Janoša sleja “Kristus apziņa”
Tie, kuri jau ir pazīstami ar manu daiļradi, zina, ka ikviena hologramma ietekmē konkrētu mūsu zemapziņas daļu. Es tos saucu par kodiem, jo tie palīdz atšifrēt cilvēkā apslēptu informāciju. Katrs kods satur noteiktas frekvences informāciju jeb, konkrētāk sakot, vibrācijas enerģiju, kura rezonē ar mūsu maņām. Šajās slejās par pēdējiem kodiem es aprakstu savu pieredzi saistībā ar frekvencēm. Ik mēnesi es ņemu kodu, kas man tajā brīdī ir aktuāls, un dalos ar savu viedokli par aktuālajiem notikumiem šīs tēmas kontekstā.
Tu esi ceļā uz savu sapņu piepildījumu.
Jau mēnešiem ilgi manī kaut kas vārījās. Varbūt atpazīsiet šo sajūtu: tāda kā neapmierinātība, bet nevar īsti saprast, ar ko šī sajūta ir saistīta. Tas, ko tu dari, nav nepareizi, bet patiesībā tu visu gribētu darīt citādāk. Kāpēc? Tu esi ceļā uz savu sapņu piepildījumu. Tu to zini un jūti. No kurienes rodas šis nemiers, ko es varētu salīdzināt ar sajūtu, kāda rodas, ja tevi ieslēdz ļoti mazā telpā. Es sev bieži jautāju, kas te īsti notiek, līdz es savienojos ar kodu „Pēdējā atgriešanās” (Ultimate Return). Šo kodu es saņēmu 2009. gadā, un tas bija īsts dārgums: ģeometriski ļoti skaidrām formām un tik atšķirīgs no citiem kodiem. Manā uztverē tam bija saistība ar maiju pareģojumiem 2012. gadam, bet, tā kā šis brīdis pagāja, es ar kodu vairs nesavienojos… līdz šim brīdim.
Jocīgi ir tas, ka es par to nekad neesmu rakstījis savā slejā, lai gan runa ir par tik svarīgu enerģiju. Lasītāji, kuri kādu laiciņu ir sekojuši manām gaitām, zina, ka iedvesmu savām slejām es rodu jaunākajos kodos, taču ir arī daži izņēmumi. Ja tā jādara, tad jādara. Kā jau noprotat pēc nosaukuma, tad „Pēdējā atgriešanās” nav šīs slejas tēma. Pirms es to sāku rakstīt, man bija šis tas jāpiedzīvo.
„Loģiskie” izskaidrojumi
Mans nemiers sākās pirms pāris mēnešiem. Īsti nesapratu iemeslu, bet šķita, ka viss apkārt notiekošais mani kaitina. Es uz brīdi biju sagājis uz īso, un mani apkārtējie cilvēki to noteikti pamanīja. Bieži vien es sevi izolēju, lai atrastos mierā un klusumā un lai pārdomātu notiekošo, taču šī metode, kas agrāk man palīdzēja, tagad radīja tikai vairāk satraukuma. Kaut kas mani stūma uz priekšu, bet kas? Es to nespēju satvert, un konflikts pašam ar sevi kļuva arvien lielāks un lielāks. Šķita, ka mana dvēsele meklē caurumu, pa kuru varētu izbēgt no šīs sajūtas. No kurienes manī bija šāda sajūta? Vēl svarīgāk šķita noskaidrot, kā no tās tikt vaļā?
Pagāja kāds laiciņš, līdz vētra norima, un pēc nedēļas viss sākās no gala: aizkaitinājums, spītīgums, nervozitāte un sagurums. Kā parasti, nebija ilgi jāgaida, līdz mans veselais saprāts ņēma virsroku un atrada dažnedažādus „loģiskus” izskaidrojumus. Diezgan interesanti, cik tālu ar šādu izskaidrojumu meklēšanu var aiziet, cik lielā mērā tu pats vari izdarīt uz sevi spiedienu, lai kontrolētu notiekošo (lasīt: padarītu sevi par muļķi). Kā tu nonāc līdz domai, ka „pietiekami neizgulies” ar sajūtu, ka tava ģimene un draugi ir pret tevi sazvērējušies. Man bieži seansos nākas klausīties tādos iztēles augļos, un man ir jābūt drošam, ka es nepieķeros šādiem sarežģītiem sazvērestību scenārijiem. Par laimi, tas bija īslaicīgi un pats no sevis pārgāja…. taču pēc nedēļas „kontrakcijas” atsākās. Kopumā šis process man lika saprast, ka piedzimšana ir nenovēršana.
