopā ar kādu citu personu, kas nejaušā kārtā dzīvoja uz tās pašas ielas, mēs darījām visu, mēs organizējām sarīkojumus, mēs izgatavojām lapiņas un izdalījām tās, cik vien labi spējām, un es noturēju priekšlasījumus. Iesākumā uz tikšanos kādā mazā kopienas zālē atnāca varbūt trīsdesmit cilvēki. Vēlāk es reizēm runāju arī tikai četru cilvēku priekšā, kas to visu jau bija dzirdējuši. Gadu gaitā viņu tad kļuva vairāk. Japānā, Tokijā, uz maniem priekšlasījumiem nāca divi tūkstoši cilvēku. Japāņu grupas priekšlasījumu izziņošanā ir ļoti labas.

J.: Vai Jūs, lūdzu, varētu paskaidrot, kādēļ Meistars savā rakstā „Kalpot jaunā veidā”, izskaidrojot jaunos darba laukus pēc Pasludināšanas dienas, izmanto vārdus „Pārliecības spēks”?
A.: Cilvēkiem grupas stāstīs par dzīvi, kas ir mums priekšā; bet viņiem tas ir jādara ar pārliecību. Jo tas, ko mēs teicām, tiks pierādīts ar notikumiem Pasludināšanas dienā, un cilvēki tad varēs atzīt mūsu informācijas patiesību par Viedas Meistaru Hierarhijas atgriešanos, ja arī dažiem tas varbūt nepatiks. Taču tā kā mēs jau ilgi pirms šīs dienas esam mēģinājuši sasniegt cilvēkus un iepazīstināt ar stāstu, tad daudzi jau būs sagatavoti un varēs to pieņemt vieglāk.
J.: Vai mēs savā pakāpē varam pieredzēt grupas dvēseli?
A.: Līdz zināmai pakāpei, jā, kas attiecas vismaz uz vecākajiem grupas locekļiem katrā zemē. Es nevaru apgalvot, ka tas obligāti attiecas arī uz jaunajiem un jaunākajiem locekļiem, bet tiem, kas kopš daudziem gadiem strādā kopā, ir izjūta par savas grupas dvēseli kā vispasaules kopumu, kas iekļauj visas zemes. Tie ir vairāki tūkstoši cilvēku, un viņu grupas dvēsele šodien ir diezgan liels spēks; enerģija, ko grupa, arī atsevišķie, atbilstoši savai pieredzei, smeļ, darba gaitā aizvien vairāk palielināsies, ja tā pareizā veidā tiks uzturēta.

J.: Kā jauni cilvēki var integrēties grupā?
A.: Pašlaik notiek kaut kas dīvains. Dažādās zemēs grupās tagad ienāk daži jaunāki cilvēki, kas ir jauki, draudzīgi, briljanti, enerģiski un labu domājoši. Daži ir grupas locekļu dēli un meitas un ir uzauguši ar šo stāstu. Daži meklē ceļus, lai to izplatītu; viņi mēģina palīdzēt grupām, bet līdz šim viņu darbs grupai bija drīzāk traucējošs un nebija ļoti palīdzīgs. Viņi grib būt noderīgi, viņi tic, ka viņu darbs palīdz, bet tas ne vienmēr ir tā. Es runāju par grupām, kas liek uzsvaru uz jaunajiem un runā ar viņiem, jo viņi labāk reaģē uz Ūdensvīra enerģijām. Vecāki cilvēki vairāk reaģē uz Zivju enerģijām, jo tās viņiem ir tikpat stipras kā Ūdensvīra enerģijas. Enerģijas tagad vairāk vai mazāk ir līdzīgi stipras; Zivju enerģijas pastāvīgi samazinās, bet tās vēl aizvien ir stipras. Problēma ir tāda, ka struktūras, kas šīs enerģijas izvirza priekšā, vairs neatbilst laika prasībām. Valdību locekļi visur pasaulē dara labāko, lai sasniegtu to labāko savām zemēm, bet tas nefunkcionē, jo viņi strādā ar vecām domu formām, kam nākotnes sakarā vairs nav nozīmes.

