Izbaudiet savu vienreizējo dzīvi!
Reiz dzīvoja kāds karalis, kurš neskatoties uz savu grezno
dzīvi, bija nelaimīgs un neapmierināts. Reiz karalis sastapa kādu kalpu, kurš,
strādājot, no visas sirds dziedāja. Tas dziļi pārsteidza karali- kāpēc viņš,
Karalistes Augstākais Valdnieks, bija nelaimīgs un drūms, bet vienkāršam kalpam
bija tik daudz prieka. Karalis kalpam jautāja: “Kāpēc tu esi tik laimīgs?” Vīrs
atbildēja: “Jūsu Augstība, esmu vienkāršs kalps, manai ģimenei un pašam daudz
neko nevajag- lai tik būtu jums virs galvas un vēderā silts ēdiens”.
Tāda atbilde karali neapmierināja. Tajā pašā dienā karalis
vērsās pie sava uzticamā padomnieka. Izdzirdējis par karaļa problēmu un
notikumu ar kalpu, padomnieks teica: “Jūsu Augstība, esmu pārliecināts, ka šis
kalps nav Kluba 99 biedrs”. “Klubs 99? Kas tas tāds? “- jautāja karalis. Padomnieks
atbildēja: “Jūsu Augstība, lai tā pa īstam uzzinātu par Klubu 99, nolieciet 99
zelta monētas pie kalpa mājas durvīm”.
Kalps, ieraudzījis maisiņu uz savas mājas sliekšņa, ienesa
to mājās. Atvēris, vīrs no laimes iekliedzās… Tik daudz zelta monētu! Viņš sāka
tās pārskaitīt. Pārskaitīja vairākas reizes un beidzot pārliecinājās, ka tur
bija 99 monētas. Kalps nobrīnījās: “Kur gan palikusi pēdējā zelta monēta? Tur
taču ir jābūt simtam”. Viņš pārmeklēja visu apkārtni, bet nekur neatrada
trūkstošo naudas gabalu. Galu galā pārguris, viņš nolēma, ka viņam būs tik
cītīgi jāstrādā, kā nekad agrāk, un jāsakrāj tik daudz, lai iegūtu trūkstošo
zelta monētu un tad kolekcija būs pilna.
Kopš tās dienas kalpa dzīve mainījās. Viņš strādāja virsstundas,
kļuva ļoti prasīgs un pārmeta savai ģimenei to, ka tie nepalīdz viņam sakrāt
simtajai monētai. Viņš pārstāja dziedāt, kā to agrāk bija darījis, strādādams
darbu. Karalis, ievēroja šo kraso pārmaiņu, un ieinteresēts vērsās pie sava
padomnieka. Tas atbildēja: “Jūsu Augstība, tagad kalps pavisam oficiāli ir
iestājies Klubā 99”.
Un turpināja: “Klubs 99- tāds nosaukums tiek piešķirts tiem
cilvēkiem, kuriem ir viss nepieciešamais laimīgai dzīvei, bet viņi nekad nav
apmierināti, jo tos urda alkas pēc kaut kā vēl trūkstoša. Viņi pie sevis saka: “Tiklīdz
es iegūšu trūkstošo lietu, tā būšu laimīgs līdz mūža galam”. Mēs varam būt
laimīgi pat tad, ja mums daudz nekā nav, bet tajā brīdī, kad saņemam ko vairāk
vai labāku, tad mums vajag vēl! Mēs zaudējam nakts miegu un savu laimi, mēs
darām pāri apkārtējiem- un tas tikai tāpēc, ka pieaug mūsu vajadzības, iegribas
un vēlmes.”
