Visums ir atkarīgs no mīlestības. Šķietamajā un pārejošajā pasaulē visam ir noteiktas robežas, bet mīlestība ir neierobežota. Tā ir nenosakāma, nesavtīga un nemainīga. Mīlestības plūsma dod pamatu mūsu dzīvei. Tikai mīlestība ir visa pamats. Mīlestība ir vienīgā atslēga uz svētlaimi.
Katrā cilvēkā ir mīlestība, tikai ir maz cilvēku, kuri to apzinās un ir atvēruši savu sirdi mīlestībai. Vairumam cilvēku sirds ir aizvērta aiz daudzām durvīm, un to atvēršana dažam nav pa spēkam pat vairāku dzīvju laikā. Visu problēmu cēlonis ir traucēta vai bloķēta mīlestības enerģijas plūsma. Uz zemes laiku pa laikam notiek dažādas dabas vai tehniska rakstura katastrofas, kuru rezultātā iet bojā liels skaits cilvēku. Visas katastrofas rodas tikai viena iemesla dēļ – cilvēks nesaprot, ka viss ir Dievs, ka viņš nedrīkst nodarīt pāri dabai. Cilvēks domā, ka viņš ar saviem zinātniskajiem atklājumiem uzvarēs dabu, bet viņš maldās. Cilvēks nekad neuzvarēs dabu. Tikai tie cilvēki, kuri ir saskārušies ar dabas katastrofu, atzīst, ka tajā brīdī ir sajutušies kā niecība. Dabas katastrofas mūs māca izprast patieso mīlestību, nejaucot to ar pieķeršanos. Ja mēs mīlētu visu un visus, dabas katastrofu nebūtu. Tikai vietās, kur ir sakoncentrējusies milzīga negatīvā enerģija, un tehnokrātija ir pārņēmusi cilvēku domāšanu, dabas katastrofas ir gandrīz nenovēršamas. Cilvēks domā, ka ar tehnisko izgudrojumu palīdzību viņš varēs noteikt gaidāmās zemestrīces vietu un savlaicīgi evakuēties, bet kāpēc tad zemestrīces mūs arvien vairāk pārsteidz? Padomājiet, kāda enerģija valda mūsu valstī, un ko mēs varam darīt, lai pasargātu sevi no dabas katastrofām? Tikai vienu – izprast mīlestības būtību un atvērt savu sirdi patiesai mīlestībai pret visām dzīvajām radībām un nedzīvajiem objektiem, kaut gan patiesībā viss ir dzīvs, jo viss ir Dievs. Jo vairāk Latvijā būs cilvēku, kuri ies garīgās attīstības ceļu, atverot savu sirdi mīlestībai, jo mazāka varbūtība, ka Latviju varētu skart kāda dabas vai tehniska rakstura katastrofa.
Tātad mums ir jāiemācās atbrīvot savu Dievišķās mīlestības enerģiju no barjerām, kuras tās plūsmu ir aizsprostojušas, kā arī sūtīt mīlestības enerģiju visiem uz šīs pasaules. Arī lai ģimenes attiecībās valdītu mīlestība, tās enerģijas plūsma ir jāatbrīvo no barjerām, ļaujot tai netraucēti plūst pie visiem ģimenes locekļiem, bet dzīvē tieši šis ir lielākais klupšanas akmens, jo mēs sastopamies ar daudz dažādām barjerām.
