Citreiz vairs neņemšu tik smagu bagāžu līdz …
21.11.2014 … publicējusi Jennifer Hoffmanhttp://enlighteninglife.com/less-baggage/
No angļu valodas tulkoja Maija Čepule …
Kādu no saviem rakstiem vairākus gadus atpakaļ es biju nosaukusi: ’Rosīties, neskatoties uz saviem gadiem’, un tanī aprakstīju diezgan neparastu situāciju, kurā daudzi no mums tagad, savos 40 vai 50 gados atrodas. Mēs nesam tādi, kā mūsu vecāki bija šajos gados, mēs esam veselāki, izskatāmies jaunāki, jūtamies labāk, un daudzos gadījumos neatsakāmies vēl no karjeras iespējām. Mēs vai nu meklējam sev nodarbošanos, lai uzsāktu biznesu, vai arī cenšamies noskaidrot, ko varētu iesākt ’atlikušajā dzīves daļā’, kas solās turpināties vēl krietni ilgi.
Nezinu kā jūs, bet es plānoju sev aktīvu dzīvi arī savos 90 gados. Tā vietā, lai atvaļinātos pensijā, es izskatu iespējas, kā palikt nodarbinātai vēl kādus 40 gadus.
Un es ceru, ka es izskatīšos un jutīšos lieliski tad, jo es esmu gatava sākt patiešām dzīvot, laimīgu un aizraujošu dzīvi, par cik aizvadītos savas dzīves 40 gadus es noteikti nevaru nosaukt par sevišķi priecīgiem, vismaz tos, kurus es atceros.
Kā daudzi mana gadagājuma cilvēki, es visai neskaidri atceros sevi savos 20 un 30 gados. Ne jau tādēļ, ka būtu dzīvojusi kādu apreibinošu vielu ietekmē (es nekad neesmu lietojusi narkotikas, un neplānoju arī tagad to sākt), bet gan tādēļ, ka biju tik nedroša, biju tik nepārliecināta par sevi, man bija tik daudz jāšaubās un jācenšas – ka lielāko daļu sava laika es izlietoju, lai tikai kaut kā izvilktu dienu pēc dienas. Man bija jāgādā par bērniem, man bija vairākas darba vietas, man bija karjera, es darīju tādas lietas, ar kurām es noteikti varēju lepoties, un arī tādas, ko nācās nožēlot. Bet pa lielākai daļai, es atceros šos gadus, kā briesmīgu un bezcerīgu cīņu, kurai neredzēju nekāda gala.
Es skatos tagad uz to personu, kas es biju, ar līdzcietību, raugoties uz viņas bailēm, un ar zināmu distancēšanos, jo viņu es sevī vienkārši vairs neatpazīstu. Kā jau daudzi cilvēki ar ārkārtīgi aktīvu dabu un izteiktām intuīcijas un empātijas dāvanām – es biju nodarbojusies, glābjot citus un pasauli, un strādājot ar citu cilvēku emocionālo un psihisko bagāžu, bez ierobežojumiem. Man bija jāsaprot, ka darīt to – tā ir manis pašas izvēle, un ka es varu arī pateikt ’nē’ kādam no viņiem.
Es nebūt nenožēloju šo savu aizvadīto ceļojumu, arī tā iemesla dēļ, ka nevaru atcerēties vairs lielu daļu no tā, kaut gan es atceros vairākus pašus sāpīgākos momentus, īpaši tos dažus, kur es domāju, ka ’spēle priekš manis ir galā’. Un es lieliski atceros – kā es paklupu uz šī ceļa, un pēc tam daudzus gadus pavadīju, nesaprazdama, ka vienīgā, kura var izdarīt izvēles šinī ceļā – tā esmu es pati. Es būtu ar mieru visu to darīt atkal no jauna, taču nākamreiz es vairs neņemtu tik smagu bagāžu sev līdz.
Es tik daudz nebaidītos vairs, ko citi domās par mani, par manu dzīvi un manu darbošanos, un atgādinātu sev, ka nekas no tā, ko citi par mani domā, nenosaka manu biznesu.
Es Mīlētu Sevi DAUDZ vairāk, un satrauktos daudz mazāk par to, vai citi mani mīl.
Es būtu gatava daudz vairāk riskēt pati, nevis gaidītu, lai citi cilvēki atzīst manu izvēli, kamēr nonāku pati pie sava Spēka un Varenības.
Es iemācītos pateikt ’nē’, kad tā domāju, bet it īpaši, kad sakot ’jā’, man nāktos sevi, savu laiku, enerģiju, resursus un dzīvi veltīt, risinot citu cilvēku problēmas viņu vietā, vai arī darot tādas lietas, ko man darīt nevajadzētu, kas uz mani neattiecas, vai tādas, kas manā dzīvē nav svarīgas.
