Drāmas trijstūris vai Sātana lamatas?
1968. gadā Ērika Bernes skolnieks Stefans Karpmans aprakstīja vienu no ļoti izplatītām cilvēku psiholoģiskajās spēlēm - Drāmas trijstūri, kas pazīstams arī kā Karpmana trijstūris. Ja kāds tīši vai netīši iesaistās šī trijstūra spēlēs, neatkarīgi no lomas, tad tiek ierauts spēlē, kurā uzvarētāju nav. Dažkārt šie trijstūri savienojas pa diviem trijiem un daudziem veidojot neatšķetināmas drāmas, kas laimīgus spēj darīt vien seriālu scenāristus un filmētājus (ar noteikumu, ka savā īstajā dzīvē viņi šāda veida attiecībās neiesaistās).
Karpmana trijstūrī ir trīs lomas.
1. Upuris
2.Varmāka
3. Glābējs.
Upuris, atšķiras no uzvarētāja ar to, ka idetiskās situācijās viņš cieš un ieņem pasīvu lomu vai nosacīti pasīvu - tādu, kas ļauj steigties palīgā kādam glābējam. Upuris necenšas risināt konfliktu ar savu pāridarītāju pa tiešo un ar uzvarētāja pašcieņu. Upuris drīzāk smaidīs un izliksies, ka viss ir vislabākajā kārtībā, ja jākontaktē ar varmāku (pāri darītāju). Jo upura galvenais mērķis savākt pēc iesējas vairāk pāridarījuma "valūtas". Bieži vien par pāridarījuma "valūtas" donoru kļūst cilvēks, kas pat nenojauš, kāda loma viņam iedalīta, kas no visas sirds domā, ka dara pašu labāko. Upura lomas izpildītājs patiesībā jau saņem to, ko vēlas - pāridarījumu. Jo nav uzņēmies savu atbildību pie pirmās iespējas koriģēt otra cilvēka labos centienus. "Cietēja valūta" ir ļoti izdevīga manipulatīvos un intrigu attiecību gadījumos. Tā ļauj gūt tuvību un aizstāvību no kāda glābēja. Kā - cik prasti vai smalki dabūt žēlošanu no glābēja - tā ir tik plaša iespēju un radošās izdomas palete! Cietējam "valūta" dod attaisnojumu pašam kļūt par varmāku vai kaut kādā veidā čakarēt citus. Arī ar sabotāžu, nedarīšanu utt.
Glābējs šajā spēlē nav tas pats, kas ugunsdzēsējs vai cits reāls glābējs. Karpmana trijstūris nav spēle divatā, bet gan trijatā. Glābējs glābj cietēju no tā sliktā. Risina divu citu cilvēku attiecības, tā vietā, lai risinātu savas. pakāpjas uz pjedestāla, sit sev pa plecu un iekšēji slavē - ak, es tas lielais, labais, stiprākais, pārākais. Tas ir kā slepens sīrupains ielāpiņš uz glābēja pašcieņas un pašvērtības sajūtas. Un būt par glābēju dažkārt ir tik ļoti izdevīgi - gan savu pašvērtību tā mēģinot stutēt, gan kā iespēja izlādēt sakrāto agresivitāti. Iespējams, pilnīgi kādā citā dzīves kontekstā vai attiecībās sakrāto. Varbūt attiecībās, kur smaidot iznāk ilgi ciest.
Gan upuris, gan glābējs var pārvērsties par varmāku un tas notiek ļoti ātri un bieži. Visas trīs lomas pat pa minūtei var mainīties. Visos trīs karpmana trijstūra dalībniekos sēž iekšā visas trīs lomas. Pat, ja cēli saki - es nekad nebūšu varmāka, kļūstot par cēlo glābēju jau pēc mirkļa cēlu nodomu vai sakrātu sāpju dēļ tu izpaud agresivitāti un esi varmāka.
Dažkārt Karpmana trijstūri cilvēks var spēlēt vienatnē. Dažkārt divatā un ilgi sevī krāt pāridarījuma markas. Ir cilvēkiem šajā lomu spēlē mīļākas un izsmalcinātāk izstrādātas lomas. Daudzi psihoterapeitu pacienti, kas atcerējušies daudzus pagātnes sāpinājumus, mēdz iekrist dziļi upura lomā un savākt milzum daudz "valūtas".
Variāciju ir daudz, bet iznākums viens - neviena loma nedod īstu laimi un gandarījumu. Tas ir kā Sātana un melu trijstūris, kas neapstādamies ripo. Tā pamatā ir manipulācijas, visbiežāk neapzinātas. Un lomu spēle neļauj cilvēkiem būt īstās attiecībās un īstā tuvībā.
Kā no tā izkāpt? Apzināti neiesaistīties nevienā no šim lomām. Atpazīt un neļaut sevi ieraut tajā. Atcerēties, ka divu cilvēku attiecības ir risināmas tikai starp šiem diviem cilvēkiem. Uzskatīt gan sevi, gan citus par OK. Cienīt sevi, mīlēt sevi. Apzināti no upura pozīcijas iet uz savas dzīves saimnieka pozīciju. Piedot, būt pateicīgam un pieņemt dzīvi ar prieku.
Es izvēlos būt savas dzīves saimniece/ks!
Es izvēlos piedot!
Es izvēlos būt pateicīga/s!
Es izvēlos būt laimīga/s!
