Skats no augšas...

Viencēliens – skats no augšas. . .

Darbojošās personas: PERIKLS un ASPAZIJA

Notikums risinās Aizsaulē

Perikls skatās tālumā, kur spoža gaisma. Nomet savu apmetni un izņem no  apmetņa  scenāriju RĪTDIENAS PASAULEI. Piesauc klāt sievu, kas viņam pienes sarakstu ar viedajo vārdiem.

Perikls:         (lasa) AS-PA-ZI - JA . . .

Kas būtu domājis, ka viņas vārds

starp viedajiem būs pašos pirmsākumos...

            (Pamāj sievai, lai atved pirmo pēc saraksta - ienāk Aspazija.)

Perikls:         Tu esi cita. . . Ak, debess, kas to būtu lēmis,

            ka tikšanās ar „viedo Aspaziju” man sagādās tik lielu pārsteigumu.

            Kas tevi ierakstījis pirmās lomā, lai dzēstu manas Aspazijas tēlu?

Aspazija:      Ak, jā,  - tas viedums -  tas no Dieva dots,

bet prāts ir reizēm tikai ēnas lomā, jo SAprāts skaitās izgaismotais prāts

ar Padomu, kas nāk no gaismas.

Perikls:         Tad saki man, no kuras tautas nāc  

un kāpēc  tu, ne tā, kas pasauls gaitās

man sniedza vīna kausu, lūpu veldzi, baudu?

Aspazija:      Es nāku še, jo mani sauca

un teica , - tu pēc Aspazijas taujā.

                        Es nevēlos nevienu atgrūst malā,

bet Dieva doma nevaid manā varā.

                        Teic, Perikl,

kas tev padomā  un tad ar lemsim še par turpmāko. . .

Perikls:         Man rokās scenārijs, kas bija jāpārrunā

ar sievieti, kas gudra un manā zemes dzīves laikā  

bij` padoms man un  augsto ideālu mērs. . .

Aspazija:      Es zinu,

bet ne jau es tev ceļā stājos ,

ir lēmējs tas, kurš vada pasauls ritu.

Ja vēlies zināt teikšu savu stāstu,

ja nē, es varu iet un dari tā, kā esi  lēmis,-

sauc to, ko sirds tev liek.

Perikls:         Ak nē, es zināt vēlos visu, kas pārvērtības sola Pasaulstelpā,

                        jo noguris bez mēra jūtos es,

kad raugos haosā, kas valda . . .

Aspazija:      Es sapratu.

Nu laiks man noņem sidrab` škidrautu no sava tēla

un atsegt patiesību.

Es biju mazas tautas meita,

kam viedums bija ielikts dvēsles nītiīs

                        un audekls tika darināts caur tautas saknēm

ar virsapziņas smalko dalību.

                        Es tikai dvēs`le, kura spēja

šīs tautas augstās vibrācijas tvert.

Un te ir atbilde tev, Perikl,

uz jautājumu kuru uzdevi tu man.

Perikls:         Es piekrītu - nav zemais Dieva plānos,

to ļaudis paši ieguvuši tumsas laikā,

                        Kad Mēness Saulei priekšā bija stājies. . .

Aspazija:      Bet  Pasaulsritā tas  ir mirkļa notikums –

pie tā vairs varam domas nepiesiet – aust rīts . . .

Es vēlos jautāt tev, kas ļāva būt tev lielam sīkos ļaudīs?

Kur ņēmi spēku veikt, kas veicams un augsi turēt savu lāpu?

Kam tu to spēji , kamēr citi nespēj,ak, teic to man,

jo te var slēpties atbilde ikvienam, kas kārtības un patiesības  alkst.

Perikls:         Es tāpēc Aspaziju saucu,

lai pieskartos pie augstiem ideāliem,

kas piemīt sievietei un tikai tai.

Tie ideāli tika  pazaudēti, -

karš, vardarbība nenes sevī cilvēcība dīgli,

bet tikai  VARU, BAUDU, NAUDU.