Par visbiežāk sastopamo mīlestības enerģijas plūsmas barjeru var uzskatīt aizvainojumu. Ja vīrs un sieva ir sastrīdējušies, starp viņiem visbiežāk izveidojas aizvainojuma siena. Pat ja viens no partneriem mēģina sūtīt savu mīlestību otram partnerim, aizvainojumu siena aiztur mīlestības enerģijas plūsmu. Ja mīlestība ir ļoti stipra, tad tā izlaužas cauri aizvainojuma sienai, bet enerģētiski kļūst vājāka. Abiem laulātajiem ir izjūta, ka otrs partneris viņu nemīl, un aizvainojuma siena turpina pieaugt arvien lielāka, līdz mīlestības enerģija vairs nespēj tai izlauzties cauri. Tas, ko es jums skaidroju, patiesībā ir fizika – enerģiju plūsmu shēma. Ja pie manis uz konsultāciju atnāk vīrietis, kuram ir attiecību problēmas ar sievu, tad parasti es viņam zīmēju zīmējumus par enerģiju plūsmām un to aizturošajām barjerām. Tad viņš visu saprot un vairs neuzskata mani par pesteļotāju.
Mīlestības enerģijas plūsmas barjeras rodas no Dievišķo likumu neievērošanas. Piemēram, vēlme saņemt mīlestību ir Dievišķā Došanas-ņemšanas likuma neievērošana. Dievišķais Došanas-ņemšanas likums māca, ka mēs dodam mīlestību, lai dotu, nevis lai prasītu to pretī. Vēlme saņemt mīlestību rada barjeru. Ja abiem partneriem ir šāda vēlme, tad veidojas divas barjeras. Tā kā mīlestības enerģija ar grūtībām tiek cauri barjerai „gribu saņemt mīlestību”, tad partnerim rodas izjūta, ka viņš saņem par maz mīlestības. Tas savukārt rada aizvainojumu. Ja abiem partneriem izveidojas aizvainojums, tad tā radītā barjera ir tik liela, ka mīlestības enerģija cauri netiek, un partnerī veidojas pārliecība, ka otrs viņu nemīl, kas, kā jūs redzat zīmējumā, neatbilst patiesībai. Tātad barjeras var radīt maldīgu iespaidu par otra partnera attieksmi pret jums.
Bieži aizvainojumu rada partnera sliktās īpašības, kuras otram partnerim šķiet nepieņemamas. Tādos gadījumos darbojas Dievišķais piesaistes likums – līdzīgs piesaista līdzīgu vai – es otrā redzu sevi. Tas gan nenozīmē, ka jūs uzreiz ieraudzīsiet sevī tās pašas sliktās īpašības, kuras piemīt jūsu partnerim, bet pavisam noteikti atklāsies, ka kādā dzīves jomā jums patiešām piemīt tādas pašas īpašības. Ja neizprot Dievišķo Polaritātes likumu, arī var rasties aizvainojums – pretējie poli pievelkas, nav vienas vienīgas patiesības uz pasaules, viss ir relatīvi. Visticamāk, ka jūs sev piesaistīsiet raksturā pretēju cilvēku, piemēram, runīga sieva parasti piesaista vīrieti klusētāju. Tas nepieciešams, lai viens no otra mācītos un attīstītos garīgi, bet arī raksturos pretējiem partneriem piemīt kopīgas īpašības, jo darbojas arī Dievišķais Piesaistes likums. Tāpēc visi aizvainojumi, kuri ir radušies tikai tāpēc, ka esat raksturos pretēji, jums ir nepieciešami, lai jūs garīgi attīstītos, bet, tā kā tie bloķē mīlestības enerģijas plūsmu, no tiem ir jāatbrīvojas ar piedošanas palīdzību, izprotot Dievišķos likumus.
Ja cilvēks kopš bērnības ir cietis no mīlestības trūkuma, tad viņā pakāpeniski attīstās barjera „bailes mani nemīl”. Cilvēkiem, kuriem ir stress „bailes mani nemīl”, parasti veidojas vēlme saņemt mīlestību, jo viņš ilgi ir izjutis mīlestības trūkumu. Ņemot vērā Dievišķo Piesaistes likumu, parasti cilvēks, kuram ir liels stress „bailes mani nemīl”, piesaista sev partneri ar tikpat lielu stresu „bailes mani nemīl” un tikpat lielu vēlmi saņemt mīlestību. Kamēr partneri atrodas erotiskās mīlestības pirmajā iemīlēšanās stadijā, tikmēr mīlestības enerģijas plūsma, lai arī ir apgrūtināta, tomēr sasniedz otru partneri, bet nākamajās erotiskās mīlestības stadijās tā vairs netiek līdz partnerim, un izveidojas liela aizvainojuma siena. Abi partneri domā, ka otrs viņu nemīl, bet tas neatbilst patiesībai.