Mūsu patiesais potenciāls
Jo straujāk tuvojās Lieldienas, jo kontrakcijas kļuva izteiktākas. Kontrakciju starplaiks kļuva arvien īsāks, un ik reizi no vienas ekstrēmas sajūtas es tiku iemests nākamajā: vienubrīd es biju neizsakāmi laimīgs un enerģijas pilns, tad atkal uzvilkts un aizkaitināts. Es meklēju atbildes, taču es zināju, kas patiesībā ar mani notiek (es atteicos ieklausīties savās sajūtās). Tās nav manas emocijas. Tā noteikti bija frekvence, ko biju uztvēris: tā man lika sēsties pie datora galda un radīt jaunu kodu. Bieži tā vis nenotiek, taču redzēdams, ka es jūtos tā, it kā kaut kam ir jānotiek, man bija jārīkojas. Taču es labprātāk ļāvu, lai mani maldina dažnedažādi attaisnojumi, jo „ir taču tik daudz darba”! Tik daudz e-pastu, tikšanos, termiņu! Man bija visvisādi attaisnojumi, lai rastu ieganstu, kāpēc es nevaru sākt jaunu kodu, lai gan man tie nebija nepieciešami. Vienīgais šķērslis manā ceļā biju es pats.
Nedēļu pēc Lieldienām atpakaļceļa vairs nebija. Kaut kam bija jānotiek, jo man šķita, ka es eksplodēšu. Es ne uz brīdi nespēju būt mierā, un tā sajūta nemitīgi nāca uz augšu, tāpēc man bija kaut kas jādara. Manā galvā bija pārāk liels sastrēgums, un tam nebija nekāda sakara ar termiņiem. Acīmredzami tas bija kas tāds, kam es negribēju padoties: jauns kods. Pat sapņos es saņēmu dažādu informāciju, kas man atgādināja, ka man ir jāiet un jārada, taču, man nesaprotamu iemeslu dēļ, jaunā enerģija bija saistīta ar Jēzu – nevis kā ar personu, bet vairāk ar to, ko viņš pārstāvēja un ko viņš bija paveicis. Jēzus parādīja sevi kā brīnumdari un atklāja mums patieso cilvēces potenciālu, ko es (un daudzi citi) sauc par Kristus apziņu. Tā ir cilvēce tās tīrākajā veidā: izdziedināta, attīrīta, pilnībā pamodusies un atgriezusies pie tās sākotnējā spēka. Es saku „atgriezusies”, jo gadsimtu gaitā mēs šo spēku esam pazaudējuši. Brīnums, ko tu ceri atrast vai ko tu meklē, esi tu pats: dvēsele, kas spēj rīkoties pāri realitātes robežām. Es jūtu, ka mēs visi esam uz šī ceļa, jo, manuprāt, mēs izmantojam tikai mazu daļu no mūsu potenciāla, neraugoties uz to, ka mēs esam daudz tuvāk mūsu avotam.
Tomēr mums vienmēr ir nepieciešams apstiprinājums. Koncentrēšanās uz materiālām vērtībām un uz apkārtējo cilvēku viedokli padara mūs mazus un, pat saņemot apstiprinājumu par brīnumdara eksistenci mūsos katrā, mēs tam neticam. Man to bieži novērojis cilvēkos, kuri piedalās enerģijas terapeitu apmācībās pie manis. Kad mēs nonākam līdz pirmajiem vingrinājumiem, viņiem trūkst vārdu par to, ko viņi var redzēt un just, taču viņi nenotic. Vēlāk, protams, viņi sāk ticēt, bet mani bieži pārsteidz, kā daži cilvēki nemitīgi spiež sevi pie zemes vai arī ignorē savu intuīciju, bieži vien baidīdamies to atzīt. Kāpēc mēs nevaram atzīt, ka esam īpaši, ka mums ir dotības, ka pasaulei mēs katrs esam vajadzīgs? Tur nav nekā nepareiza. Tā ir Kristus apziņas būtība: spēt ieraudzīt savu diženumu.
