Tas, kā cilvēki sēro, ir individuāls un dziļi personisks process, taču lielākoties šīs stadijas izdzīvo visi, kuriem ir jāatvadās no sev mīļiem cilvēkiem. Analizējot sērošanas stadijas, tā ir iespēja izprast savu tuvinieku vai paziņu sēras, lai varētu viņus atbalstīt.
Elizabete Kublere – Rosa ir pazīstamo 5 sērošanas stadiju autore, un 7 sērošanas stadijas ir atvasinājums no viņas izvirzītās teorijas.
1. Šoka stadija
Šoks ir ķermeņa aizargmehānisms, kas pasargā no graujošām un satriecošām sajūtām ārkārtēja notikuma gadījumā. Cilvēks ir apstulbis, bāls, pazeminās ķermeņa temperatūra un muskuļu tonuss, uznāk auksti sviedri un drebuļi, iestājas uzbudinājums vai tieši otrādi – apātija. Katram šoks var ilgt atšķirīgi ilgu laiku un izpausties dažādi. Šajā brīdī cilvēki ir neprognozējami un viņu rīcība var būt neadekvāta. Viņu tuvumā noteikti ir jābūt kādam, kurš var viņus pieskatīt. Cilvēkiem šoka stāvoklī notiek organisma atdzišana, tādēļ viņi ir jāsasedz ar siltām segām un jāpiedāvā silts dzēriens. Fiziska palīdzība šai brīdī ir efektīvāka par psiholoģisko, jo cilvēks līdz galam vēl nav aptvēris, kas ir noticis. Pārāk ilga atrašanās šoka stāvoklī var apdraudēt cilvēka dzīvību, tādēļ būtiski ir laicīgi no šī stāvokļa izkļūt.
Sērojošu cilvēku domas šajā stadijā: “Es murgoju, tas nenotiek pa īstam!” “Es tūlīt pamodīšos un viss būs kārtībā!” “Kur es atrodos un kas notiek!”
2. Nolieguma stadija
Pēc šoka stadijas, cilvēku apziņā strauji nokļūst satriecošā ziņa, kuru viņi nespēj pieņemt un grūž šīs sajūtas laukā no savas apziņas. Nolieguma stadija ir ilgstošāka, kad tuvinieka zaudējums ir noticis pēkšņi un negaidīti. Vēl ilgu laiku ir jūtama zaudētā cilvēka klātbūtne, lai gan fiziski viņa vairs nav. Palicējs jūtas apjucis, “izmests no laivas”, zaudējis realitātes sajūtu, nespēj ne ēst, ne runāt, ne domāt pa ko citu, kā arī nespēj pārstāt raudāt.
Sērojošu cilvēku domas ir aptuveni šādas: “Es nespēju noticēt, ka viņš/a ir mirusi!” “Tā nevar būt taisnība!” Es vēl pirms stundas ar viņu runāju!” “Viņš/a tūlīt pārnāks mājās un viss būs kārtībā!”
Arī šajā posmā sērojošos nedrīkst atstāt vienus, viņi ir pārāk apjukuši, lai varētu par sevi parūpēties un rīkoties adekvāti. Viņiem ir nepieciešams gan emocionāls, gan arī fizisks atbalsts. Palicējiem ir jāļauj izraudāties un pacietīgi jāļauj viņiem izlādēt savas emocijas, lai kādas tās arī nāktu ārā. Viņiem ir jājūt atbalsts un to, ka viņi šai nelaimē nav vieni. Vārdiem nav nozīmes, svarīgi ir viņus apskaut un būt kopā.
3. Dusmu stadija
Pēc nolieguma stadijas seko niknuma vilnis, kad sērojošais sāk izpaust savu agresiju. Tas ir brīdis, kad cilvēki reāli sāk apzināties, ka tuvinieka vairs nav. Tiek meklēt vainīgais un risināti dažādi “kā būtu, ja būtu” scenāriji. Cilvēki bieži vien atceras visādus pateiktos vārdus un atgadījumus, tiek pārcilāti vēl citi saistītie notikumi un meklēti izskaidrojumi. Agresija var tikt vērsta gan uz apkārtējo pasauli – cilvēkiem, notikumiem, likteni, Dievu, gan arī uz sevi pašu, ka nespēja paredzēt un novērst notikušo. Šīs emocijas ir destruktīvas, un tiem, kuri atrodas blakus, lai atbalstītu, ar to jārēķinās. Lai gan šajā stadijā ir grūti mierināt un atbalstīt cietušo, ir jāapzinās, ka šī stadija ir pārejoša un nepieciešama, lai izdzīvotu un izlādētu emocijas.
Palicēju domas šajā stadijā: “Tā nav godīgi, viņš/a bija tik labs cilvēks!” “Tiem, kuri vainīgi pie šīs nelaimes, arī ir jāmirst!” “Ja es būtu pateicis vai izdarījis kā citādāk, varēja izvairīties no šīs nelaimes!” “Man vajadzēja būt viņa/as vietā!” “Es arī gribu mirt!”
