Kāds stāsts no Mahabharatas
Reiz Krišna un Ardžuna bija ceļā uz ciemu. Ardžuna tincināja
Krišnu, jautājot, kāpēc Karna būtu jāuzskata par paraugu visiem devējiem un
ziedotājiem, bet ne viņš pats.
Krišna, vēlēdamies sniegt skaidru un saprotamu mācību, uzsita
ar pirkstiem knipi. Kalni, kuriem abi gāja garām, pārvērtās zeltā. Krišna
teica: ”Ardžuna, izdali šos abus zelta kalnus ciema iedzīvotājiem, bet tā- lai
nekas nepaliek pāri.”
Ardžuna iegāja ciemā un skaļi visiem paziņoja, ka dalīs
zeltu katram iedzīvotājam un teica, lai visi pulcējas kalna pakājē. Ciema
iedzīvotāji slavēja Ardžunu, kurš izslējis krūtis, devās pie kalna.
Divas nepārtrauktas dienas un naktis Ardžuna raka no kalna
zeltu un deva to cieminiekiem. Kalna izmēri nemazinājās ne par mata tiesu.
Vairākums ciema iedzīvotāju atgriezās atpakaļ vēl un vēl.
Pēc kāda laika Ardžuna juta, ka ir pārguris, bet nevarēja piekāpties Krišnas
teiktajam, ka bez atpūtas nespēs trupināt.
Krišna pasauca Karnu. “Karna, tev jāizdala viss šis zelta
kalns”.
Karna pieaicināja divus cieminiekus. “Vai redzat šos divus
kalnus? Šie abi ir jūsu, rīkojieties ar tiem kā vēlaties”- teica Karna un
aizgāja.
Ardžuna apmulsis stāvēja. Kāpēc šāda doma nebija ienākusi
prātā viņam? Krišna pasmaidīja un teica: “Ardžuna, zemapziņā tevi pašu
piesaista šis zelts, ar nožēlu to devi katram iedzīvotājam, pats domādams, ka
dod dāsni tik cik katram vajag. Tādējādi daudzums, ko devi katram, bija
atkarīgs no tavām iedomām par to, cik katram vajag zeltu.
Karnam nav šādu domu. Paskat, pēc tāda piedāvājuma, viņš
dodas prom, negaidot cilvēku slavas dziesmas, viņam vienalga- ko tie par viņu
domā vai runā. Tāda ir pazīme tam, ka cilvēks atrodas uz apgaismības ceļa.”
Dot un gaidīt atpakaļ pateicību nav dāvināšana, tas kļūst
par darbu.
Dod bez nosacījumiem…
