Nelaime dod tev daudz tādu lietu, ko laime nevar sniegt. Tieši
pretēji, laime tev daudz ko atņem. Neapšaubāmi laime paņem visu, kas tev kādreiz
ir piederējis, visu, kas tu kādreiz esi bijis. Laime tevi izārda.
Nelaime lolo tavu ego, laime ir bez ego stāvoklis. Tas ir visu
problēmu cēlonis. Tas ir cēlonis tam, kāpēc cilvēkiem ir grūti būt laimīgiem.
Tādēļ miljoniem cilvēku mūsu pasaulē izvēlas dzīvot nelaimīgi. Nelaime sniedz
ļoti kristalizētu ego. Nelaimē mēs esam. Laimē mūsu vairāk nav. Nelaimē mēs
kristalizējamies, laimē mēs izšķīstam.
Ja saprotam šo, tad arī pārējais kļūst skaidrs. Nelaime padara mūs
īpašus. Laime - vispārēja parādība, kurā nav nekā īpaša. Koki ir laimīgi,
dzīvnieki ir laimīgi un putni ir laimīgi. Visa dzīvā radība ir laimīga, izņemot
cilvēkus. Jūtoties nelaimīgs, cilvēks kļūst ļoti īpašs un neparasts.
Nelaime dod mums iespēju piesaistīt sev uzmanību. Kad jūtamies
nelaimīgi, mums palīdz, mums jūt līdzi, mūs mīl. Visi sāk mūs saudzēt. Kurš grib
sāpināt nelaimīgu cilvēku? Kurš apskauž nelaimīgu cilvēku? Kurš dusmojas uz
nelaimīgu cilvēku? Tas būtu pārāk zemiski.
Par nelaimīgajiem cilvēki rūpējas, palīdz. Nelaime ir lielisks
kapitālieguldījums. Ja sieva nav nelaimīga, vīrs par viņu piemirst. Ja viņa ir
nelaimīga, vīrs nespēj par viņu neparūpēties. Ja vīrs ir nelaimīgs, visa ģimene,
sieva, bērni ir ap viņu un rūpējas par viņu. Tas liek justies ērti. Viņš jūt, ka
nav viens, ka viņam ir ģimene, bērni.
Kad esam slimi, nospiesti, nelaimīgi, tad draugi nāk mūs apciemot,
mierināt un atbalstīt. Kad mēs esam laimīgi, tie paši draugi sāk mūs apskaust un
kļūst greizsirdīgi. Kad esam patiesi laimīgi, tad atklājam, ka visa pasaule ir
pagriezusies pret mums.
Neviens nemīl laimīgu cilvēku, jo laimīgs cilvēks rada sāpes pārējo
cilvēku egoismam. Citi sāk justies aptuveni tā: "Kā tad tā, tu esi kļuvis
laimīgs, bet mēs joprojām rāpojam tumsā, nelaimē, ellē? Kā tu uzdrīksties būt
laimīgs, ja mēs visi esam tik nelaimīgi!"
Saprotams, ka pasaule bez izņēmuma sastāv no nelaimīgiem cilvēkiem,
un neviens nav tik drosmīgs, lai ļautu pasaulei nākt pret sevi - tas ir tik
bīstami, tik riskanti. Labāk ir ļauties nelaimei, tas mums ļauj palikt pūlī.
Laimē mēs esam individualitāte, nelaimē mēs esam pūļa daļa - indietis,
muhamedānis, kristietis, indiānis, arābs, japānis. Laime? Vai zini, kurš no
viņiem ir laimīgs? - indietis, kristietis, muhamedānis?
Laime - tā vienkārši ir laime. Cilvēks pārceļas uz citu pasauli.
Viņš vairs nav daļa no šīs, cilvēka prāta radītās, pasaules, viņš vairs nav daļa
no pagātnes, viņš vairs nav daļa no bezjēdzīgās vēstures. Viņš vispār nav daļa
no laika. Kad mēs patiešām esam laimīgi, svētlaimes pārņemti, izzūd gan laiks,
gan telpa.
Tulkoja Jānis Ieviņš
