Izvēloties pareizos cilvēkus

Klīniskā psihologa Henrija Klauda* raksts
Divdesmit gadus nostrādājot profesijā, kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem, esmu sapratis vienu: mēs sev radām daudz problēmu ar to, kādus cilvēkus izvēlamies sev blakus.

Ikvienā klīniskās prakses gadījumā, ar kuru jāsastopas psihologam, savstarpējās attiecības vienā, vai citā veidā spēlē lielu lomu. Pārdomājiet šādus jautājumus:
Vai pašreizējās attiecībās tu sastopies ar tām pašām problēmām vai izjūtām, ar kurām esi sastapies jau iepriekš?

Vai tev ir nācies secināt, ka atkal un atkal cilvēki, kuros tu iemīlies vai kurus tu izvēlies par īpaši tuviem draugiem, ir tie, kas vienā vai citā veidā tevi sāpina?
Vai esi sevi pieķēris domājam, vai maz “tie īstie, vienīgie cilvēki” vispār eksistē?
Vai ir bieži nācies piedzīvot emocionālus pārdzīvojumus tāpēc, ka esi izvēlējies cilvēkus, kas tev nav piemēroti?

Vai tu bieži uzdod sev jautājumu “Kā es vispār esmu nokļuvis šādā situācijā?”
Daudzi cilvēki šādās situācijās atpazīst sevi. Viņi jūt, ka attiecībās ar citiem cilvēkiem kaut kā pietrūkst, liekot domāt, kāpēc viņi nokļūst šādās situācijās. Viņi nesaprot, ko dara nepareizi, kāpēc ir “pelnījuši” šādu attieksmi un vai vispār kādreiz būs savādāk.

Patiesība ir tāda, ka nepareiza attiecību izvēle ir pašu radīta problēma, taču situāciju var mainīt, nedaudz pie tā piestrādājot. Vairums cilvēku nomaina vienas nenoturīgas attiecības pret otrām un nebeidz analizēt, kāpēc tā notiek. Viņi domā, ka viņiem vienkārši nav paveicies, bieži vien pat neiedomājoties, ka, veidojot attiecības, varētu arī rīkoties savādāk.

Taču pirms runājam par to, kā izvēlēties cilvēkus, paskatīsimies, kas noved cilvēkus pie nepareizas izvēles. Kas liek pieņemt nepareizus lēmumus? To var formulēt vienā vārdā – raksturs. Tas, cik labi kādam ir uzlikta kosmētika, nosaka to, kādas attiecības veidosies ar šo cilvēku. Mēs pievēršam uzmanību ārējiem faktoriem: izskatam, stāvoklim sabiedrībā, inteliģences līmenim vai sasniegumiem. Taču mēs saskaramies ar iekšējiem faktoriem – rakstura īpašībām. Personas rakstura īpatnības nosaka to, kādas attiecības ar šo cilvēku veidosies. Ja cilvēks nespēj rīkoties atbilstoši krietna rakstura prasībām, tad nebūs iespējams ar viņu veidot labas attiecības.

Strādājot ar cilvēkiem daudzu gadu garumā, esmu secinājis, ka attiecību problēmas rodas tad, kad viens vai abi partneri attiecībās nespēj apmierināt viens otra pamatotās prasības. Tas notiek tāpēc, ka noteiktās attiecību sfērās viņi ir emocionāli neattīstīti. Nespējot apmierināt otra cilvēka pamatprasības viņi sāpina viens otru.

Turpmāk aplūkosim četrus principus, kas palīdz izvēlēties īstos cilvēkus, pašam būt īstajam cilvēkam un veidot veselīgas attiecības.

Saskarsme
Attiecības vispirms un galvenokārt ir emocionālā saskarsme. Pieķeršanos cilvēkiem sauc par “saitēm” un tās rada un uztur spēja dalīties un būt neviltotā un patiesā saskarsmē, ņemot vērā mūsu emocionālo ievainojamību un “vājās vietas”.
Daudzi spēj veidot attiecības virspusējā un sociālā līmenī. Taču visu veidu ilgstošās attiecībās ir ļoti svarīgi, lai varētu otram izkratīt sirdi un pie tam justies drošībā. Izvērtējot cilvēkus, kuriem tu esi gatavs atklāt savu sirdi, esi uzmanīgs un pārliecinies, ka viņi spēj atsaukties uz tavām jūtām un emocionālo trauslumu, uzņemoties pilnu atbildību un vai viņi paši ir gatavi tev atklāt savas dziļākās jūtas. Tā veidojas un pastāv saites starp cilvēkiem. Pārdomā sekojošos jautājumus:
Vai viņš/viņa spēj uzklausīt un izprast tavas jūtas un “vājās vietas”?
Vai jūs atrodat kopīgu valodu emocionālā līmenī?
Vai tu jūti, ka šajās attiecībās jūs esat sapratušies vai tu jūties vientuļš?
Vai tu esi pilnīgi pārliecināts, ka vienotība, kas ir starp jums, vienmēr būs pasargāta?