Tur PRIEKS  nav ceļvedis, kur cilvēcību aprok dubļu slānis,

kur viedums sadeg ugunskura  liesmās

un Kasandra tiek saplosīta altārēnā.

                        Kad sievieti par zemu novērtē,

tad sākas Saules aptumsums, kā zini.

Aspazija:      Es teiktu zemcilvēku domu auglis ir ienīst Dieva laidumu

un RADĪT Pasauli no jauna, kas pašiem radītājiem rada.

Perikls:         Tev taisnība, jā gan!

Es  laikam biju apveltīts ar spēju tvert VIRSAPZIŅU,

kaut ar jāatzīst, tas bija vairāk Aspazijas nopelns reizēm nevis mans  

un tikai kopā liekot svas domas mēs bijām spēks. . .

Lūk te ir atbilde, ko dzirdēt vēlējies.

Vai tagad gana?

Aspazija:      Tavs teiktais nav man pārsteigums,

ak Dievs, es visu savām acīm redzējusi esmu,

bet runāsim par darbu veicamo,

kas  nākamībai dotu otru elpu.

Nav  jādaudzina sliktais tev un man,

tā dodot  tumsai otru iespēju nest postu, -

cilvēcību graut un piepildīt,  ko VIŅU dievs ir lēmis –

nest iznīcību Dieva laidumam. . .

Perikls:         Es piekrītu,

tad teic kā jārīkojas, lai veiktu veicamo.

Aspazija:      Man zināms tas no senām tautas dziesmām,

ka Dieva laidums jātur apziņā kā labākais, ko Universs mums sniedz

un jāsaudzē kā māte saudzē bērnu.

                        Ne velti stāvu tavā priekšā es, ne Aspazija – tava līdzgaitniece.

                        Mans uzdevums ir liels un reizē mazs, -  es tikai padomdevēja.

Tas padoms nav vis zēlis tukšā laukā –

tas manas tautas izauklēts un lolots.

Tur jūtams Dieva pieskāriens un elpa,

bet nepieciešams spēks,

kas tumsas varu iespēj satriekt pīšļos –

tu biji  „stratēģis” aizvien un spēsi dzirdēt,

ko teic tev sieviete no sirds uz sirdi.

Perikls:         Ak, jā! Es jaušu tavu lomu –

tu saules stars, kas aiznes gaišu domu līdz tiem,

kam lemts ir Pasaulstelpā lāpu degt,

lai cilvēcība zeļ kā zaļie asni.

Aspazija:      Ir smagi teikt, ka viss ir apvērsts  še

un vaina jāmeklē ir arī ļaužu sirdīs.

Lūk piemērs minams man – 100 „gudras galvas”,

ved tautu NEKURIENĒ prom,

jo piemīt viņiem vienas dienas stratēgija

un viendienim tik savējs labums rūp.

Ko teiksi tiem,

kas dzīvo sev, par kopējo ne brīdi nebēdājot?

Ko teiksi tiem,

kas atmetuši sirdsapziņu, jo TĀDS LŪK LAIKS?

Perikls:         Jā, uzdevums nav viegls,

jo cilvēks būdams mātes dotā miesā,ir īsredzīgs

un tad vēl arī tas, par ko pirms mirkļa abi spriedām –

ir sievietei liels spēks, bet novērtēts par zemu tas

un netiek lietā likts, un rezultāts  ir katram saskatām,

tur aklais aklo ved. . .

Mans padoms būtu šāds – ir jāceļ  viss uz drošiem pamatiem,

kur pārgrozībām ierādīta vieta, bet pārgrozības jāveic tādas,

kas negrauj visu senču celto namu.

Aspazija:      Šeit vietā būtu teikt, ka valsti vadīt var

tik labākais no tautas – Dievs ko cēlis.

Perikls:         Tev taisnība.

Aspazija:      To jādara ir tam, kas rada Ūsiņam,

kas Saulvedis un Saules zirgu braucējs.

                        Ir sen jau pārkāpts Dieva likums šis, -

nu tautu ved, tas tuksneš` kamielis.

