Pirmais āriešu sentautas laikmets no apm.10000. līdz 2000.g.pr.Kristus. Šai laikā Eiropā, šļūdoņa atbrīvotā zemē, attīstās jauna tauta ar augstu akmens kultūru. Nodibinās arī īpaša dievestība, tāpat arī garīgā un vieliskā kultūra. Tā ir āriešu pirmtauta, kas toreiz ietvēra sevī arī tagadējos latviešus, protams, it kā pumpurā.
Ap otro gadu tūkstoti šai pirmtautai iesākās izceļošana un sadalīšanās, kas turpinās kādus 500 gadus. Uz austrumiem dodas senindi un senpersi, uz dienvidiem izceļo trāķiešu, sengrieķu un vēlāko romnieku ciltis. Uz rietumiem virzās gaili (galindi) un ģermāņi. Pirmdzimtenei vistuvāk paliek senslāvi, bet vecajās āriešu mājās turpina dzīvot tie paši ārieši, tikai tagad tos sauc jau par aistiem vai neiriem.
Aistu laikmetu, kas pastāvējis līdz pat Kristus laiku sākumam, raksturo bronzas kultūra, kuras centrs atrodas Prūsijā. Šim laikmetam beidzoties un dzelzs laikmetam sākoties, aistu sentauta ir sazarojusi daudzās ciltīs, kuras sastāda četras galvenās, aistu valodu grupas, kas pazīstamas zem kopvārdiem prūši, jātvingi, leiši un latvieši.
Šajā otrajā, t.i., aistu jeb senbaltu, laikmetā prūšiem, leišiem un mums latviešiem, bijušas kopīgas visas tās pašas dievestības sastāvdaļas, kas agrāk. Par citām āriešu tautām to vairs nevar teikt. Dievu tāpat sauc leiši Dievas un prūši Daivas. Laima tai pašā vārdā saukta arī pie leišiem un prūšiem. Dieva Māti jeb Māru pie aistiem min 79.g, Tacits. Aistu sentautas reliģija tikai sīkumos varbūt atšķīrusies no agrākās āriešu pirmtautas dievestības.
Trešajā posmā, t.i., tajā, kad baltu tautas jau sadalījušās leišos, prūšos, latviešos u.c. tautās un ciltīs, senraksti un savāktās dainas piemin tās pašas dievestības.
Tādā kārtā var droši teikt, ka mūsu dievestības kodols ir āriešu pirmtautības radīts, aistu jeb baltu uzturēts un latviešu saglabāts.
Tai laikā, kad sākās baltu tautu piegriešana kristīgai ticībai, prūši, leiši, kurši un latgaļi vēl atradās dziļā savstarpējā kultūras, valodas un asins radniecībā. Arī reliģiskie ieskati bija tik vienādi savā starpā un reizē tik atšķirīgi no apkārt esošām tautām- slāviem, ģermāņiem un ugrosomiem, ka mēs šo baltu tautu piekopto dievestību varam dēvēt par savu pēc būtības, pēc izplatības un vēlākiem likteņiem.
Mūsu dievestība savā kodolā, veidā un likteņos ir kaut kas gluži neparasts pasaulē. Savā kodolā tā satur vislielākās dievestīgās atziņas neizplūdušā un nesabojātā veidā.
Gars, Matērija un Cēlonība (kauzalitāte) te izteikti simbolos un greznā dzejas valodā, kas tomēr nav aizēnojusi pašu pamatjēgu. Tai pašā laikā senāriešu reliģiskie galvenumi indos, irāņos, slāvos, grieķos un ģermāņos pārveidojušies dažreiz pat līdz nepazīšanai.
Kad kristīgā ticība sastapās ar grieķu, romiešu, slāvu un ģermāņu tautu reliģijām, tās bija jau tik tālu zaudējušas savu pirmatnējo jēgu un satvaru, ka kristīgā ticība varēja bez pūlēm tās aizvietot. Grieķu un romiešu daudzdievībā kristietība ierodas kā gaidīta, ilgi meklēta, gnostiķu minēta reforma. Tāpēc šīs tautas to uzņem aktīvi, dodamas atkal tālāk slāviem un ģermāņiem. Pēdējie uzņem kristietību sākumā pasīvi, neizrādot ne sevišķu pieķeršanās prieku, nedz arī karodami tai pretī. Reliģiskā vienaldzība pret savu dievestību te radusies tādēļ, ka senā ticība šais tautās bija jau izkurtējusi vientiesīgā māņticībā.
Vienīgi balti kristīgās ticības uzmākšanos uzņem naidīgi. Kristīgā ticība šais apgabalos vēl bija nevajadzīga, jo pilnos ziedos senā skaidrībā un augstumā stāvēja no āriešu pirmtautas un aistu sentautas mantotā dievestība, kas no pirmā acu uzmetiena bija daudz skaidrāka un gudrāka nekā mistiskā mācība par nokauto pravieti un cilvēku pestītāju.
Seno aistu jeb, kā pie mums iesākts teikt, baltu iespaids uz apkārtējām tautām bija tik liels, ka poļiem, krieviem, gotiem un somu tautām Baltija bija kultūras un reliģijas centrs. No šejienes izveda uz visām pusēm ieročus, rotaslietas un dažādas preces. Brēmenes Ādams (11.gs.), kurš pazina baltu zemes, liecina, ka Prūsijas virspilsēta Iedāņi, pie Vislas grīvas, bijusi tai laikā vislielākā un iedzīvotājiem bagātākā pilsēta, kas visā Eiropā ievērojama ar savu bagātību. Dainas arī atceras šos laikus, daudzkārt pieminēdamas Prūšu zemi un Danskavu.
Kā īpatns, sevī noslēdzies kultūras centrs, stāv nekustīgi un mierīgi baltu sentauta pārējo sentautu vidū. Tā atgaiņājas pret ārējiem uzbrukumiem, izturas miermīlīgi pret svešiniekiem, bet paliek atturīga, pašpieticīga un lepna iepretī citām tautām. Balti negrozāmi un neatlaidīgi glabā savas reiz nodibinātās garīgās un materiālās tradīcijas un sargā savu reiz iedzīvoto zemi. Valoda, ierašas, reliģija negrozītas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi un turētas godā. Vēsturē tās tiek ierautas ne savas vainas dēļ. Bet, kad tas bija noticis, tās parādās vēsturē nesalīdzināmi cildenas, varonīgas visās likstās, miermīlīgas un kulturāli līdzsvarotas.
fragments no E.Brastiņa „Mūsu Dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”
