Visa mūsu dzīve ir kļuvusi par sacensību. No dzimšanas brīža. Mūsu mātes pastaigājās pagalmā un sarunājās par to, kuram vairāk zobu, kurš jau staigā, rāpo vai runā... No pašas dzimšanas mūs salīdzina ar citiem. Un tad skola – kurš mācās labāk, kurš pat dejo, bet kāds ir vienkārši skaistāks.
Tad seko augstskolas gadi – kāds iestājās akadēmijā, kāds universitātē, bet kāds koledžā. Bet kāds vispār nemācījās, bet uzreiz sāka strādāt par pārdevēju. Un kad dažus gadus pēc izlaiduma klasesbiedrs tevi atradīs kādā no sociālajiem tīkliem, viņš nejautās par laika apstākļiem vai par to, pēc kā alkst tava dvēsele. Viņš jautās, par ko tu strādā, vai tev ir ģimene un bērni. Un, ja tev ir vīrs, pajautās, par ko strādā viņš, cik pelna un vai jums ir personīgais dzīvoklis utt.
Mēs mācāmies visu salīdzināt un censties saprast vai tas, kas mums pieder, ir labi vai var gribēt ko labāku.
Tā dzīvo ierindas ģimene. Dzīvo un skatās uz kaimiņiem: kaimiņam mašīna labāka, toties mūsu dzīvoklis ir lielāks. Kaimiņam nav dēla, bet mums ir gan meita, gan dēls. Kaimiņš ir direktors, manējais – inženieris. Kaimiņa sieva – foto modele, bet manējā – pelēkā pele... un tā tālāk.
Stīvens Kovejs ir teicis: „Lielākā zādzība pasaulē ir salīdzināšana”. Tā mēs zogam laimi gan sev, gan tam, ar kuru salīdzinām, gan tam, kuru salīdzinām.
Mēs zogam mūsu bērnu individualitāti, salīdzinot viņus ar vienaudžiem. Salīdzinot ar kaimiņu, zogam sava vīra cieņu. Mums nevienam nepatīk, kad mūs ar kādu salīdzina. Kad kāds tuvs cilvēks pateiks: „Anna Pēterim gatavo pusdienas no trīs ēdieniem”, jebkurai sievai pār muguru pārskries auksti sviedri, bet acīs iemirdzēsies sarkanas uguntiņas.
Jau no pašas dzimšanas mēs līdz kaklam esam „pieēdušies” ar šiem visiem salīdzinājumiem – mūžīgā cīņa, cenšoties atbilst kaut kam, izsūc spēkus, un tam visam nekad nav gala. Pat ja tu kā Anna sāksi gatavot pusdienas no trim ēdieniem, vienmēr atradīsies Liene, kas katru dienu pati cep maizi un pīrādziņus. Vienmēr atradīsies vieta, kur ir siltāks. Vienmēr ir kāds, kurš ir skaistāks. Vienmēr ir kāds, kas ir gudrāks, spējīgāks un seksīgāks...
Kaut arī mums nepatīk, ja salīdzina, mēs ļoti mīlam to darīt ar saviem tuviniekiem. Ar vīru, bērniem, vecākiem... Un tādā veidā katru dienu zogam laimi sev un tiem, kas mums ir blakus. Mēs visu laiku meklējam laimi kaut kur. Mēs gaidām, kad kāds atnāks, un tad mēs beidzot būsim laimīgas. Daudzas no mums apprecas, cerot laulībā atrast laimi. Bet neatrod.
Kā ir teicis Ruslans Naruševičs, laulības ir kā palielināmais stikls. Ko zem tā noliksi, to iegūsi palielinājumā. Ja zem tā noliksi nelaimīgu sievieti, iegūsi daudz nelaimīgāku sievieti. Lai iegūtu ļoti laimīgu sievieti – zem tā jānoliek jau sākotnēji laimīgu sievieti. Mēs esam pieradušas darīt visu otrādi – mēs nonākam līdz sapņiem par laulību vientuļas un alkstošas pēc mīlestības. Rezultātā mēs kļūstam vēl vientuļākas un skumstošākas un tādas arī šķiramies.