Kur kāju min, tur sausa smilts tik gurkst un zāle vīs,

un Saules aptumsums Ir ieildzis, jo aptumšoti  ļaužu prāti –

tie apmāti, kā savādāk to teikt.

Par PATIESĪBU nosaukti ir „drošticami meli”,  

par zinātni spriež nezinīšu pūļi un aklie tautu ved 

un nodod to, ko Dievs ir sējis – sēklu labāko. . .

(pauze)

Par taviem darbiem zināms man ir viss,

bet neteikšu, ka visam piekrītu es balsi skaļu,

jo laiks bij cits un citi bija Saules stari,

kas katru mūs it citād` sildīja.

Es ziemeļniece sirdī savā esmu

un balts kā sniegs mans tautas mantojums.

Par to tad arī stāstīšu es arī,

kad izskanējis būs tavs vēstījums.

Perikls:         Man nedaudz jāatskatās pagātnē,

lai mūsu sarunai ir svars un skats, ko tikai pieredze var dot.

Es nedaudz tevi aizvedīšu ceļos,

kas pavērs priekškaru uz manu krēslas zemi,

jo tālu bija tā no pilnības, tas redzam grieķu mītos vēl aizvien, 

tur Dievi karoja un ļaudis viņiem līdzās.

Es biju valstsvīrs, orators un ģenerālis,

es biju ietekmīgs un Tukidīds pat teica,

ka esmu Atēnās es pirmai iedzimtais.

Ar to viņš domāja par manu spēku,

kas nāk no senčiem, nāk no aizlaikiem.

Tu zini, ka no mūsu politikas, bij` sievas izslēgtas,

bet vīri bija karotāju cilts.

Viss iegūtais bij` laupījuma veidā

un sievietes, kā zināms, laupījuma daļa.

Šo kārtību, tad arī centās saglabāt,

jo veidot nākotni ar darbu nebij rasts.

Aspazija:      Nav daudz kas mainījies šai varas Pasaulē,

jo tagad LIKUMS liec un loka visu

un karavīrs par valstsvīru ir tapis,

kas baltiem cimdiem melnus darbus veic.

Un steidz un steidz, un alkātības mākts

par augstāko pat domāt nedomā.

Tiem prāts nav mazs, bet nevada tos SAprāts,

kas brīdinātu tos – viss vērtēts tiek,

gan tas ko darīji ko nedarīji,

gan arī tas kam esi kalpojis. . .

Perikls:         Par Hellēnismu pilnām mutēm runā, bet ko tas nesis cilvēcei, -

par to tad labāk būtu klusēt arī man. . .

Tie  gaismu lika dzēst, kur savu kāju spēra

un Aleksands Lielais bija lāsts ne tikai parsiem vien,

bet arī daudzām citām tautām.

Kad helleņi bij` piesūkušies asins,

kas izplūda no tautu cirstām brūcēm

tos pakļauj Roma – nezvērs divtik liels –

tā sodība nu bija dzēsta, bet cita dzima kara putekļos.

Bij cīņa šī, lai dažādību dzēstu

un visiem liktu domāt vienas domas

un dievus lūgt, ko tautas nepazina,

lai mirtu dažādais, bet dzimtu monstrs. . .

Ak, negrimtu es pagājības murgos,

ja monstrs šis vēl neklejotu dzīvs

kā dvēsļu ēdājs, vampīrs asinskārs,

kas mainījis tik savu zvēra seju pret LABDARI

un LIKUMS ir tas spēks jeb zobens,

ar kuru pļauj viņš ļaudis vēl aizvien.

Aspazija:      Kas būtu darāms cilvēcei,

kas vēlas no šī monstra atbrīvoties?

Perikls:         Tiem jāceļ dižo padome, kur valda viedums,

kur varu ņem uz mūžu sirmgalvis, kas ir ko cēlis nevis grāvis,

kam tautas gars ir ielikts šūpuli.

Aspazija:      Te varu bilst, ka pāri viņiem stāv

vien manis pieminētais Ūsiņš pats,

kā likumīgais saimnieks savā tautā,

kam prāts un SAprāts roku rokā iet

un sirdsapziņa līdzās prātam.