4. Vainas apziņas stadija
Mēs esam veidoti tā, ka ļoti vēlamies rūpēties par saviem mīļajiem. Kad piedzīvojam viņu nāvi, mēs jūtamies izgāzušies savās rūpēs un mīlestībā pret viņiem. Cilvēki šai posmā sev pārmet, ka gana bieži neizrādīja savu mīlestību, ka nespēja pasargāt no nelaimes, ka nebija klāt.
Domas vainas apziņas stadijā: “Ja vien es tai dienā būtu rīkojies citādāk!” “Kaut es būtu paspējis pateikt, ko jūtu un domāju!” “Kaut es biežāk būtu teicis, ka mīlu un izrādījis savas rūpes”.
Šīs ir sajūtas, kam nav pretargumentu, tādēļ atbalstītājiem ir grūti atrast īstos vārdus, ko teikt, lai mierinātu. Tādu īsto vārdu vainas apziņai nemaz nav, jo šī stadija nav saistīta ar racionāliem apsvērumiem. Cietušajiem ir jāļauj izdzīvot arī šo stadiju un iet tai cauri. Tā ir nepieciešama, lai vēlāk būtu vieglāk samierināties.
Šo stadiju mēdz dēvēt arī par kaulēšanās stadiju, kad palicējs izjūt milzu tukšumu un vainas apziņu un mēģina to aizpildīt ar atvadu dāvanām, ziediem, biežu braukšanu uz kapiem u.tml.
5. Depresijas un sēru stadija
Šis ir posms, kad patiešām cilvēks sēro. Histērija, dusmas un izmisums ir beidzies. Bieži vien cilvēki saka, ka vairs nav asaru, ko raudāt. Protams, sāpes nepāries nekad, bet cilvēks ir atguvis realitātes sajūtu un spēj par sevi pats parūpēties. Šajā posmā ir jārisina arī sadzīviski jautājumi, ko darīt ar aizgājēja mantām, kā dzīvot tālāk, kādas izmaiņas nepieciešamas u.tml. Pārējiem tuviniekiem joprojām ir gana bieži jāapjautājas, kā iet un ko var vēl palīdzēt. Sērojošie cilvēki pamazām atgriežas pie lietām, ko darīja pirms nelaimes. Šī stadija var būt īsāka vai arī ļoti gara, atkarībā no tā, kurš no tuviniekiem ir zaudēts. Mēdz būt gadījumi, kad cilvēki netiek tālāk par šo stadiju gadiem vai pat nekad. Šajā brīdī var palīdzēt sarunas ar citiem cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši ko līdzīgu. Tas dod sajūtu, ka cilvēks nav vienīgais, ar kuru tā ir noticis.
“Es nekad vairs viņu neredzēšu!” “Viņš/a nekad vairs neienāks pa šīm durvīm!” “Kā lai es tagad viens/a to izdaru!” “Iepriekšējā reizē mēs to darījām kopā!”
6. Samierināšanās un pieņemšanas stadija
Tas ir brīdis, kad cilvēks ir gatavs palaist savu zaudēto tuvo cilvēku vaļā. Tas ir ļot garš ceļš ejams un daudzi tam nav gatavi gadiem. Pieņemšana nozīmē ne tikai to, ka cilvēks apzinās, ka tuvinieks ir miris un nekad vairs viņu nesatiks, bet tad, kad ir gatavs pilnībā atgriezties dzīvē. Lai gan saka, ka laiks dziedē visu, šīs sāpes neaizmirsīsies nekad. Šī stadija arī nesākas vienā dienā. Ir iespējams, ka cilvēks jau ir nonācis līdz 6. stadijai, bet ik pa laikam vēl atgriežas iepriekšējā.
Pieņemšanas stadijā cilvēks mēdz domāt: “Es vēlos pavadīt laiku kopā ar citiem cilvēkiem!” “Es vēlos darīt jaunas lietas!” “Es vēlos iemācīties atkal priecāties par dzīvi!”
7. Atgriešanās dzīvē
Sevis dziedēšana, iespējams, var ilgt visu atlikušo dzīvi un ar to ir jāstrādā un jāstrādā. Pēdējā posmā cilvēks ir spējīgs domāt, ka dzīvē notiek arī pozitīvas lietas, un var tās izbaudīt. Viņš ir atsācis domāt par sevi un savu labsajūtu, lai gan dzīve ir mainījusies un tā nekad vairs nebūs tāda, kā agrāk.
“Es zinu, ka vēlos atkal būt laimīgs un izbaudīt dzīvi!” “Es dzīvoju tālāk un spēju priecāties par pozitīviem notikumiem!”
http://mia.lv/7-serosanas-stadijas-kam-cauri-iet-tuviniekus-zaudejusie/
