By Otto Lodiņš
Dzīvoju pie pašas Maximas Zolitūdē, esmu vērojis visu traģēdiju praktiski no paša sākuma - mani logi iziet tieši uz veikala ieeju un stāvvietu. Tas bija mans veikals, kur gāju katru dienu un tikai "sakritība" palīdzēja man ne iet tur tajā traģiskajā vakarā.
Tagad jau sāk runāt par dažādiem monumentiem, pieminekļiem un t.t. notikuma vietā.
Teikšu kā ir, es, ka Zolitūdes iedzīvotājs, negribu tur redzēt kādu milzīgu, drūmu betona monumentu zem daudzdzīvokļu māju logiem.
Pietiek betona.. pietiek sēras...
Šajā traģēdijā bija pārāk daudz betona.
Es negribu tur smaguma sajūtu, es negribu drūmo betona kluci, es gribu vieglumu, es gribu gaismu, es gribu dabu... Mans piedāvājums ir Atmiņu parks - kur tiks iestādīti 54 koki, katram bojā gājušam. Lai radinieki paši izvēlas kādu koku viņi grib. Un pie katra koka var būt neliela memoriālā plāksne atmiņai.
No atmiņas šīs šausmas neizdzēsīs nekas, bet arī atgādinājums - kāds smags memoriāls arī nav vajadzīgs.
Un vispār.. gadās, ka koki stāv ilgāk par memoriāliem...
Otto Lodiņš
