Kas ir vajadzīgs sērojošiem cilvēkiem.
A) Ja sērojošie/traumatizētie cilvēki nav jums ĻOTI TUVI (brāļi / māsas / vecāki / bērni / labākie draugi)
Sākšu ar to, kas viņiem NAV vajadzīgs (pilnīgi noteikti).
1) Viņiem nav vajadzīgi jūsu telefona zvani ar līdzjūtībām.
2) Viņiem NAV vajadzīga NEKĀDA jūsu palīdzība, ja viņi to PAŠI neprasa. Un nelietojiet tos tradicionālos argumentus, ka cilvēki varbūt kautrējas prasīt un jūs itkā redzat, ko viņiem vajag... Nekas no tā, ko jūs varat piedāvāt, neatsvērs to smagumu, ko jūsu palīdzība uzkrāmēs.
3) Viņiem nav vajadzīgs kādam stāstīt par notikušo, ja viņi paši to nevēlas.
4) VIŅIEM NAV VAJADZĪGS TAS, KA KĀDS VIŅUS UZSKATA PAR NELAIMĪGIEM UN TO VĒL ATGĀDINA UN DEKLARĒ. VIŅI PAŠI ZINA, KAS AR VIŅIEM IR NOTICIS.
Kas viņiem ir vajadzīgs.
1) Īsziņa ar informāciju par to, ko jūs gribat/varat dot šajā situācijā, aptuveni tāda - "sveiki... turaties! varu palīdzēt ar to, to, to. Ja vajag, dodat ziņu". UN VISS!! Apzinieties, ka neesat šiem cilvēkiem nekādi tuvinieki. Gan jau īstie tuvinieki parūpēsies. Sērojošie cilvēki jums laipni atbildēs uz jūsu palīdzības piedāvājumiem, bet saprotiet - spēki viņiem ir tik, cik ir. Un, ja jūsu labā sirds alkst pēc gaudu barības, tad varat noskatīties kādu žēlabainu mākslas filmu, piemēram, "Melnais Bims, baltā auss". Pietiks labam laikam...
2) Vienkāršas (!!) dāvanas. Grozs ar produktiem (+ alkohols + cigaretes). Kāds neparasts našķis (kūpināta zivs). Kaut kas vienkāršs, cilvēcīgs un PAŅEMAMS.
3) VARAT PIEDĀVĀT PAŅEMT UZ PĀRIS DIENĀM PROJĀM BĒRNUS/PUSAUDŽUS. Bērni/pusaudži nesēro tā kā pieaugušie. Pēc pāris dienām viņiem jau pa lielam no prāta izgaist zaudētais un būšana projām no mājām ir veselīga gan viņiem, gan viņu sērojošajiem/traumatizētajiem vecākiem. Varat samest naudu bērniem, lai viņi aizbrauc kādā ekskursijā. Sametiet naudu sporta skolai vai kādam pulciņam.
4) Viņiem parasti ir vajadzīgs materiālais atbalsts. Sametiet naudu un aiznesiet viņiem. IR SVARĪGI, KA NAUDU SAMET VAIRĀKI CILVĒKI, JO TAD SĒROJOŠIEM NAV SAJŪTAS, KA VIŅI IR KĀDAM KONKRĒTI PARĀDĀ. Tā vietā ir vienkārši pateicības sajūta un atbalsta sajūta.
JA NEESAT SĒROJOŠAJIEM ĻOTI TUVI, BET VĒLATIES PALĪDZĒT, TAD VISLABĀKAIS IR ATRAST KĀDU, KURŠ IR SĒROJOŠAJIEM TUVS UN ZINA, KO VIŅIEM TIEŠĀM VAJAG. Šī nav parasta nelaime, bet ir publiska nelaime, kura ir pacelta nācijas posta līmenī. Pusaudži skolās lielīsies, ka pazīst kādu no maksimas, bet senīlās tantiņas varēs stāstīt, ka pazīst kaimiņieni, kuras māsĪcas vīra brālim mamma tur bija... un kāda tā ir nelaime. Pēc nedēļas, divām lietas pierims, bet kamēr ir masu psihoze, sērojošie cilvēki ir MAKSIMĀLI JĀPASARGĀ NO APKĀRTĒJO UZBĀZĪBAS. JA CIETUŠIE/SĒROJOŠIE GRIBĒS KO TEIKT - VIŅI TO PATEIKS PAŠI. Ir jāsaprot, ka šai nelaimei ir cita emocionālā slodze.
