Vienā ziņā mēs esam laimīga tauta. Labāk nekā kura cita
tauta mēs esam saglabājuši tos tautas sacerējumus, ko varam dēvēt par savas
dievestības pieminekļiem.
Mūsu dainas satur desmitiem tūkstošu dziesmu par Dievu,
dievībām un dievestību. Nav nemaz domājams, ka šai pārbagātā materiālā iztrūktu
kaut kas, kas mūsu dievestībai bijis kaut cik nozīmīgs, jo nav tādas dzīves
puses, par kuru dainas nerunātu. Latvju dainās ietvertais reliģiskais materiāls
līdzinās spēcīgam staram, kas izgaismo tautas sendzīvi līdz pat viņas dzelmēm.
Šai pašā gaismā top arī redzams, kādā radniecībā stāv citas indoeiropiešu tautu
reliģiskās sistēmas ar mūsu seno dievestību. Izrādās, ka vecākās indoeiropiešu
senreliģijas sastāvdaļas uzglabājušās dainu reliģijā gandrīz savā pirmatnējā
veidā pa to laiku, kamēr pārējās indoeiropiešu, teiksim turpmāk vienkāršāk-
āriešu, tautās tās ar laiku satumsušas, deformējušās un zaudējušas jēgu.
Latvietis griezies ar lūgšanu ņemt dalību viņa dzīves un
mūža veidošanā tikai pie trim dzejiski iztēlotām dievībām. Pirmais bijis Dievs,
saukts arī par Debesu Tēvu, otrā Māra, saukta par Zemes Māti, un trešā Laima,
saukta par Mūža Licēju. Vairāk neviens cits dzejas personificējums vai
antropomorfizējums nav pielūgts. Dainas gan apdzied Pērkonu, Sauli, Meteni,
Jumi u.c. svētku personificējumus un dabas parādības, bet nekad šajās dziesmās
nav minēts vārdiņš „lūgt”. Šis vārds lietots, tikai dziedot un runājot par
Dievu, Māru un trim Laimām. Lūgšana ir pazīme, kas noder par mērogu latviešu dievību
noteikšanai un viņu atsijāšanai no citāda veida teiksmu tēliem.
Pētījumi rāda, ka Dievs sākumā nozīmējis debesi, debess
gaismu, nevielisko principu, Māra turpretī- vielisko, bet Laima- Dieva laidumu,
likumu.
Ar Dievu kā nemateriālo pasaules principu, Māru kā
matēriju un Laimu kā cēlonības personificējumu latvieši bijuši sakaros vismaz
četros veidos: lūdzot, daudzinot, zintējot un ziedojot. Visām šīm darbībām, kas
dažkārt varēja izvērsties diezgan svinīgās izdarībās (ceremonijās un rituālos),
bijis pamatots ieskats, ka cilvēka garīgie spēki zināmos apstākļos var
iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var virzīt viņa norisi vēlamā
virzienā. Latvietis pats sevi turējis par burvi, un to atzinuši arī citi.
Tas apstāklis, ka zintēšanai, ziedojumiem vai citām
izdarībām bijušas zināmas ierastas vai zīmīgas vietas, paviršu vērotāju prātā
iztulkots par akmeņu, koku un ūdeņu pielūgšanu. Ja latvietis dziedāja par
sauli, mēnesi un zvaigznēm, tad to iedaudzināja par debesu spīdekļu pielūdzēju.
Kad viņš labi apgājās ar Zemes Mātei svētītiem dzīvniekiem- zalkti, krupi u.c.,
tad kristīgie mācītāji viņu padarīja par dzīvnieku dievinātāju. Tā sākās
nevalodas, kas ar laiku sagandēja pasaules acīs latviešu dievestību līdz
nejēdzībai.
Latvieši ticējuši, ka cilvēks ir trīskārtīgs, t.i. ka
viņam ir augums, velis un dvēsele, pie kam velis turpina pastāvēt arī pēc
nāves. Dvēsele, cilvēkam mirstot, nonāk pie Dieva, bet velis paliek sakaros ar
Māru- Zemes Māti- Veļu Māti.
Pie reliģijas ārējiem veidiem, kā zināms, mēdz pieskaitīt
arī svinīgās ierašas, kas parasti pavada godu un gadskārtu svētkus, tāpat arī
teiksmas un teikas, kurās iztēlotas nebijušas lietas. Arī Dainu reliģijai
netrūkst šādu sastāvdaļu. Jo godību un svētku dziesmu ir tūkstošiem.
Mūsu dainu elementi ir tik seni, ka ne vien viņu vārdus,
bet arī saturu atrodam citās āriešu tautu senreliģijās, piem., indiešu, grieķu,
romiešu, slāvu un ģermāņu. Visām šīm sentautām ir kopīgs vārds Dievam:
ind.”dēva”. grieķ. „theos”, rom. „diespiter”, slāv. „djāvol”, ģerm. „tiu”. Tas
norāda, ka mūsu vārds Dievs nav kristīgos laikos valodā ienests vārds.
Arī Māras vārds un veidols saglabājušies Indijas tāmuļu
reliģijā apbrīnojami līdzīgi mūsējiem. Šai tāmuļu mātišķai dievībai Mari
svētītas ir čūskas, un attēlojumos tā ir kopā ar čūskām. Ar sagrozītu un
aptumšotu nozīmi vecais vārds dzirdams arī slāvu valodā kā Morana, Marcāna. Tā
kā Mārai priekškristīgos laikos svinēts piektvakars, tad dažos krievu apvidos
tā dēvēta arī par Pjatenka un Pjatņica un ģerm. „Maar”. Ir pierādīts, ka, arī
ar citiem nosaukumiem apdēvētu, āriešu pirmtauta godājusi kādu zemes, auglības
un sievietības dievību, kas arī ārpus āriešiem bijusi pazīstama kā Izīda,
Astarte, Kibele.
Mūsu trijas Laimas grieķi pazīst kā trīs parces, rom.-
„tri fata”, ģermāņi kā trīs nornes- Urdi, Verdandi un Skuldi.
Salīdzinot mūsu dainu dievestību ar pārējo āriešu
sentautu reliģiskajiem pieminekļiem, nākas atzīt, ka mēs esam uzglabājuši
āriešu pirmtautas reliģiju, tāpat kā valodu, vispirmatnējākā un pilnīgākā
veidā. Šo parādību mēdz izskaidrot ar to, ka mēs līdz ar savām radu tautām
dzīvojam senā āriešu pirmdzimtenē, no kurienes ap otro gadu tūkstoti priekš
Kristus izceļojušas uz visām debesu pusēm citas āriskās ciltis un tautas.
Vairāk tūkstoš gadus dzīvojot šķirti no savas dzimtenes un citu tautu vidū,
aizgājušo tautu senā reliģija pārveidojusies un sajaukusies ar citām. Vistīrākā
veidā tai bija iespējams saglabāties savā dzimtenē- baltu tautu apdzīvotos
apvidos.
Mūsu dievestība ir pieredzējusi tos pašus laikmetus, ko
pārdzīvojusi mūsu tauta.
fragments no
E.Brastiņa „Mūsu Dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”