J.: Jaunākajiem cilvēkiem, salīdzinot ar pieredzējušiem grupas locekļiem, kā liekas, ir mazāk pacietības. Vai Jūs to, lūdzu, varētu komentēt?
A.: Kopš pieciem gadiem mēs atrodamies Ūdensvīra laikmetā un tiekam aizvien vairāk tā enerģiju ietekmēti. Tie ir jauni un iekšēji jauni palikušie, kas reaģē uz jaunajām enerģijām, un viņi šodien nav pietiekoši stipri, lai lielā mērā ietekmētu pasauli valdību līmenī. Tā ir problēma mācekļiem, kas strādā politiskajā arēnā – tādēļ tas ir grūtākais uzdevums no visiem. Mūsu uzdevums pēc tā ir otrais grūtākais uzdevums.
Grupās ienāk jauni cilvēki, kas domā, ka mēs esam veci; un daži no mums arī ir veci: es esmu vecs, bet jauns garā! Jaunie domā, ka mēs esam veci un turamies pie varas grupās, ka neļaujam viņiem darīt savu darbu. Es labprāt ļautu viņiem pārņemt daļu mana darba, ja viņi to grib, un daudziem citiem iet tāpat. Mēs gribam viņu palīdzību. Tomēr viņi to nevar, tas nav iespējams. Viņiem nav pacietības un viņi domā, ka mums ir jāizmanto tikai sociālie mediji, kā Twitter un Facebook. Tomēr šis mediju veids nav piemērots Hierarhijas plānu stādīšanai priekšā, kas ir subtili un var tikt prezentēti tikai neuzbudinātā veidā.
Lai šo problēmu atrisinātu, Share International feisbukā iekārtoja statisku lapu, kurai bija links uz SI mājas lapu, kam bija kapacitāte šo stāstu likt priekšā; iepazīstināšana ar to prasa laiku, jo tam ir ļoti daudzi aspekti. Jūs nevarat šo informāciju prezentēt feisbukā, tviterī un līdzīgos medijos. Es vēlētos, lai jaunie cilvēki to saprastu. Nav tā, ka mums, vecajiem, kaut kas būtu pret jaunajiem un mēs negribētu, lai viņiem būtu kaut kāda ietekme. Tieši pretēji, mums ir vajadzīgas un mēs gribam visas balsis, ko mēs varam gūt, bet nopietnā līmenī.

J.: Kā var „domāt ar sirdi”? Kā mēs to varam ievest mūsu darba laukā?
A.: Es pieņemu, ka jautājuma uzstādītājs ir veidots no līdzīgas vielas – molekulām, audiem utt. – kā mēs visi citi? Mēs visi esam veidoti no līdzīgas vielas un esam dvēseles inkarnācijā. Kā tādiem mums visiem krūšu labajā pusē ir sirds – dvēseles sēdeklis fiziskajā ķermenī – tādā pašā augstumā kā fiziskā sirds krūšu kreisajā pusē. Tas ir centrs ēteriski fiziskajā ķermeņi un dvēseles sēdeklis fiziskajā ķermenī.
Jūs nebūtu, ka Jums tās nebūtu, un tad Jūs nebūtu arī šajā grupā vai negribētu šai grupai piederēt. Jums visiem ir sirds, jo Jūs esat dvēseles inkarnācijā, to Jūs nevarat mainīt. Tā ir Jūsu dvēsele, kas inkarnējas; Jūsu iepriekšējā dzīvē Jums bija cits ķermenis, cita izcelsme un tā tālāk, bet kas ir palikusi tā pati, tā ir jūsu sirds, dvēsele, kuras enerģija ir iesakņota sirdī, un kad tā atmostas, tad Jūs apzināties augstāko dzīvi.
Inkarnētajai dvēselei vajag iziet inkarnācijas procesu. Savā pašas līmenī Jūsu dvēsele ir pilnīga; tai vispār nekas nav vajadzīgs, bet viņa pakļaujas un nes lielu upuri, lai kalpotu evolūcijas plānam, inkarnējoties un manifestējoties fiziskajā ķermenī – ar astrālo/emocionālo, mentālo un kauzālo vai garīgo ķermeni. Kauzālais ķermenis atrodas augstākā līmenī, virs mentālā ķermeņa, kam ir četri „līmeņi”, un tajā ir uzkrāts viss, kas Jūsu dzīvē notiek; viss, kam ir nozīme, tiek uzkrāts kauzālajā ķermenī.

J.: Kā no kauzālā ķermeņa var izsaukt zināšanu un pieredzi?
A.: Kad Jūsu dvēsele ir inkarnējusies un Jūs esat iestājušies tādā grupā kā šī un sākuši strādāt, tad Jūs izmantojat no kauzālā ķermeņa nākošās zināšanas – visas agrākās, kauzālajā ķermenī uzkrātās pieredzes – un darāt to, ko Jūs darāt, Jūsu dvēseles ietekmē. Jūs saņemat Jūsu zināšanas no Jūsu kauzālā ķermeņa, ne visas uzreiz, bet gan tad, kad tās ir vajadzīgas. Jūs domājat ar smadzenēm, bet tiklīdz Jūs esat sasnieguši noteiktu evolūcijas pakāpi, tā Jūsu smadzenes vairs nav Jūsu separāta daļa. Šajā pakāpē smadzenes ietekmē to, kas notiek, kādu izvēli un kādus lēmumus Jūs pieņemat – tas viss tiek ietekmēts no Jūsu pieredzes neskaitāmās inkarnācijās.