Perikls:         Tā domāju es arī, tiesa gan,

kad valdīju, tad domas bija citas –

jā citas gan, jo cits bij laiks,

bet zivs tak pūst no galvas,

šis mūžsens atzinums, kas dabā vērojams.

Aspazija:      Ja galva nepūst, tautas balss ir skaņa

un darbus veic, kas gaismai rada un zeme plaukst . . .

(pauze)

                        Bet tagad ļauj man teikt, vai šodien nešķiet tev,

tā grieķu demokrātija bij niecība, ja aplūko to dienas gaismā.

                        No asinīm un sviedru sajaukuma

 jau nevarēja celties gars tai augstumos.

                        Ar grieķu mītiem biju aizrāvusies es

un lasīju tos tumšos vakaros

kā šausmu stāstus - trīsas izbaudot.

                        Es tagad nejūsmoju vairs par tiem,

ne varoņiem, ne grieķu Dieviem,

tie zemi šķietās man. . .

Perikls:         Ak, sievite, kas tevim šķietās zems,

man karotājam liekas labs un lietā liekams,

bet patiesība tāda ir, ka laikmets pagājušais zudis

un jaunais slieksni min.

                        To vedīs sieviete, kam dvēsle stīgo Saules staru stīgām,

jo saudzēt prot tā dzīvību.

Aspazija:      Kā LIELS var būt viens karotājs, kas asins lejis,

kas nesaudzē ne dzīvību, ne stādu – tas sīks un niecīgs gars,

bet vēsturē mums vēsta, ka Aleksandrs Lielais dižens bijis.

Es novēršos no tāda lieluma, man šķērna metās dūša.

Perikls:         Man nav ko teikt, jo tev ir taisnība,

bet tā ir redzama ar atkāpi no laika. . .

Aspazija:      Un tagad galvenais -  mans Perikls bija Rainis  

un to viņš bija paredzējis ar,

ka sievietei lemts aptumsumu kliedēt,

jo tā to spēj.

                        Viņš pāri visam stāv, ko savā dzīvē esmu sastapusi

un arī šeit es viņa gaismā mītu,

un viņa patiesības saulē sasildos –

viņš ģēnijs, milzis, gara pārcilvēks.

Perikls:         Tas cilvēcības pamatos ir liekams,

ko teicis viņš un viņa lielais gars!

Aspazija:      Ak, Perikl, savulaik tu dižus darbus veici,

bet laiks ir cits un tavējs kara dievs

vairs neiederas nākamības telpā –

tu biji karavīrs un valstsvīrs vienā elpā.

No tevis gan mums nāksies mācīties

būt stratēģiem par valsti domājot

un atbildēt par katru savu soli,

ne tā kā šobrīd – masveidīgais murgs –

kas lemj, kas dara, kas par visu maksā –

nevienam nerūp gala rezultāts.

Tu lēmi pats, pats arī atbildēji un tie,

kas pakļauti bij tevi saprata

ja kādu brīdi arī vēlmju dzīts

no patiesības atkāpies par sprīdi,

tad tomēr tas, kam kalpoji - bija augsme.

Perikls:         Man laikam jāatdod tev scenārijs es jaušu,

ka tāpēc arī nāci manis saukta. . .

                        Nu ko, lai notiek tā, jo Pasaule ir mainījusies ļoti,

kad vieni gaida iznīcību -  galu, tad stiprais grožus tver

un rīkojas ar sparu, lai vērstu visu nākamības dēļ.

Ņem to pēc kā tu nāci, tas ir tavs

un tavs ir arī nākamības laiks,

jo  karaspēku aizstās gara-spēks.

A:        Es gavilēju!

Saule aust un Visums gaidās trīc,

jo neizbēgami ir iestājies jau rīts.

Dedzi, dvēsele, dedzi,
Dedzi un paliec kvēla,
Kaut arī pelni tevi segtu, -
Lai no jauna kā liesma tu degtu!                      (Aspazija)

 Irēna Saprovska         16.-17.11.2012.