Pēdējās kontrakcijas
Iedvesmojoties no šīs informācijas, es ķēros pie darba un ātri pieņēmu lēmumu runāt par to arī savās uzstāšanās reizēs (sk. pasākumu dienasgrāmatu). Dienas laikā man šim pasākumam jau bija ieplānoti divi atsevišķi datumi, un es varēju sākt sagatavot sevi šai jaunajai enerģijai. Cik brīnišķīga sajūta, kad tu kaut kur dodies! Jo īpaši pēc nemiera perioda. Nebiju īsti pārliecināts, vai esmu pilnībā visu sapratis, taču es patiešām jutos laimīgs.
Jutos laimīgs, līdz piedzīvoju pēdējās kontrakcijas. Piedzimšana bija nenovēršama. Es to saku tāpēc, ka tagad es jūtu, uz kurieni visas šīs sajūtas mani veda. Lieldienu pirmdienā es atsaucu atmiņā „Pēdējo atgriešanos” ar aktivizēšanu, jo jutu, ka tas tik labi iederas dienas vēstījumā – Jēzus augšāmcelšanās pēc piesišanas krustā. Taču patiesais koda vēstījums man atnāca brīdī, kad es biju kopā ar cilvēku grupu. Es pēkšņi sāku viņiem stāstīt par Lieldienām un jutu, ka tajā brīdī man kaut kas tiek dots. Kā mans draugs Saie teica:
„Lieldienās ir sākusies jauna enerģija, un tā mūs pavadīs visu turpmāko laiku. Tā ir tavas dvēseles pēdējā atgriešanās tās sākotnējā veidolā vai, citiem vārdiem sakot, dvēseles atdzimšana. Ja izjūti baiļu, sāpju vai nemiera lēkmes, tad zini, ka tās ir pēdējās kontrakcijas, pirms tu sper soli Kristus apziņā. ‘Once you are within you will awaken at a deeper level and your true spirit will come to the surface. because you are the true gifts of a master.’
Kad visi bija devušies mājup, es steidzos nokļūt augšstāvā un sākt īstenot savu jauno plānu. Bija īstais brīdis, un es strādāju līdz vēlai naktij, lai piešķirtu savām idejām formu. Man atlika tikai sagatavot jauno kodu, un es sajutu uzreiz, ka šis būs milzīgs projekts. Es tik ilgi to nebiju aptvēris, jo tā ir ļoti spēcīga enerģija. Tā ir vesela rakstu eksplozija! Pagāja kāds brīdis, pirms es biju gatavs, taču beigās es padevos un ļāvos. Es noslēdzos sevī, aizgāju un noskaņojos uz arkturiāņiem (no kuriem es saņemu kodus). Pirmās formas bija diezgan skaidras, bet tad vienā brīdī es pēkšņi zaudēju spēkus. Plūsma aprāvās, un man tas šķita dīvaini. Man beidzot bija izdevies atbrīvot sev laiku un sakopot visas sajūtas vienuviet, bet tad pēkšņi viss aprāvās. Tā vienkārši. Es jau domāju vērt ciet datoru, bet tad man atkal izdevās savienoties ar enerģiju, un biju pārliecināts, ka nedrīkstu padoties. Piedzimšana nenotiek bez diskomforta, un man bija jāturpina. Pēc notikušā varu atklāt, ka es vēl nekad nebiju tā iedziļinājies. Man nekad iepriekš nav bijis jāatgūst spēki pēc enerģijas, kas virpuļoja ap mani, bet vienu gan es varu prognozēt: mūsu tikšanās laikā teātrī jūs piedzīvosit kaut ko patiešām iespaidīgu. Esmu par to pārliecināts.
Izmanto šābrīža enerģiju! Atlaid pagātni un atbrīvo vietu, lai tava dvēsele var iznākt priekšplānā! Esi neatlaidīgs, ja jūti, ka tev kaut kas nostājas ceļā, jo tavs mērķis ir sasniegt pagrieziena punktu! Tici tam, ka tu esi īpašs! Tici brīnumiem! Netiesā apkārtējos, jo mēs visi kopā esam ceļā, tikai katrs pa savam. Mums visiem ir viens kopīgs mērķis – būt tādiem, kādi mēs patiesībā esam. Bez maskas, bez uzvedības šabloniem un kritikas vienam pret otru. Tad ikviens varēs baudīt mīlestību un pārpilnību, un mēs visi varēsim priecāties par jauno pasauli, kurā mums, pagātnes burvjiem, vairs nav jānodarbojas ar pielūgšanas kultu, bet kur mēs pagātni varam izmantot kā savas dvēseles spoguli.