Lai atbrīvotu stresa „bailes mani nemīl” barjeru, vēlmes saņemt mīlestību barjeru un aizvainojuma sienu, ir jāpiedod tiem, kas radījuši stresu „bailes mani nemīl”, jāatbrīvo vēlme saņemt mīlestību, lūdzot tai piedošanu, ka esat to uzņēmis sevī, kā arī piedodot aizvainojumam, kas radies tāpēc, ka mīlestība netiek saņemta.
Mīlestība un piedošana ir Dievišķās enerģijas. Piedošana ir vienīgā atbrīvojošā enerģija Visumā, savukārt mīlestība ir visspēcīgākā enerģija Visumā ar dziedinošo spēku. Ja cilvēks nevēlas piedot pāridarījumus, viņš nevar atvērt savu sirdi mīlestībai, tādēļ cilvēku piemeklē arvien jaunas problēmas. Piedošanas enerģija neitralizē visas barjeras, un mīlestības enerģija var brīvi plūst starp partneriem.
Bieži rodas smagi pārdzīvojumi, ja partneris otru krāpj. Piemēram, ja vīram ir mīļākā, daļa vainas ir jāuzņemas arī sievai, jo vīrietis nevar dzīvot bez mīlestības, bet, ja sieva savu stresu un aizvainojuma dēļ nesniedz vīram mīlestību jeb patiesībā nespēj nosūtīt līdz vīram savu mīlestības enerģiju, tad vīrs mīlestības enerģiju var meklēt pie cita mīlestības avota – citas sievietes, savas mātes, dzīvniekiem vai dabas. Protams, arī vīrs ir vainīgs, jo nav atbrīvojis savus stresus un aizvainojumu, bet sievietei vienmēr ir jāatceras, ka viņas mīlestības avots ir kā baterija, kas ražo mīlestību. Vīrietim tāda avota nav. Sieviete ir devēja, vīrietis ir ņēmējs, kas barojas no mīlestības avota.
Mīlas trijstūris pārstāj eksistēt, ja abi partneri atbrīvojas no savām barjerām. Tad mīlestības enerģija brīvi plūst starp partneriem, un vīrietim vairs nav nepieciešama mīļākā. Pat ja vīrietis neatbrīvojas no savām barjerām, bet sieviete no tām ir atbrīvojusies, arī tad attiecības starp laulātajiem uzlabojas. Ja sieva saprot savas kļūdas un atbrīvo mīlestības enerģijas barjeras, mīļākajai nebūs nekādu izredžu, bet, ja mīļākā mīl vīrieti bez nosacījumiem ar patiesu mīlestību, un sieva to neiemācās, tad pastāv liela varbūtība, ka vīrs šķirs laulību, veidojot jaunu ģimeni ar mīļāko.
Ja sieva krāpj savu vīru ar mīļāko, tas nozīmē, ka viņa vairāk grib būt ņēmēja nekā devēja, kas ir pretrunā ar Dievišķo lomu likumu – sieviete ir devēja, un vīrietis ir ņēmējs. Sieviete ir kā kakls, kas kustina galvu (vīrieti) tā, kā viņai patīk, tikai ne sievietes, ne vīrieši to neatzīst. Tas gan nenozīmē, ka vīrietis ir muļķis, kurš ir jābaksta. Vīrietis redz gala mērķi, kas ir jāsasniedz, bet sieviete zina, kā to sasniegt, virzot vīrieti pareizajā virzienā. Sieviete ir ģimenes pamats un vīra balsts. Ja sieviete pārstāj mīlēt savu vīru, tad vīrietim ir izjūta, ka viņš ir zaudējis pamatu zem kājām. Tad vīrietis var kļūt darba nespējīgs, izņemot gadījumu, ja viņš sievas vietā atrod citu mīlestības avotu. Vīrieti, kurš ir zaudējis pamatu zem kājām, var piemeklēt slimība – epilepsija. Reiz man lekcijā kāda sieviete jautāja, vai ir iespējams, ka viņas vīram pēkšņi radusies epilepsijas lēkme tāpēc, ka viņiem pēc dienas ir nozīmēta laulības šķiršana? Jā, es to apstiprināju, ka visticamāk tieši tādēļ vīru piemeklēja epilepsijas lēkme. Ne vienmēr epilepsijas lēkme piemeklē vīru, šo stresu no tēva var pārņemt arī bērns, kurš pārdzīvo vecāku problēmas.
