Ceļā katram uz savu gaismu
„Mans mērķis ir likt cilvēkiem apstāties un saskatīt patiesās vērtības, kas ir mūsos un nemaksā neko: mīlestība, gaisma, miers, klusums. Kad nonāc atpakaļ pie sevis, atveras tava sirdsgudrība. Tā ir milzīga un visaptveroša, ” saka Kristīne Muciniece, vairāku grāmatu autore un lektore. Pagājušajā nedēļā viņa Kuldīgā sāka nodarbību ciklu Gaisma bez robežām – cilvēka patiesā būtība.
Trīs grāmatu sērijā Eņģeļu acis autore ietvērusi savu pieredzi ceļā un harmoniju. Vēl iznācis atziņu krājums Mīļgrāmatiņa.
Atpakaļ pie sapņa
Kristīne neslēpj, ka mainīt sevi licis ļoti sāpīgs dzīves sitiens: „Tas nogāza gar zemi, lika apstāties, sākt skatīties citādi uz lietām un vērtībām vai pareizāk – to, ko mēs par tādām uzskatām. Īstenībā šīs mūsu vērtības ir tukša skaņa. Vērtības ir citas, daudz lielākas. Pirms tam tā bija materiāla dzīve – pilnīga horizontāle, bez vertikāles. Esmu mācījusies uzņēmumu vadību, strādāju ģimenes uzņēmumā. Kad apstājos, saklausīju klusumu un sāku domāt – kāpēc skrienu, kāpēc izniekoju savu dzīvi, negūstot no tā ne gandarījumu, ne baudu. Kad šajā materiālajā pasaulē tu sasniedz kaut ko vienu, tas nedod īstu gandarījumu, jo tu jau redzi nākamo mērķi – nekad nav gana, nekad nav miera. Sapratu, ka vēlos savā dzīvē piepildījumu. Vienalga, cik smags bija šis brīdis, es no tā ieguvu ļoti daudz – piecēlos un atgriezos pie sava sapņa, ko biju pirms daudziem gadiem nolikusi nost kā nepiepildāmu un utopisku. Paņēmu pildspalvu un sāku rakstīt. Jau tad, kad biju pavisam maza meitene, staigāju ar mazu, sarkanu blociņu un rakstīju stāstiņus. Visi un es pati arī cerēju, ka būšu rakstniece. Tad nāca trakie vidusskolas gadi, kad biju protestētāja un brīvdomātāja. Man bija skolotāja, kura manus rakstniecības centienus ļoti cēla, palīdzēja man. Visi rakstīja sacerējumus, es drīkstēju rakstīt esejas. Pēc tam nāca cita skolotāja, kurai brīvdomātāji nepatika. Latviešu valodā un literatūrā biju nesekmīga, jo vairs nespēju rakstīt standarta, rāmjos ieliktos sacerējumus. Tieši tad to visu noliku malā.”
Tikai klusumā var sadzirdēt sirdi
„Kad dabūju no dzīves pa galvu, tas viss atkal pavērās vaļā. Savā klusumā mēģināju saprast, kāpēc man tas jāpārdzīvo, par ko. Sadzirdēju balsi, kas čukstēja – raksti, raksti, raksti.... Tikai tad, kad mēs sevī atveram un piedzīvojam klusumu, tad sadzirdam sirds balsi. Sirds nerunā skaļi, viņa klusi čukst. Kad mēs skrienam, esam stresā, esam dzīves mutulī, dažādos ierobežojumos, sabiedrības rāmjos, skrienam šajā horizontā, kur viss šķiet tik vērtīgs un svarīgs, šo balsi nesadzirdam. Tāpēc man ļoti gribas no savas pieredzes cilvēkiem iedot izpratni, lai viņi spēj paši apstāties un sevī ieklausīties, nevis sagaida sitienu no dzīves, kas liek apstāties un nogāž gar zemi.”
Laiks bez robežām
Apstāties nozīmē iziet no savas komforta zonas, un tas vairs nav patīkami. Ir cilvēki, kuri mēģina paši apstāties un kuriem tas izdodas. Vislielākais gandarījums ir tad, ja cilvēks ir atnācis uz nodarbību vienu reizi, saņēmis šo impulsu. Es viņu satieku pēc gada, un viņam ir pilnīgi cits starojums, viņa acis mirdz, viņš ir apmierināts, jo laika pietiek pilnīgi visam... Tad, kad mēs pārstājam skriet, laiks kļūst bez robežām. Reizēm tev šķiet, ka 24 stundas diennaktī ir nebeidzamas. Ar noteikumu, ka tas, ko tu dari, ir tava sirdslieta. Tikko mēs sākam skriet, laiks pār mums sāk valdīt... Tas nozīmē, ka laiku mēs varam pārvaldīt. To visu stāstu savās nodarbībās.
Klusums nenozīmē, ka es izslēdzu radio, telefonu un – nedod dies, ja kāds ienāks. Tas ir klusums tevī. Var apkārt skraidīt un dauzīties bērni, var braukt mašīnas... tas pilnīgi netraucē, tu esi līdzsvarā, harmonijā un laimīga. Tu iekļaujies dzīvē, bet bez tā, kas diktē noteikumus.”