Iesprūst tie, kas meklē diženumu. Tie, kas dzīvo, turpina augt.
No sirds uz sirdi,
Janošs
Tulkojums – Aija Nīlendere
http://janosh.lv/lv/avtorskaya-statya-so…
Tu esi ceļā uz savu sapņu piepildījumu.
Jau mēnešiem ilgi manī kaut kas vārījās. Varbūt atpazīsiet šo sajūtu: tāda kā neapmierinātība, bet nevar īsti saprast, ar ko šī sajūta ir saistīta. Tas, ko tu dari, nav nepareizi, bet patiesībā tu visu gribētu darīt citādāk. Kāpēc? Tu esi ceļā uz savu sapņu piepildījumu. Tu to zini un jūti. No kurienes rodas šis nemiers, ko es varētu salīdzināt ar sajūtu, kāda rodas, ja tevi ieslēdz ļoti mazā telpā. Es sev bieži jautāju, kas te īsti notiek, līdz es savienojos ar kodu „Pēdējā atgriešanās” (Ultimate Return). Šo kodu es saņēmu 2009. gadā, un tas bija īsts dārgums: ģeometriski ļoti skaidrām formām un tik atšķirīgs no citiem kodiem. Manā uztverē tam bija saistība ar maiju pareģojumiem 2012. gadam, bet, tā kā šis brīdis pagāja, es ar kodu vairs nesavienojos… līdz šim brīdim.
Jocīgi ir tas, ka es par to nekad neesmu rakstījis savā slejā, lai gan runa ir par tik svarīgu enerģiju. Lasītāji, kuri kādu laiciņu ir sekojuši manām gaitām, zina, ka iedvesmu savām slejām es rodu jaunākajos kodos, taču ir arī daži izņēmumi. Ja tā jādara, tad jādara. Kā jau noprotat pēc nosaukuma, tad „Pēdējā atgriešanās” nav šīs slejas tēma. Pirms es to sāku rakstīt, man bija šis tas jāpiedzīvo.
„Loģiskie” izskaidrojumi
Mans nemiers sākās pirms pāris mēnešiem. Īsti nesapratu iemeslu, bet šķita, ka viss apkārt notiekošais mani kaitina. Es uz brīdi biju sagājis uz īso, un mani apkārtējie cilvēki to noteikti pamanīja. Bieži vien es sevi izolēju, lai atrastos mierā un klusumā un lai pārdomātu notiekošo, taču šī metode, kas agrāk man palīdzēja, tagad radīja tikai vairāk satraukuma. Kaut kas mani stūma uz priekšu, bet kas? Es to nespēju satvert, un konflikts pašam ar sevi kļuva arvien lielāks un lielāks. Šķita, ka mana dvēsele meklē caurumu, pa kuru varētu izbēgt no šīs sajūtas. No kurienes manī bija šāda sajūta? Vēl svarīgāk šķita noskaidrot, kā no tās tikt vaļā?
Pagāja kāds laiciņš, līdz vētra norima, un pēc nedēļas viss sākās no gala: aizkaitinājums, spītīgums, nervozitāte un sagurums. Kā parasti, nebija ilgi jāgaida, līdz mans veselais saprāts ņēma virsroku un atrada dažnedažādus „loģiskus” izskaidrojumus. Diezgan interesanti, cik tālu ar šādu izskaidrojumu meklēšanu var aiziet, cik lielā mērā tu pats vari izdarīt uz sevi spiedienu, lai kontrolētu notiekošo (lasīt: padarītu sevi par muļķi). Kā tu nonāc līdz domai, ka „pietiekami neizgulies” ar sajūtu, ka tava ģimene un draugi ir pret tevi sazvērējušies. Man bieži seansos nākas klausīties tādos iztēles augļos, un man ir jābūt drošam, ka es nepieķeros šādiem sarežģītiem sazvērestību scenārijiem. Par laimi, tas bija īslaicīgi un pats no sevis pārgāja…. taču pēc nedēļas „kontrakcijas” atsākās. Kopumā šis process man lika saprast, ka piedzimšana ir nenovēršana.
