piektdiena, 2014. gada 14. novembris

Radīšana


Harmonijas Avots

Radīšana..

 

Vēl kādu laiciņu atpakaļ nespēju pat iedomāties, ka vārdu “radīšana” cilvēki uztver dažādi. Ir daļa cilvēku, kas ar radīšanu saprot radošās izpausmes, kuras saistītas ar amatniecību, mākslu un, galvenokārt, to, kur ir darbs ar rokam. Vai tā gleznošana, vai koka grebšana, adīšana vai tamborēšana. Arī es kādreiz domāju, ka radīt nozīmē kaut ko veidot ar rokām, taču tā nu gluži nav vienīgā radīšanas izpausme, kaut arī ir ļoti saistīta ar radīšanu, ar kuru mēs katrs nodarbojamies katru dienu.

 Cilvēkus nezin kāpēc iedala radošos un ne tik radošos, kaut patiesībā - mēs visi radām katru mirkli, katru sekundi un katru miljono daļu no sekundes.

Radīt nenozīmē tikai paņemt mūsu acīm redzamu izejmateriālu un sākt no tā kaut ko veidot.

Radām mēs katru mirkli ar savām domām.

Un domas arī ir materiālas, tikai mēs tās neredzam. Pat ja cilvēks sēž darba vietā un visu dienu neko nedara, viņš tāpat rada visas 24h diennaktī. Jo katra mūsu doma, nodoms un secinājums pārvēršas situācijā, matērijā vai kādā notikumā.

Pilnīgi katra mūsu doma materializējās un tas nozīmē, ka mēs visi radām. Bībelē ir teikts, ka Dievs cilvēku radīja pēc sava ģīmja un līdzības. Dievs ir radītājs un viņam nav adāmadatas vai kalti, ar kuriem viņš rada. Viņš rada ar enerģiju un tā līdzība, kas mums ir ar Dievu, ir ne jau ģīmis, rokas un kājas, bet gan tas, ka visi kā viens - esam radītāji. Un pat ja to neapzināmies, pat ja domājam, ka neko neradām un pat ja guļam gultā un neko prātam cienīgu nedarām, mēs tāpat katru mirkli radām.

 Mēs radām to, ko domājam, nodomājam, secinām utt.. Mēs esam radītāji un radošā enerģija mums apkārt ir kā zivīm ūdens. Mēs esam radošās enerģijas okeānā, no kura katru mirkli veidojam pilnīgi visu savu dzīvi, pilnīgi visu, kas tajā notiek un notiks. Katrs mūsu secinājums un nodoms no radošās enerģijas pārvēršas situācijā, matērijā vai kā savādāk izpaužas mūsu dzīvē.

Ja cilvēks to neapzinās, tad viņam ir grūtāk radīt to, ko viņš vēlās un viņam šķiet, ka apstākļi viņu piespiež kaut ko darīt, taču ja cilvēks apzinās, ka ir radītājs, tad ātri vien var visu savā dzīvē pakārtot sev un tā arī ir tā sevis mīlēšana, kad radu visu tā - kā es vēlos, nevis tā - kā man šķiet, ka apstākļi piespiež.

Radošā enerģija mums apkārt ir kā zivīm okeāns un uzminiet kā radošā enerģija izskatās materiālajā plānā? Tā izpaužas kā nauda. Taču ja spējam radīt visu ar domu palīdzību, spējam materializēt tās lietas, ko vēlamies no šīs enerģijas, tad nauda mums ikdienā var nebūt vispār, jo ir viss, ko vēlamies. Un nav svarīgi – cik daudz tās ir. Vai esam bagāti vai nabagi, tas nenosaka mūsu pieejamību radošajai enerģijai. Apziņa, ka esam radītāji nosaka to, cik spēsim radīt. Un radīšana fiziskā plānā, kas ir amatniecība, māksla, rokdarbi un viss cits ir instruments, caur kuru mēs varam apzināties to, ka esam radītāji, caur ko varam labāk ieraudzīt un izprast šos radīšanas likumus. Jo viss ir vienāds - kā augšā tā apakšā. Likumi visur ir vienādi kā radot no smalkās matērijas, tā radot no rupjās matērijas.

 Ja esam savā dzīvē kaut ko ar domu palīdzību radījuši un uzģenerējuši, tas vēl nenozīmē, ka mums tam vajag naudu vai tas jārada pašiem ar savām rokām. To, iespējams, radīs kāds cits un uzdāvinās mums vai vinnēsim to kādā loterijā, vai vēl kādā citā veidā no visiem bezgalīgajiem veidiem, kā varam sev kaut ko iegūt.

 Dievs vai virsapziņa redz visu notiekošo un tā nav stulba vai aprobežota. Ja gribam mājās skaistu klubkrēslu un domās to radām, tad šī virsapziņa zina to cilvēku, kurš rada šādus klubkrēslus un ja saprotam radīšanas procesu un paļaujamies, tad agri vai vēlu cilvēks, kurš grib tādu krēslu atradīs cilvēku, kurš rada šādu krēslu. Taču arī šajā gadījumā strādā tas, kas teikts tautas dziesmā.

 
Dievs man deva, Dievs man deva,
 Dievs rokā neiedeva.
 Dievs rokā neiedeva,
 Kamēr pati nekustēju.

 
Radīt nenozīmē tikai tamborēt, radīt nozīmē apzināties, ka katra doma materializējās. Radīt nozīmē - domā ko runā, domā ko dari un domā ko domā. Jo viss, ko izstarojam materializējās un atgriežas pie mums. Un ja domājam ka radīšana noved pie bezpajumtnieka statusa, tad to arī saņemsim, jo radām mēs visi katru stundu, katru minūti, katru sekundi un katru mirkli, kuru esam šajā materiālajā pasaulē.

Tikai cilvēkiem, kas rada ar savām rokām, to apzināties ir daudz vieglāk. Tāpēc saka, ka sētniekam apzināties un izprast Visuma likumus ir daudz vieglāk kā kaut kādam birokrātam. Jo sētnieks mijiedarbojās ar Visuma likumiem, nevis savu murgaino domu savārstījumiem.

 Tāpēc apzināsimies, ka esam radītāji un ka radām pilnīgi visu, kas ar mums notiek. Un apzinoties šo, mums parādīsies daudz lielākas iespējas ietekmēt savu dzīvi. Apzinoties, ka esam radītāji un ka tā ir mūsu līdzība ar Dievu - mūsos sāks vērties vaļā visas citas līdzības ar Dievu.

 Mēs esam radītāji, atliek tikai to apzināties katrā dzīves mirklī.

Par šo vairāk bija stāstā par melnajiem caurumiem, šo visu ir pierādījusi gan kvantu fizika, gan vienotā lauka un vienotā Visuma teorētiskā fizika. Ne tikai ezotēriskas grāmatas, senču svētie un viedie raksti.

 Aizdomāsimies par to, ko radām katru dienu paši sev, ko radām ar tām pozitīvajām domām, kuras domājam skatoties uz citiem, skatoties ziņas, strādājot darbu, kuru nemīlam un dzīvojot dzīvi tādu, kādu nemīlam. Aizdomāsimies - vai mēs kā radītāji to visu gribam un ko mēs gribam, ja patiesi sevi mīlam katrā dzīves mirklī. Vai tiešām gribam, lai mums ir pienākumi, vai tiešam radītājs grib kādam kalpot un klanīties, vai tiešam sevis nemīlēšana radītājam ir gana laba ikdiena?