Lai glābtu laulību, sievietes rokās ir vairāk „trumpju” nekā vīrieša rokās, jo sieviete ir mīlestības ražotāja. Tāpēc sievietes karmiski tiek bargāk sodītas, ja viņas nepiepūlas risināt laulības problēmas, un tādēļ izjūk laulība. Atcerieties, ka visas problēmas jūs varat atbrīvot ar piedošanas un beznosacījumu mīlestības palīdzību.
Savā praksē esmu saskārusies ar ļoti daudziem gadījumiem, kad mīlestības plūsmu starp laulātajiem nobloķē nosacījumi. Nosacījumi ir visdažādākie: nav piemērots izskats, nav laikā sagatavots ēdiens, nav sakārtota māja, nav interesants sarunas biedrs, nav labi seksā utt. Tā kā praktiski nav iespējams izpildīt visus laulātā nosacījumus, tad mīlestības enerģija tiek nobloķēta. Esmu sastapusi sievieti, kura centās izdabāt vīram, izpildot visus viņa nosacījumus, bet vīrs izvirzīja arvien jaunus un jaunus nosacījumus, un sieviete sabruka, nezinot, kā lai padara savu vīru laimīgu. Būtībā nosacījumi ir vēlmes. Apmierinot vienu vēlmi, vietā piedzimst trīs jaunas, kuru vietā, ja tās apmierina, piedzimst deviņas jaunas vēlmes utt. Pilnīgi visas vēlmes nekad nav iespējams apmierināt. Neapmierinātās vēlmes veido tā saucamo nosacījumu enerģētisko sienu, kurai netiek cauri mīlestības plūsmas enerģija, un laulībā sākas nopietnas nesaskaņas.
Mīlestība ar nosacījumiem nevar pastāvēt, jo tiek pārkāpts Dievišķais Došanas-ņemšanas likums. Nosacījumi pieprasa. Parasti tie, kuri pieprasa, reti dod kaut ko pretī. Viņiem doto šie cilvēki uzskata par pašsaprotamu. Savā būtībā viņi ir ņēmēji. Ja viņiem ir palaimējies, ka blakus ir partneris devējs, tad laulības dzīve var būt pat nosacīti veiksmīga – laulātie dzīvo kopā, tikai ņēmējs ar laulības dzīvi tik un tā nav apmierināts.
Iemācīties mīlēt bez nosacījumiem ir ļoti grūta mācību stunda mūsdienu cilvēkam. Tā ir šī laikmeta mācību stunda, ar kuru jāsastopas ikvienam iedzīvotājam. Mums ir jāiemācās pieņemt un iemīlēt savus tuviniekus tādus, kādi viņi ir, pieņemt savus draugus, kolēģus, kaimiņus utt. Tie, kuri sapratīs, ka visas vēlmes jeb nosacījumi tikai apgrūtina cilvēka dzīvi, mainīs savu attieksmi pret dzīvi, atbrīvojoties no savām vēlmēm, tie iepazīs patiesas mīlestības svētlaimi. Tie, kuri baudas noturēs par svētlaimi, kādā brīdī sajutīs, ka neviena bauda vairs nespēj iepriecināt, ka kaut kas ir mainījies.