J.: Kas notiek ar dvēseli, kad mēs nomirstam?
A.: Kad fiziskais ķermenis nomirst (mēs gan sākām „mirt”, bet kaut kas tāds kā nāve nepastāv), tas sabrūk – un tiek vai nu aprakts vai sadedzināts, kas ir ieteicamāk. Pastāv trīs šī ķermeņa tā saucamie permanentie atomi, kas paliek neskarti, kuri nekad netiek iznīcināti – no katra starpnieka pa atomam – viens no fiziskā, viens no astrālā/emocionālā ķermeņa un mentālais permanentais atoms. Šie trīs permanentie atomi dzīvi pēc dzīves rūpējas par nepārtrauktību. Dvēsele uzņemas šo ceļojumu. Tātad tie nav tikai vecāki, kas piedalās jaunā ķermeņa radīšanā, bet tā ir arī dvēsele, kas veido augli grūtajā mātē, un ar permanentajiem atomiem aug jūsu jaunā starpnieka fiziskais, astrālais un mentālais aprīkojums.

Dvēseles jaunais starpnieks permanento atomu dēļ ir radniecisks vecajam starpniekam, bet tas ir pilnīgi jauns ķermenis. Jūsu iepriekšējā personība vairs neeksistē; tā vairs nav tā pati persona, kas inkarnējas, bet gan tā ir dvēsele, kas inkarnējas atkal un atkal no jauna. Jūs varat domāt tikai ar sirdi, ja jūs dzīvojat saistībā ar savu dvēseli. Jūs varat domāt ar savām smadzenēm. Ar mentālā ķermeņa mehānismu Jūs varat pārdomāt visu iespējamo; Jūs varat lietot loģiku un izmantot datoru, Jūs varat daudz ko darīt, lai nonāktu līdz atbildei. Šajā ziņā Jūs tātad varat domāt bez sirds, bet „lielās” lietās, lielos jautājumos Jūsu sirdij ir jāietekmē to, ko Jūs sakāt un domājat, jo Jūs esat uz šīs takas un Jūsu sirds tur piedalās, jo Jūs kā dvēsele esat uzņēmušies ceļojumu. Jūs domājat vai nu ar savām smadzenēm vai ar savu sirdi. Uz mūsu pakāpes tas ir abu sajaukums.

J.: Jūs, lūdzu, varētu tuvāk aplūkot sekojošo rindiņu no raksta „Aicinājums kalpot”: „Tiklīdz jūs uzņemat kontaktu ar dvēseli, tā sākas pieredzes objektivācija.”

A.: Katrā mūsu dzīvē kauzālais ķermenis (augstākais līmenis no četriem mentālā ķermeņa līmeņiem) no pirmā elpas vilciena uzņem sevī visas pieredzes. Cilvēku vairākums ir nodzīvojis jau simtiem, reizēm tūkstošiem dzīvju. Kad kāds ir uz kalpošanas takas, kalpošanas prasības izsauc pieredzi, kas jau atrodas kauzālajā ķermenī. Tā ir apelācija pie dvēseles atmiņas, tādēļ Jūs varat vērsties pie visas svarīgās pieredzes, kas kādā darbā un kādā laikā ir vajadzīga.
Kāds, piemēram, varētu tikt aicināts kalpot kādā slimnīcā un domā, ka viņš neko nezina par darbu slimnīcā; taču viņš nezina, ka varbūt kādā iepriekšējā dzīvē viņš ir guvis pieredzi, vadot kādu slimnīcu. Un šo permanento atomu un pieredzes dēļ, kas ir uzkrāta kauzālajā ķermenī, viņam ir šī pieredze un šīs zināšanas nav zudušas. Un kad nāk aicinājums, tad viņš konstatē, ka viņš šim darbam ir aprīkots. Kad no kāda kaut kādā jomā kaut kas tiek prasīts, tad persona apelē pie kauzālā ķermeņa un dvēseles atmiņas un automātiski saņem to, kas tai ir vajadzīgs. Tā ir zināšanu „objektivēšana”. Visas Jūsu dzīves laikā Jūs krājat zināšanas, kas nepazūd, tās tiek uzkrātas kauzālajā ķermenī un tad, kad Jums tās ir vajadzīgas, tās tiek objektivētas.