Robežas
Ne mazāk svarīgs attiecību aspekts ir abpusēja personīgo robežu respektēšana. Robeža ir līnija ap īpašumu, kas nosaka, kur beidzies tu un sākas kāds cits. Labās attiecībās nozīmīga loma ir piešķirta vienas personas cieņai pret otras personas robežām.
Viens veids, kā noteikt vai konkrētais cilvēks respektē tavas robežas ir pārliecināties, vai tu vari brīvi kontrolēt savu personīgo dzīvi jeb tu jūti, ka viņš/viņa iejaucas un kontrolē tevi. Cilvēks ar veselīgu attieksmi respektēs tavu vēlmi būt noteicējam pār savu dzīvi un to, ko tu vēlies, vai nevēlies darīt. Vai šī cilvēka reakcija ir neadekvāta, ja tu atsakies kaut ko darīt? Vai viņš/viņa pieļauj tavu neatkarību no viņa/viņas un dod tev zināmu personīgo brīvību? Vai viņš/viņa uzskata tevi par sava veida turpinājumu sev un uzskata, ka viņiem ir tiesības tevi kontrolēt un darīt ar tevi, kas viņiem labpatīk? Apsver atbildes uz šādiem jautājumiem:
Vai viņš/viņa spiež tevi pavadīt vairāk laika kopā ar viņu jeb tu vari pateikt “nē” un joprojām būt akceptēts?
Vai tu jūti spiedienu citās jomās, piemēram, attiecībā uz fizisko tuvību meitenes–puiša attiecībās?
Vai viņš/viņa spēj sadzirdēt un respektēt tavu “nē”, ja viņš/viņa vēlas, lai tu darītu kaut ko tādu, ko pats nevēlies?
Vai viņš/viņa pieļauj, ka tev ir atšķirīgs viedoklis vērtības un vēlmes jeb tu jūti, ka tev jākļūst par viņa/viņas iedomātās personas “klonu”?
Vai tu jūti, ka tava izvēle tiek respektēta jeb jūsu attiecībās dominē tikai vienas personas “vēlmes”? Vai viņa/viņas nostāja ir : “Vai nu tā kā es gribu vai nekā”?

Perfekcionisms
Vēl viena nozīmīga attiecību joma ir veids, kā partneri tiek galā viens ar otra nepilnībām. Šajā pasaulē mēs nekad nebūsim perfekti un neatradīsim nevienu perfektu cilvēku, ko mīlēt. Kā cilvēks tiek galā ar nepilnībām attiecībās?
Vai tev ir bijušas attiecības, kurās esi izjutis spiedienu izjutis būt “ideāls”? Šādas attiecības labākajā gadījumā ir grūts pārbaudījums, sliktākajā – pilnīga katastrofa. Tev liekas, it kā tas nebūtu normāli būt tādam, kāds tu esi ar visiem trūkumiem, nepilnībām un kļūdām.

Puiša–meitenes attiecībās perfekcionisms var izpausties kā partnera vēlme, lai tu izskatītos, uzvestos tā, lai viņš/viņa būtu ar tevi būtu apmierināts, laimīgs. Draudzībā tas var izpausties kā bailes pieļaut kļūdas vai nodot draugu. Vecāku–bērnu attiecībās tas var izpausties kā vēlme pēc “brīnumbērna”, kas darīs vecākus laimīgus, piepildot viņu nereālās cerības. Padomā par šādiem jautājumiem:
Vai tavam draugam ir pieņemams fakts, ka tu ne tuvu neesi “ideāls”? Kas notiek, ja tu pieņemies svarā par pāris kilogramiem, vai neizskaties tik labi, kā tavs draugs to vēlētos? Kas notiek, ja tu neesi tik veiksmīgs, kādam vajadzētu būt “ideālam” draugam?
Ja tu kļūdies, vai vari droši atzīties viņam/viņai, ka esi izgāzies?
Vai esot kopā ar savu draugu, vari būt tāds, kāds patiesībā esi? Vai vari viņam/viņai atklāt savas nepilnības un īpašības, ar kurām tu nelepojies?
Vai attiecībās tu izjūti spiedienu atbilst noteiktam “tēlam”? Vai jūti nepieciešamību būt tas, kas tu neesi un vēlies, kaut varētu būt pats?

Vienlīdzība
Pēdējais aspekts, kuru aplūkosim, ir saistīts ar jautājumu, vai svarīgākie cilvēki tavā dzīvē tevī saskata līdzvērtīgu attiecību partneri. Problemātiskās attiecībās bieži vien var novērot dinamiku, kuru sauc “viens valda/otrs klausa”. Šādās attiecībās vienam no partneriem vienmēr jābūt galvenajam, kurš pats sevi ir iecēlis par “vecāku” (aizbildni). Attieksmē pret partneri viņi parasti lieto vajadzības izteiksmi, norādot, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Tas ir pieņemams attiecībās starp maziem bērniem un viņu vecākiem, taču pieaugušo draudzībā, puiša–meitenes attiecībās un laulībā nespēja partnerī saskatīt cieņas vērtu personību var beigties ar pilnīgu neveiksmi.