Mēs neiegūstam no laulības to, par ko sapņojam. Un tāpēc lielais vairums sieviešu, esot precētas, paliek joprojām „gaidīšanas režīmā”. Viņas nav gatavas atzīt, ka viņu vīrs ir pats labākais vīrietis pasaulē. Un nav gatavas viņam sniegt patiesu uzticības zvērestu.
Kāda sieviete jau sen ir precējusies. Viņiem ir bērni un no malas viss izskatās neslikti. Bet ir viens bet. Viņai ir uzmācīga ideja, ka viņa varētu būt vēl laimīgāka, ja apprecētos ar savu bijušo.
Protams, vīrs par to nav lietas kursā. Viņš pat nav lietas kursā, ka ir tāds bijušais. Bet nez kāpēc viņu sieva ļoti kaitina. Pat tad, kad viņas uzvedība ir ideāla. Viņš jūt, ka viņas enerģija plūst kaut kur prom. Un tas nevar nekaitināt.
Ja mēs nelaistām savu dārzu, bet lejam ūdeni uz kaimiņu dobēm, tad mūsu burkāni nekad neizaugs, bet kaimiņu rāceņi būs skaisti, kas rezultātā radīs vēl lielāku vilšanos. Kad mēs izejam pie vīra, ir ļoti svarīgi pielikt punktu. Punktu saviem meklējumiem. Laimes un labāka vīrieša meklējumiem. Un sev jāpasaka, ka šis ir TAS cilvēks, ar kuru vēlos nodzīvot visu mūžu. Vienīgais.
Šis uzstādījums arī ir tā uzticība. Tas ir daudz vairāk un daudz sarežģītāk, nekā nenodarboties ar seksu ar citu. ŠO uzticību saglabāt ir ļoti grūti, jo grūtos brīžos mums liekas, ka kaut kur zāle ir zaļāka. Un droši vien ir kaut kur princis, ar kuru varētu būt laimīga vienmēr. Un, ka esošais vīrietis nav manis cienīgs, jo viņš dzer, smēķē, lamājas, nekur nestrādā...
Mēs visas gribam būt laimīgas. Mēs gribam, lai asinīs esošie endorfīni mūs priecētu visu laiku. Tik ļoti grūti veidot attiecības un kaut ko mainīt sevī. Tik grūti saprast un pieņemt, ka lai būtu laimīga ir jāstrādā – un vispirms pie sevis. Un vēl grūtāk saprast, ka ģimenes laime sākas tai brīdī, kad tu sev pasaki: „Man citu nevajag. Viņš ir man vislabākais!”
Ielaižot savā prātā iespēju „atradīšu citu”, sieviete savai ģimenei un tās laimei pārvelk krustu. Viņas vīrs vairs labi nepelnīs, nebūs labs tēvs un rūpīgs vīrs. Un tas ir tikai tāpēc, ka sieviete viņam nedod uzticību. Un tā ir viņas atbildība.
Saskaņā ar vēdiskajām tradīcijām sievietes uzticība vīram dod:
•Apkārtējo cilvēku cieņu
•Aizsardzību pret nelaimes gadījumiem
•Spēku un apņēmību barot un apgādāt ģimeni
•Atbildes uzticību
•Vēlēšanos rūpēties par sievu
•Vēlēšanos rūpēties par bērniem
•Vēlēšanos aizsargāt savus tuviniekus no visām problēmām.
Īsāk sakot – tas ir kā supermena kostīms ar visām opcijām. Brīnišķīgi, vai ne? Jo, kad vīrietis jūt, ka viņš ir vienīgais, kuru mīl, viņam pieaug spārni. Un tās dēļ, kas šos spārnus viņam pieaudzēja, viņš būs gatavs kalnus gāzt.
Uzdāvināsim saviem vīriem spārnus – viņi taču ir radīti, lai lidotu!
Un tad mēs, esot viņiem uz rokām, arī nonāksim tur, kur sapņojam un gribam!
Aija
Avots: http://www.buduars.lv