B. Ja jūs esat sērojošajiem/cietušajiem ĻOTI TUVI.
Nu jūs paši zināt, ko darīt. Pamatos ir jānoskaidro cietušo materiālās vajadzības un jānoorganizē viņu MIERS. Emocionālo marodieru apkārt ir pa pilnam. Pieskatiet, lai sērojošajiem būtu mājās sirds zāles, jo pie šāda veida sērām ļoti cieš tieši sirds. SĒROJOŠIE CILVĒKI DRĪKST DZERT UN PĪPĒT TIK, CIK VIŅIEM VAJAG. Kaut vai 3 nedēļas no vietas. Jums ir jāpanāk, lai (īpaši cietušie un aculiecinieki) RUNĀ ar jums vai kādu citu cilvēku (arī speciālistu). Jo vairāk viņi runās, jo labāk. Ja cietušie runā par pašnāvību, momentā ir jāsazinās ar speciālistiem. Tas šajā gadījumā ir nopietni.
Bērniem ir jānoorganizē spēļu/smilšu/mākslas terapija. Ar pusaudžiem ir jāizrunājas, jo nelaime ir notikusi viņu romantikas periodā un emocionālais satricinājums var būt pietiekams, lai uz ilgu laiku izsistu no 'normālajām' pusaudžu sliedēm. Trakākais, ka pusaudži var samiksēt nāvi ar romantiku.
Pie cietušajiem/sērojošajiem ir labi ŠAD TAD palikt pa nakti. Vakarā iedzert, panākt, ka viņi runā (ŠIS ATTIECAS TIKAI UZ ĻOTI TUVAJIEM). No rīta cietušais/sērojošais sapratīs, ka jāvāra kafija un tādējādi jārūpējas par jums. Tas ir lieliski, jo nekas šo situāciju nedziedē labāk par to, ka cietušajam ir par ko rūpēties, kaut vai kafijas vārīšanas līmenī.
JA CIETUŠAIS IR TUVU NĀVEI. Runājiet tiešu valodu. Nav ko mirēja muti aizbāzt ar banāniem un apelsīniem. Nav ko stāstīt - tu dzīvosi. Nedzīvos. Jādod iespēja mirējam nokārtot pēdējās lietas. Nav spēka skatīties - ir pilnīgi ok pie mirēja neiet. Aizies kapelāns vai kāds paliatīvās aprūpes speciālists.
JA JUMS IZNĀK RUNĀT AR CILVĒKU, KAS IR SMAGI FIZISKI CIETIS. Vienmēr pajautājiet, vai jūs nerunājat pa klusu/skaļu. Var būt izmainīta dzirdes uztvere.
Cietušo ļoti tuvajiem cilvēkiem ir jābūt lietas kursā, saistībā ar notikušās nelaimes attīstību un atspoguļojumu medijos. Sanāk kļūt par cietušo preses pārstāvjiem un arī organizēt lietas (bēres, papīrus par mantojumiem, kompensācijām utt). Cietušajiem var būt liela vēlme atteikties no kompensācijām/pabalstiem/palīdzības, tad jūsu uzdevums ir panākt to, ka cietušie šīs kompensācijas PAŅEM.
Cietušajiem/sērojošajiem kkādā brīdī noteikti sāksies dusmu fāze, kad viņi gribēs atrast vainīgos (t. sk. Dievu). Šī fāze ir jātur ar maksimālu mieru. Kad cietušie gribēs rakstīt sūdzības, tās jāpaņem, bet nav obligāti jāsūta. Dusmu fāze pāries. Ļaujiet cietušajiem izdusmoties! Jo spilgtākas dusmas, jo mazāka depresija pēc zaudējuma. Ja pašiem ir vajadzīga palīdzība - noteikti meklējiet to (cietušajiem tas NAV jāzina).
Pamatos mēģiniet noorganizēt cietušo cilvēku materiālo un emocionālo aprūpi un pasargāšanu. Lai ir spēks visiem!
Andis Geste
https://www.facebook.com/