Īsāk sakot, jautājums ir par to, vai šajās attiecībās kāds dominē. Dominēšana ir nenobriedušu attiecību pazīme un to iznākums ir abu partneru aizkavēta emocionālā izaugsme. Šādas attiecības var būt ērtas, taču visbiežāk tās ir nožēlojamas un ļoti ierobežojošas. Atrašanās otra cilvēka kontrolē neveicina intimitātes rašanos. Nosakot, vai tavās attiecībās ir nevienlīdzības problēma, pārdomā šādus jautājumus:
Vai tev šķiet, ka partnerim vienmēr jābūt pakāpi augstāk nekā tev?
Vai viņa/viņas klātbūtnē tu bieži vien jūties kā bērns?
Vai tu jūties apspiests un nolikts pie vietas, pat ja tas notiek pieklājīgā veidā?
Vai jūsu attiecībām ir nosodījuma pieskaņa?
Aplūkotie rakstura aspekti palīdz attiecībām augt un būt ilglaicīgām. Lai arī cik pievilcīgs būtu šis cilvēks neizskatītos, lai arī cik ļoti patīkams viņš/viņa nešķistu, ja viņam/viņai ir minētās rakstura problēmas, tevi gaida nepatikšanas. Uzsākot nākošās nozīmīgākās attiecības, izvērtē minētās rakstura iezīmes tikpat rūpīgi, kā tu izvērtē visas pārējās iezīmes, kas dara šo cilvēku tev pievilcīgu.

Problēma
Būtu jau labi, ja mēs nekavējoties varētu izvērtēt šīs īpašības un pasargāt sevi no problemātiskiem cilvēkiem, taču neviens no mums nav pilnīgi drošs, kā otrs cilvēks reaģēs konkrētā situācijā. Šobrīd viņš/viņa varētu likties kā persona, kam ir veselīga izpratne par robežām, taču sešus mēnešus vēlāk viņš/viņa var pieprasīt visu tavu laiku un uzmanību. Neviens no mums nespēj nekļūdīgi novērtēt otru cilvēku. Taču mēs varam mācīties!

Veids, kā mēs atrodam cilvēkus, ar kuriem mums veidojas veselīgas attiecības, tikai daļēji balstās uz zināšanām. Lielākā šīs problēmas risinājuma daļa ir saistīta ar mūsu pašu raksturu. Lai atrastu krietnu cilvēku, vispirms pašam jākļūst par krietnu cilvēku. Lai atrastu kādu, ar kuru sadraudzēties, pašam jābūt tādam, ar kuru var sadraudzēties. Lai saprastos ar cilvēku, kuram ir pareiza izpratne par robežām, mums pašam jābūt pareizai izpratnei par tām. Lai būtu kopā ar kādu, kurš ir tāds, kāds viņš ir, pašam ir jāatbrīvojas no perfekcionisma kompleksiem.

Procesu, kurā mēs veicam nepieciešamās izmaiņas savā raksturā, sauc par garīgo izaugsmi. Iekšēji pieaugot, lai kļūtu par personu, kādu bija iecerējis Radītājs, par kādu esam radīti, mēs ieraugām, ka mūsu raksturs arvien vairāk pilnveidojas un tā rezultātā mēs pieņemam labākus lēmumus sev nozīmīgās attiecībās. Tas prasa piepūli, un tas nav viegli. Taču, tie, kas pieņem šo izaicinājumu, vēlāk secina, ka ieguldītais darbs ir bijis tā vērts.
Tātad, pie darba. Atrodi labu sabiedrību, kur tu vari mācīties, kā pieaugt saskarsmes attiecībās, būt brīvam no citu kontroles, būt patiesam un būt līdzvērtīgam. Pieaudz garīgi šādā sabiedrībā, mācoties dziļāku izpratni par attiecībām ar Dievu un citiem. Tu būsi pārsteigts par šī ieguldījuma atdevi visas dzīves garumā.


* Dr. Henrijs Klauds ir klīniskais psihologs un Minirth–Meier klīnikas vadītāja vietnieks. Viņš vada seminārus un vietēja mēroga radio programmu par jautājumiem, kas saistīti ar psiholoģisko un emocionālo izaugsmi. Viņš ir vairāku grāmatu autors.
Raksts ņemts no Dr. Henrija Klauda grāmatas Dziedinošās pārmaiņas, © Agape Latvija (Changes That Heal, © Henry Cloud Ph.D., Zondervan Publishers) un Dr. Henrija Klauda un Dr. Džona Taunsenda grāmatas Boundaries, © Henry Cloud Ph.D., Zondervan Publishers.
http://www.draugiem.lv/blogs/#/user/3459001/blog/?p=11848855