Mūsu patiesais potenciāls
Jo straujāk tuvojās Lieldienas, jo kontrakcijas kļuva izteiktākas. Kontrakciju starplaiks kļuva arvien īsāks, un ik reizi no vienas ekstrēmas sajūtas es tiku iemests nākamajā: vienubrīd es biju neizsakāmi laimīgs un enerģijas pilns, tad atkal uzvilkts un aizkaitināts. Es meklēju atbildes, taču es zināju, kas patiesībā ar mani notiek (es atteicos ieklausīties savās sajūtās). Tās nav manas emocijas. Tā noteikti bija frekvence, ko biju uztvēris: tā man lika sēsties pie datora galda un radīt jaunu kodu. Bieži tā vis nenotiek, taču redzēdams, ka es jūtos tā, it kā kaut kam ir jānotiek, man bija jārīkojas. Taču es labprātāk ļāvu, lai mani maldina dažnedažādi attaisnojumi, jo „ir taču tik daudz darba”! Tik daudz e-pastu, tikšanos, termiņu! Man bija visvisādi attaisnojumi, lai rastu ieganstu, kāpēc es nevaru sākt jaunu kodu, lai gan man tie nebija nepieciešami. Vienīgais šķērslis manā ceļā biju es pats.
Nedēļu pēc Lieldienām atpakaļceļa vairs nebija. Kaut kam bija jānotiek, jo man šķita, ka es eksplodēšu. Es ne uz brīdi nespēju būt mierā, un tā sajūta nemitīgi nāca uz augšu, tāpēc man bija kaut kas jādara. Manā galvā bija pārāk liels sastrēgums, un tam nebija nekāda sakara ar termiņiem. Acīmredzami tas bija kas tāds, kam es negribēju padoties: jauns kods. Pat sapņos es saņēmu dažādu informāciju, kas man atgādināja, ka man ir jāiet un jārada, taču, man nesaprotamu iemeslu dēļ, jaunā enerģija bija saistīta ar Jēzu – nevis kā ar personu, bet vairāk ar to, ko viņš pārstāvēja un ko viņš bija paveicis. Jēzus parādīja sevi kā brīnumdari un atklāja mums patieso cilvēces potenciālu, ko es (un daudzi citi) sauc par Kristus apziņu. Tā ir cilvēce tās tīrākajā veidā: izdziedināta, attīrīta, pilnībā pamodusies un atgriezusies pie tās sākotnējā spēka. Es saku „atgriezusies”, jo gadsimtu gaitā mēs šo spēku esam pazaudējuši. Brīnums, ko tu ceri atrast vai ko tu meklē, esi tu pats: dvēsele, kas spēj rīkoties pāri realitātes robežām. Es jūtu, ka mēs visi esam uz šī ceļa, jo, manuprāt, mēs izmantojam tikai mazu daļu no mūsu potenciāla, neraugoties uz to, ka mēs esam daudz tuvāk mūsu avotam.
Tomēr mums vienmēr ir nepieciešams apstiprinājums. Koncentrēšanās uz materiālām vērtībām un uz apkārtējo cilvēku viedokli padara mūs mazus un, pat saņemot apstiprinājumu par brīnumdara eksistenci mūsos katrā, mēs tam neticam. Man to bieži novērojis cilvēkos, kuri piedalās enerģijas terapeitu apmācībās pie manis. Kad mēs nonākam līdz pirmajiem vingrinājumiem, viņiem trūkst vārdu par to, ko viņi var redzēt un just, taču viņi nenotic. Vēlāk, protams, viņi sāk ticēt, bet mani bieži pārsteidz, kā daži cilvēki nemitīgi spiež sevi pie zemes vai arī ignorē savu intuīciju, bieži vien baidīdamies to atzīt. Kāpēc mēs nevaram atzīt, ka esam īpaši, ka mums ir dotības, ka pasaulei mēs katrs esam vajadzīgs? Tur nav nekā nepareiza. Tā ir Kristus apziņas būtība: spēt ieraudzīt savu diženumu.
Pēdējās kontrakcijas
Iedvesmojoties no šīs informācijas, es ķēros pie darba un ātri pieņēmu lēmumu runāt par to arī savās uzstāšanās reizēs (sk. pasākumu dienasgrāmatu). Dienas laikā man šim pasākumam jau bija ieplānoti divi atsevišķi datumi, un es varēju sākt sagatavot sevi šai jaunajai enerģijai. Cik brīnišķīga sajūta, kad tu kaut kur dodies! Jo īpaši pēc nemiera perioda. Nebiju īsti pārliecināts, vai esmu pilnībā visu sapratis, taču es patiešām jutos laimīgs.