Tikpat būtiska mīlestības enerģijas plūsmas barjera ir pieķeršanās. Pieķeršanās ir partnera uzskatīšana par savu īpašumu. Tā nav Dievišķa īpašība, tādēļ tā aizšķērso mīlestības enerģijas plūsmu. Tā kā pieķeršanās rada mīlestības izjūtu, kas patiesībā ir tikai ilūzija, tad partneri, dzīvojot kopā, var teikt, ka viņi mīl viens otru, bet patiesībā viņi viens otram ir vienīgi pieķērušies. Cilvēki šo izjūtu dažkārt sauc par pieradumu. Daudzi pāri nodzīvo kopā, kaut arī nejūtas laimīgi, atrunājoties ar pieradumu, kuram ir liels spēks.
Pieķeršanās enerģijai piemīt tīkla raksturs – kas iekrīt tīklā, tam grūti no tā tikt laukā. Daudzi teiks, ka es nemaz negribu izkļūt no tīkla, man tur ir labi, bet, ja vienu partneri otra partnera pieķeršanās sāks smacēt, viņš darīs visu, lai atbrīvotos no tīkla. Visi viedie Skolotāji māca, ka mums ir jāatbrīvojas no pieķeršanās savam partnerim, saviem bērniem, un tos, kuri to negrib saprast, Dievs var sodīt ar smagu pārbaudījumu, piemēram, partnera vai bērna nāvi.
Dievišķais Pieķeršanās likums māca: tev nekas nepieder uz šīs pasaules, viss pieder Dievam. Esi pateicīgs Dievam, ka viņš tev ļauj rūpēties par Viņa daļiņām, bet vienmēr atceries, ka arī tu esi tikai daļiņa no Dieva, un tev nepieder citas daļiņas no Dieva.
Tā ir grūta cilvēces mācību stunda, jo mēs tik daudz enerģijas patērējam, lai saglabātu savus īpašumus. Valstīs ir izveidotas tik daudzas dažādas institūcijas – tiesas, zemes grāmatas, zemes dienesti utt., kas pastiprina mūsu ilūziju, ka mums kaut kas pieder. Arī man juridiski pieder dažādi īpašumi, bet kopš es sapratu, ka patiesībā man nekas nepieder, ka viss pieder Dievam, ka man Dievs ir uzticējis rūpēties par šiem īpašumiem šajā laika posmā, tad es mēģinu to darīt, cik labi vien protu, paturot prātā, ka Dievs savos plānos var kaut ko arī mainīt. Ja mēs vairāk vai mazāk pieķeršanās mācību stundu esam gatavi apgūt attiecībā uz materiālajām lietām, tad attiecībā uz tuviniekiem mums to ir pavisam grūti saprast. Ja māte ir dzemdējusi bērnu, viņa uzskata to par savu īpašumu. Reta ir māte, kura ir iedziļinājusies Dievišķajos procesos un izpratusi, kā patiesībā bērns iemiesojas mātes ķermenī. Jā, mātei Dievs ir uzdāvinājis visdārgāko dāvanu uz pasaules – bērnu – un uzticējis rūpēties par viņu, bet bērns nav mātes īpašums. Tieši tas pats attiecas uz laulāto partneri. Kaut arī esat zvērējuši būt kopā, līdz nāve jūs šķirs, jūs neesat viens otra īpašums. Partneris, kurš jūt otra partnera smacējošo īpašnieka attieksmi, nevilšus sāk meklēt brīvību, un ne vienmēr brīvības meklējumos tiek izmantotas Dievišķas rīcības, ļoti bieži tās nodara partnerim sāpes. Tāpēc mums visiem ir jāapzinās, ka mums nekas nepieder un jāsāk laist vaļā valgi, kuros esam sažņauguši savus īpašumus, gan materiālajā, gan attiecību ziņā, un brīvību mēs varam iegūt tikai ar piedošanu.
Autore: Elvita Rudzāte