Jābūt sirds lēmumam
„Katram cilvēkam ir savs laiks, kad apzināties savu dzīvi. Šo procesu nevar paātrināt. Tiklīdz viņš būs gatavs, viss sakārtosies pats no sevis. Tajā brīdī, kad cilvēkam rodas vēlme apstāties, piedzīvot klusumu sevī, kad viņš sāk meklēt veidus, kā to izdarīt, viņš rada vibrācijas Viņam pretī atsaucas citas vibrācijas. Vēlmei jānāk no sirds nevis prāta. Ja ar prātu nolemsim – es tagad gribu apstāties un nonākt savā klusumā, nekas nenotiks... Tas ir kaut kas mākslīgs. Varbūt cilvēks nav tam vēl gatavs.
Tikko vēlme ir patiesa un nāk no sirds, tad vienalga kādā veidā cilvēks atradīs ceļu, kā pie tā nonākt. Varbūt tā būs saite internetā vai raksts, vai kontakti ar vajadzīgo cilvēku. Ja ir šī vibrācija un es jūtu – jā tas ir mans, es to pētu, meklēju, eju un daru.
Mācība par sevis mīlēšanu
„Savās nodarbībās es aicinu atļauties izkāpt no rāmjiem un darīt to, kas vibrē sirdī. Tā atkal ir mācība par sevis mīlēšanu. Faktiski viss, kam mēs dzīvē ejam cauri, ir mācība par sevis mīlēšanu: iemācīties pateikt nē, kad tas jādara, iemācīties cienīt otra cilvēka izvēli. Manā gadījumā tā bija nepieciešamība iemācīties cienīt un pieņemt otras dvēseles izvēli savu dzīvi beigt ātrāk nekā mans prāts to spēj pieņemt. Pieņemt, atlaist un cienīt. Tā bija mācība par beznosacījumu mīlestību.
Es ļoti daudzus gadus centos šo cilvēku glābt, kaut gan tas nebija viņa dvēseles uzdevums. Salīdzinoši daudz sitienu no dzīves dabūju pretī. Tie man mācīja atgriezties pie sevis un, mīlot sevi, cienīt otras dvēseles izvēli. Nav jādzīvo otra cilvēka dzīvi, jādzīvo sava, jāpieņem tā tāda, kāda tā ir, ejot cauri visam ar mīlestību un gaismu. Ļauties visam un starot! Apzināties, ka cilvēka patiesā būtība ir tīra gaisma. Tai nav robežu. Tātad mums kā cilvēkiem arī nav robežu. Tiklīdz mēs nonākam šajā līdzsvara punktā, mēs atrodam spēku tagadnei, izdzīvojam katru mirkli ar baudu un piepildījumu, lai kāds tas būtu. Ja šis mirklis man rīvē kā akmens kurpē, tātad tas man kaut ko māca. Tātad atkal esmu izbīdījusies no sava līdzsvara un harmonijas. Bet bieži vien mums ir vieglāk pieņemt upura lomu. Tā ir visvienkāršākā, jo ļauj visā vainot citus.
Tas noteikti nav viegli – pieņemt sevi ar visiem trūkumiem, ar visu gaismu un tumsu, saprast, kas patiesībā vajadzīgs, kādas ir patiesās vērtības. Mums īstenībā ir tik ļoti daudz visa kā! Te nerunāju par materiālām vērtībām, bet par skaistumu ik mirklī, kam mēs ejam cauri, par skaistumu visapkārt, par to, cik daudz spēka mēs varam smelties dabā un cilvēkos! Bet mēs sakām, ka mums nekā nav. Mēs melojam paši sev.
Mēs pasaulē esam septiņi miljardi, un katrs ir citāds, katram ir savs redzējums un savas vērtības. Mums jāiemācās cienīt jebkura cilvēka patiesība un nekad nemēģināt pierādīt savējo. Tas atkal ir stāsts par sevis mīlēšanu. Tad, kad mēs patiešām iemīlam sevi, ir ļoti viegli pieņemt citus.”
„Vairs necīnos”
Saskatot savu gaismu un ļaujot tai starot, mēs jūtam kā mainās cilvēki apkārtnē. Mēs ievibrējam enerģiju un gribot negribot, cilvēki rezonē un mainās. Vai arī aiziet. Ar to arī jārēķinās. Manā apkārtnē ir nomainījušies 90% cilvēku, ar kuriem biju līdzās manā materiālajā pasaulē. Kad satiekamies, man jautā: „Kā iet?” Atbildu, ka labi. Viņš saka: „Mēs cīnāmies.” Tad es saprotu, ka vairs necīnos, bet gan dzīvoju un baudu. Audzinu bērnus un priecājos par to, rūpējos par savu māju, iebāžu pirkstus zemē un priecājos, satieku cilvēkus un arī priecājos.
Mums katram ir nolikts pretī kāds, kurš šo klikšķi dod un parāda ceļu.