Jutos laimīgs, līdz piedzīvoju pēdējās kontrakcijas. Piedzimšana bija nenovēršama. Es to saku tāpēc, ka tagad es jūtu, uz kurieni visas šīs sajūtas mani veda. Lieldienu pirmdienā es atsaucu atmiņā „Pēdējo atgriešanos” ar aktivizēšanu, jo jutu, ka tas tik labi iederas dienas vēstījumā – Jēzus augšāmcelšanās pēc piesišanas krustā. Taču patiesais koda vēstījums man atnāca brīdī, kad es biju kopā ar cilvēku grupu. Es pēkšņi sāku viņiem stāstīt par Lieldienām un jutu, ka tajā brīdī man kaut kas tiek dots. Kā mans draugs Saie teica:
„Lieldienās ir sākusies jauna enerģija, un tā mūs pavadīs visu turpmāko laiku. Tā ir tavas dvēseles pēdējā atgriešanās tās sākotnējā veidolā vai, citiem vārdiem sakot, dvēseles atdzimšana. Ja izjūti baiļu, sāpju vai nemiera lēkmes, tad zini, ka tās ir pēdējās kontrakcijas, pirms tu sper soli Kristus apziņā. ‘Once you are within you will awaken at a deeper level and your true spirit will come to the surface. because you are the true gifts of a master.’
Kad visi bija devušies mājup, es steidzos nokļūt augšstāvā un sākt īstenot savu jauno plānu. Bija īstais brīdis, un es strādāju līdz vēlai naktij, lai piešķirtu savām idejām formu. Man atlika tikai sagatavot jauno kodu, un es sajutu uzreiz, ka šis būs milzīgs projekts. Es tik ilgi to nebiju aptvēris, jo tā ir ļoti spēcīga enerģija. Tā ir vesela rakstu eksplozija! Pagāja kāds brīdis, pirms es biju gatavs, taču beigās es padevos un ļāvos. Es noslēdzos sevī, aizgāju un noskaņojos uz arkturiāņiem (no kuriem es saņemu kodus). Pirmās formas bija diezgan skaidras, bet tad vienā brīdī es pēkšņi zaudēju spēkus. Plūsma aprāvās, un man tas šķita dīvaini. Man beidzot bija izdevies atbrīvot sev laiku un sakopot visas sajūtas vienuviet, bet tad pēkšņi viss aprāvās. Tā vienkārši. Es jau domāju vērt ciet datoru, bet tad man atkal izdevās savienoties ar enerģiju, un biju pārliecināts, ka nedrīkstu padoties. Piedzimšana nenotiek bez diskomforta, un man bija jāturpina. Pēc notikušā varu atklāt, ka es vēl nekad nebiju tā iedziļinājies. Man nekad iepriekš nav bijis jāatgūst spēki pēc enerģijas, kas virpuļoja ap mani, bet vienu gan es varu prognozēt: mūsu tikšanās laikā teātrī jūs piedzīvosit kaut ko patiešām iespaidīgu. Esmu par to pārliecināts.
Izmanto šābrīža enerģiju! Atlaid pagātni un atbrīvo vietu, lai tava dvēsele var iznākt priekšplānā! Esi neatlaidīgs, ja jūti, ka tev kaut kas nostājas ceļā, jo tavs mērķis ir sasniegt pagrieziena punktu! Tici tam, ka tu esi īpašs! Tici brīnumiem! Netiesā apkārtējos, jo mēs visi kopā esam ceļā, tikai katrs pa savam. Mums visiem ir viens kopīgs mērķis – būt tādiem, kādi mēs patiesībā esam. Bez maskas, bez uzvedības šabloniem un kritikas vienam pret otru. Tad ikviens varēs baudīt mīlestību un pārpilnību, un mēs visi varēsim priecāties par jauno pasauli, kurā mums, pagātnes burvjiem, vairs nav jānodarbojas ar pielūgšanas kultu, bet kur mēs pagātni varam izmantot kā savas dvēseles spoguli.
Iesprūst tie, kas meklē diženumu. Tie, kas dzīvo, turpina augt.
No sirds uz sirdi,
Janošs
Tulkojums – Aija Nīlendere
http://janosh.lv/lv/avtorskaya-statya-so…
