Autobusu, pilnu ar pasažieriem,
pēkšņi pārsteidza negants jo negants negaiss ar lietusgāzēm un zibeņiem. Caur
lietus lāsēm pārklāto stiklu pasažieri redzēja, kā milzīgas zibens šautras te
pietuvojās, te attālinājās no braucošā autobusa.
Pēc vairākiem bīstamiem zibens
uzplaiksnījumiem šoferis apstādināja autobusu kādu 50 pēdu attālumā no vientuļa
koka ceļmalā un teica:
“Mūsu autobusā ir kāds kuram šodiena acīmredzot ir pēdējā
diena. Šī viena cilvēka dēļ bojā aizies visi. Tagad klausieties, ko teikšu. Pa vienam
lai katrs pasažieris izkāpj no autobusa un aiziet līdz tam kokam un atnāk
atpakaļ. To, kuram šodien ir jāmirst, nospers zibens un tas mirs, bet pārējie
būs glābti.”
Lai ietu un pieskartos kokam, pirmais
cilvēks ar varu bija jāizgrūž no autobusa. Negribīgi tas izkāpa no autobusa un
devās pie koka. Bet viņa sirds priekā uzgavilēja, kad pie koka nekas nenotika
un viņš dzīvs atgriezās atpakaļ.
Tieši tāpat bija pārējiem
pasažieriem, kuri sajuta milzīgu atvieglojumu, kad pieskārās kokam un palika
dzīvi.
Kad pienāca pēdējā pasažiera
kārta, tad pārējie raudzījās viņā pārmetumu pilnām acīm. Lieki teikt, ka šis
cilvēks bija ļoti pārbijies un nepavisam negribēja doties un pieskarties kokam.
Viss autobuss to piespieda izkāpt ārā un doties pie koka.
Pilnīgi pārliecināts, ka mirs,
pēdējais pasažieris devās koka virzienā un pieskārās tam. Nodārdēja pērkons,
debesīs uzplaiksnīja zibens un iespēra autobusā- jā, zibens iespēra autobusā un
bojā gāja visi pasažieri.
Tikai pēdējā pasažiera dēļ autobuss līdz šim bija droši
braucis cauri negaisam un zibens spērieniem.
Dzīves mācība…
Dažkārt mēs domājam, ka visu esam sasnieguši paši saviem
spēkiem, bet varbūt, ka tas ir tāpēc, ka mums blakus ir kāds cilvēks.
Pavērojiet- vai jūsu tuvumā ir kādi cilvēki- jūsu vecāki,
dzīvesbiedrs, bērni, mīļie, draugi utt, kuri jūs pasargā no ļauna?
Padomājiet par to…
Pilnīgi noteikti jūsu tuvumā tādi ir… pasakiet tiem paldies.
Vikram džī stāstiņš
Tulkoja Māra Brante
