http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
24. novembris
Neapšaubi Dievu. Nešaubies par to, ka
Viņš ir tīra mīlestība.
Tas, ka tu apšaubi Dievu, nenozīmē neko
citu kā vien to, kā tu pats sevi apšaubi. Savu patieso dabu tu vēl neesi
iepazinis. Tu esi sapinies maijā (ārējā pasaulē, šķietamībā). Un tu zini. Lai
gan neapzināti, bet tu to zini.
Šī neapzinātā zināšana spiež meklēt
vainīgo - vai nu tie ir citi, vai Dievs.
Taču palūko: Dievs nevar būt vainīgs, jo
Viņš tev mīlestībā ir devis visu to, kas tev vajadzīgs.
Viņš ir tava elpa. Viņš ir tava dzīvība.
Viņš ir visa tava manta. Viņš to visu tev ir devis. Dievs tevi pilnīgi aptver -
tu to tikai (vēl!) nezini.
Tu nevari Dievu apvainot. Tu nevari Viņu
ievainot. Tu ievaino tikai pats sevi. Ja tu vainīgo meklē citos, tu zaudē
lielas izredzes mācīties.
Protams, ES tavu dzīvi varu tā iekārtot,
ka tu arvien no jauna uzgrūdies tām pašām lietām. Bet tev tās jāsaprot, tev
jāmācās. ES tev varu dot iespēju mācīties. Bet ar visu Savu mīlestību un Savu
varu ES nespēju tev noņemt mācību procesu. Vienīgi tu vari mācīties, vienīgi tu
vari izdarīt loģiskus slēdzienus no sava pārdzīvotā. To ES tev nevaru noņemt.
Taču ES varu tev pie tā palīdzēt. Bet vai tu mani, ka ES to pastāvīgi daru?
25. novembris
Mazuļi nāk tieši no viņpasaules. Tādēļ
viņi ir mīlestības un paļāvības pilni. Viņi dzīvo vienīgi šejienē un tagadnē,
t.i., viņi ir pilnīgi pamatoti savā Es.
Mazuļi daudz guļ, tāpēc ka tā viņi vēl
joprojām var baudīt Dieva tuvumu.
Viņu ķermenim ir apaļas, patīkamas
formas, un tas ir maigs un kustīgs. Viņu āda ir stingri nostiepta.
Jo vairāk laika paiet, jo vairāk
veidojas jaunas struktūras, kas ir svarīgas dzīvei uz Zemes. Attīstās domāšana,
es apziņa, atšķirība starp tavs un mans.
Un tā ķermenis sacietē.
Šis process turpinās līdz nāvei. Jo vecāks
kļūst cilvēks, jo cietāks parasti kļūst viņa ķermenis.
Tas ir: kustīgums nozīmē jaunību un
dzīvību. Sacietējums attiecas uz vecumu un nāvi.
Saglabā savu elastīgumu. Izvairies no
visādiem stīvumiem. Atrod bērnu sevī un rotaļu ar viņu.
Spēlējies nedaudz katru dienu un ar to
procesu pagriez atpakaļ.
Tā vietā, lai kļūtu arvien stīvāks,
kļūsti arvien rotaļīgāks, kustīgāks, vieglāks.
Āriene vienmēr ir iekšienes
atspoguļojums. Jo rotaļīgāks tu kļūsi, jo vairāk uzņemsi kontaktu ar bērnu - ar
savu maigo, trauslo, mīlas pilno būtības daļu, jo kustīgāks kļūs arī tavs
ķermenis.
Pieņem asprātīgi dziļos paradoksus,
dzīves šķietamās pretrunas.
Iepazīsti lielās patiesības, jo tu vari
tās apskatīt ar bērna platajām, nevainīgajām acīm.
Mirsti tāpēc jauns, jo tu, spēlēdamies
ar bērnu sevī, varēji kļūt vecs. Pavisam kustīgs, jo vecuma stīvums tevī
nevarēja atrast patvērumu.
Pilnā spožumā un pilnā svētībā.
26. novembris
Jau reiz šajā gadā (22.VI) ES teicu: pie
Manas misijas pieder, ka daudzi iegūs kontaktu ar savu iekšējo balsi.
Tiem, kas Mani dzird ar iekšējo balsi,
ES dodu norādījumus, lai viņus vadītu, lai smagās situācijās būtu klāt, vai
arī, lai viņi sajūt Manu tuvumu, kaut gan nevar Mani Indijā apciemot.
Bet tanī pašā laikā ES Āšramā izdodu
zīmīti, uz kuras rakstīts, ka neviens nedrīkst atsaukties uz to, ka no Manis
būtu saņēmis kādu ziņu.
Ar šo šķietamo pretrunu ES gribu
aizkavēt, ka lieta nonāks pie "ego kaujas" ar formu - "mans Baba
pret tavu Babu."
Jo atsaukšanās uz iekšējo balsi var kļūt
par pilnīgi izdomātu varas spēli, kurā neviens vairs neuzņemas atbildību par
to, ko pats domā, saka vai dara.
Tā ir spēle, kuru ES, dabiski, negribu
atbalstīt nekādā veidā.
Ja tev ir kontakts ar savu iekšējo
balsi, uzskati to par lielu žēlastību, ar ko tev atbilstoši ļoti uzmanīgi
jāapietas.
Nekad neizmanto savu iekšējo balsi, lai
radītu sev kaut kādas ne pilnīgi godīgas vai pelnītas priekšrocības.
Pret šo balsi izturies kā pret
noslēpumu, kas tev nav jāuzspiež citiem, bet cik iespējams jāpatur sev.
Vai citādi izsakoties: jo piesardzīgāk
tu ar savu iekšējo balsi apejies, jo lielāka ir varbūtība, ka tas, ko tu
dzirdi, ir Manā jēgā.
Namaskar (Dievišķais manī apsveic
dievišķo tevī).