Maigās enerģijas
Manās lekcijās parasti piedalās sievietes. Jaunais laikmets ir sācies, mēs ejam cauri šīm pārmaiņām. Notiek dažādās cilvēciski neizprotamas globālās lietas, šķiet, ka iestājies haoss, un viss iet uz leju. Tajā pašā laikā – lai jaunais ienāktu, vecajam jāsagrūst, jānonāk zemākajā punktā. Tas viss vēl arvien ripo un ripos no kalna lejā. Tas nav saistīts ar vienu cilvēku, bet ar visu zemi. Jaunajā laikmetā enerģijas tiek izlīdzinātas. Vīrišķās enerģijas, kurās esam dzīvojuši iepriekšējos gadsimtos, pārveidojas jaunajās – nākotnes enerģijās. Tās ir ļoti maigas. Sievietes tām atsaucas pirmās. Vīriešu laiks arī pienāks. Šobrīd šķiet, ka vīrieši kļūst agresīvāki. Bet viņi aiz šīm izpausmēm cenšas slēpt to, ka jaunās enerģijas viņus padara daudz jūtīgākus. Mēs, sievietes, jūtamies komfortabli, bet viņiem ir no šī jūtīguma kauns un bail. Viņi to kompensē ar pastiprinātu vīrišķību. Sievietēm tas būtu jāizprot un jāpieņem. Nevajag šo procesu pasteidzināt vai saasināt situāciju.
Būt atbildīgiem radītājiem
Jaunajās enerģijās mainās visa Zeme. Tas ir ļoti sarežģīts un ar prātu neaptverams process, ko nevaram ietekmēt. Tikai ļauties un saprast, ka neloģiskās lietas, kas notiek manā dzīvē nav pareizas vai nepareizas. Vienkārši jāpieņem, ka viss notiek, kā tam jānotiek. Mēs ar Zemi esam nedalāmi. Ja Zemei būs iekšējas pārmaiņas, tās būs arī mūsos. Tam ir jāiziet cauri. Agrāk vai vēlāk enerģijas izlīdzināsies. Mēs pieredzēsim interesantus laikus, ja laidīsim uz priekšu skaistas domas, pilnas ar mīlestību un gaismu pret sevi un citiem. Nākotni mēs radām ar katru tagadnes brīdi, ar katru savu domu. Mums jābūt ļoti atbildīgiem par to, ko mēs domājam. Jaunajās enerģijās visas domas piepildās, nešķirojot. Ja domājam labu – saņemam labu, domājam sliktu, saņemam arī sliktu. Tad nu sēžam ar dāvaniņu klēpī un domājam: „Par ko man tas?” Reizēm tā dāvaniņa ir laba, reizēm – tieši otrādi. Bet kad paanalizē, ko esi domājis pirms trim dienām, viss skaidrs. Parasti nodarbībās dodu elementāru uzdevumu – no rīta celies, atver acis ar domu esmu saulīte. Un pavadi tā visu dienu – staro par spīti tam, kas nāk pretī. Pēc tam vakarā paanalizē, kā pasaule attiecās pret tevi, kad tu staroji. Nākamo dienu pavadu ar domu – esmu negaiss. Izmēģiniet! Tad mēs sākam saprast, ka visu savā dzīvē radām paši ar savām domām, izjūtām, ko palaižam pa priekšu.
Protams, ļoti maz cilvēku, ikdienā pieskata savas domas. Bet jāatceras – katrs, kurš mainās un sāk starot, ievibrē apkārtējos, spēj mainīt vismaz desmit līdzcilvēkus. Šobrīd mums nav nekas jāuzspiež otram. Tikko mēs ar varu sākam otru cilvēku mainīt, dabūjam pretsitienu. Pasauli mēs varam mainīt tikai, mainoties pašiem. Dzīvo un staro!”
Iveta Grīniņa
Modra Rubeņa foto garā ar sievieti Baznīcas ielā
„Nav svarīgi, vai mēs rakstām grāmatu, labojam apavus, cepam maizi, vai gleznojam. Svarīgi ir, ka mēs ļaujam tam visam plūst, ieliekot sirdi un dvēseli, tad šis darbs vibrē un uzrunā ļoti daudzus,” saka rakstniece Kristīne Muciniece.
Rāmji
„Manas grāmatas ir mana pieredze, manas sajūtas. Es rakstu ar roku. Vēlāk, pārliekot šo tekstu datorā, es brīnos par to, ko esmu uzrakstījusi, jo neko neatceros. Tās ir fantastisks ļaušanās process, kad mēs ļaujam dievišķajam strādāt caur mums. daudzus.
Mēs uz zemes nākam dzīvot un baudīt, nevis būt par upuriem, soģiem vai tiesnešiem. Tajā pašā laikā mēs ejam cauri dažādai pieredzei. Tā nav slikta vai laba, bet vajadzīga, lai mūsu dvēseles augtu.
Mums jābūt atbildīgiem par to, ko domājam. Kad atskatāmies uz savu dzīvi, varam pavērtēt, cik atbildīgi radītāji esam. Vai esam radījuši vairāk laba, vai slikta, tas skaidri nolasāms mūsu dzīvē.