Es būtu nospraudusi stingras robežas, ne jau lai citus nepielaistu sev klāt, bet lai garantētu, ka mans laiks un enerģija tiek lietota tādā veidā, kas vienlaikus labi kalpo man pašai. Kā saka, ’Vispirms pats uzvelc savu skābekļa masku, un tikai tad palīdzi kādam citam to uzvilkt.’ Es būtu pārliecinājusies, ka mana skābekļa maska ir savā vietā, un darbojas, pirms es sāktu kādu citu pārliecināt, ka viņam arī tāda ir vajadzīga.
Es noteikti ļautu citiem izdarīt pašiem savas izvēles, lai kādas arī tās nebūtu, un bez nosodījuma, jo tas nav mans uzdevums – darīt citu vietā to, ko viņi paši ir spējīgi savā labā izdarīt.
Es būtu atcerējusies, ka vienīgā lieta, kas uztur mani pie dzīvības ikvienu brīdi – tā ir man spēja elpot, un pārliecinātos, ka es to daru pilnībā apzināti un mērķtiecīgi.
Es nepamestu iesākto, jo es ticētu Sev, un atbrīvotos no šaubām, bailēm, apjukuma un kritikas, jo kritizēšana pavērstos galu galā vispirms pret mani pašu.
Ikvienam ir sava bagāža līdz, un mēs visi ienākam savā dzīvē ar problēmām, lai tās atrisinātu, un izmaināmies paši, lai to spētu paveikt. Mēs varam piedzīvot savu dzīvi kā slogu, darot to, ko vienmēr esam darījuši, un saņemot vienmēr vienu un to pašu rezultātu. Bet mēs varam arī dzīvot savu dzīvi radoši, darot tagad visas lietas savādāk, un saņemot rezultātā pārsteigumus. Tas ir labi vai slikti? Kā to lai ņem. Ikviena situācija var būt gan laba gan slikta, atkarībā no mūsu skatupunkta. Lieliskas attiecības ir tikmēr labas, kamēr nesabojājas, un tad tās ir sliktas. Brīnišķīgs darbs ir tikmēr labs, kamēr tas nepaliek tik saspringts, ka mēs netiekam vairs ar to galā, un tad tas ir slikts.
Mēs varam iztērēt daudz laika, fokusējoties uz labo un slikto, domājot par aizgājušo, un nožēlojot, ka lietas neesam darījuši savādāk. Taču vienīgais iemesls tam, ka mēs varam tagad paraudzītos uz aizgājušo, ir tas, ka mēs patlaban esam ŠEIT, šinī vietā, uz šī ceļa, kurš ir atvedis mūs līdz šim TAGAD brīdim. Tā vietā, lai raudzītos atpakaļ uz aizgājušo, mēs varam palūkoties uz ceļojumu, kas mums ir tieši TAGAD, un paskatīties – kas mūs ir novedis šeit, šinī vietā, pie tā, kas mums tagad ir. Ar ko mēs esam tikuši galā, ko esam apguvuši, cik tagad gudrāki, viedāki, pašapzinīgāki un spēkpilnāki esam kļuvuši, pateicoties ceļam, pa kuru mēs ejam! Un mēs tāpat arī varam paturēt prātā, ka mēs mācāmies no sava piedzīvotā un no lietām, ko tagad pazīstam, lai izvairītos turpmāk no tā, kas iepriekš mūs būtu apdedzinājis. Kā raksta mana mīļākā dzejniece Maya Angelou, ’Ko zinājāt, to darījāt. Labāk zinātu – labāk sanāktu.’
Vai es darītu to visu vēlreiz? Varu saderēt, ka jā, bet šoreiz vairs neņemtu līdz tik smagu bagāžu, man būtu vairāk jautājumu, ko uzdot, es neaizmirstu iedvest dzīvību savai dzīvei, un darītu lietas, kuras sagādā man prieku. Kādēļ jums šoreiz varētu labāk veikties – tādēļ, ka tagad jūs labāk zinat – zinat Sevi, zinat dzīvi, zinat savu potenciālu, savas iespējas, bet pats galvenais ir tas, ka jūs Mīlat tagad Sevi, un zinat, ka – lai kāds arī būtu jūsu ceļojums – tanī vienmēr jums būs iespēja izvēlēties darīt kaut ko savādāk, lai spertu jaunu soli savā ceļojumā jau bez šīs vecās bagāžas.
https://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=5555615
