Latvija. To apdziedam un izdejojam un pašā sirds viducī lolojam. Pie krūtīm daudziem simboliskas Latvijas krāsas, un tur dziļāk – pašās krūtīs Sapnis par tiešām Brīvu, Svabadu, Plaukstošu Zemi. Tēvzemīti, Dievzemīti, Dzintara krastu. Šai laikā, jau ceturto gadu pēc kārtas saņemu Vēstījumu. Lai tas ir kā Sirdsmīļš apsveikums Jums visiem!
Sarmīte
Pa pazemes alām, pa tumsu lienam
Un neticam vairs ne velnam, ne Dievam
Mūsu vārdi ir lēti un lēts ir darbs
Pat skatiens ir kļuvis dzestrs un skarbs.
No Saules zem Tumsas vairoga lejā.
Mēs metāmies maldu neprāta dejā.
Par Tumsu mēs kritām un Tumsu sējām
Un palaidām visu labo vējā
Kam Māti, kam Tēvu klausīt vairs
Ja pats Es dižens tik ļoti un skaists.
Par Tikumu smējām līdz zemē krīt
Un bija vienalga kas notiks rīt.
Nu ēkas vecās, kas gruvešos mīt
Vēl spocīgi lokās, pirms uzaust Rīts.
Jau Saullēkts tuvu, prieka gaidās pukst Sirds
Pār Tumsas druvu jau sirpis mirdz.
Vēl Tumsas mākoņi debesis aizklāj ciet.
Vēl maldu ļaudis Tumsas pavadā iet.
Pirms Atmodas balsis Latvijā dzied-
Smago pagātni no pleciem noveliet.
Dziedās tad kori un mežs un lauks
Ziemas vidū tad brīnišķi ziedi plauks.
Kas ir spējīgs just – lai kaimiņam līdz
Un paceļ to, kas bez Gaismas nīkst
Mūsos pašos dziļi ši Saule aust
To ķermenis sajūt un Dvēsele jauš.
No āra uz iekšu lai Gaisma spīd?
Tas bija vakar – tā nebūs rīt.
Valgmi vajag, lai izaugtu augs
Līdzjūtību, lai paceltos draugs.
Gari pirksti pēc svešas mantas, kas stiepjas
Un garās mēles, kas sarunā greizas lietas.
Garās kājas, kas pašas pret sevi klūp
Greizās Sirdis, kam pašas tikai rūp
Greizās Mutes, kas tikai pēc barības sauc
Greizās Domas – kas citus par muļķiem sauc.
Greizās mājās vēl Greizāki Greizie mīt.
Greizā pasaulē šajā jau sāk mainīties viss.
Greizā Valstība izbāl un vietā nāk cits.
Pašu cilvēku pamats spēcīgi likts.
No viltus un naida tas svabads un brīvs
Par zūdošo Pasauli pasmaida krīvs.
Dziesmas tagad dziedās, kad gavilēs Sirds
Ne vairs jūgā smagā, kad muskuļi tirps.
Vai tumsas skrandas ar varu raut nost?
Vai tas mūsu Sirdīm mieru dos?
Ne Vara, ne Meli, ne netīra Vilts
Vairs neder Zemē, kur Taisnība mirdz
Kā spoža zvaigzne pie Debesīm košām
Kopā ar citām uzlecošām.
Nakts ir laukā – iekšā jau Mirdz
Silta, mīlas pārpilna Sirds.
Pār sentēvu Avotu ieva kur līkst
No sīvuma ņemta šūpuļa līksts.
Pats šūpulis Baltām Cerībām klāts
Un Bērns pašā Sirdī iznēsāts
Tādēļ tagad par visu svarīgāks ir
Lai Gaismu no Tumsas atkal šķir.
Lai tā kā rasa Saulītē kūst
Un Varavīksne, lai apņem mūs.
Tad Saules atslēgas lejup birs
Atslēgsies prāts un atslēgsies Sirds
Atslēgts tiks tas, kas aizzēģelēts
Atslēgts tiks tas, kas bij turēts Svēts.
Pie Svētā kalna, kurā Avots plūst
Kājas pašas aizvedīs mūs.
Svētkalnā Sirma ābele zied
Trejiem ziediem Dievišķiem
Trejas laipas un trejas stīgas
Aizved pie Jāņa un aizved pie Līgas.
Trejas lādes un ceļi treji
Pa kuriem aiznes projām Veļi
Tumsas skrandas un tumsas māņus –
Vecās pasaules netīros sārņus.
