ceturtdiena, 2015. gada 8. janvāris

Jūsu tuvumā ir cilvēki, kuriem pateikties

Autobusu, pilnu ar pasažieriem, pēkšņi pārsteidza negants jo negants negaiss ar lietusgāzēm un zibeņiem. Caur lietus lāsēm pārklāto stiklu pasažieri redzēja, kā milzīgas zibens šautras te pietuvojās, te attālinājās no braucošā autobusa.
Pēc vairākiem bīstamiem zibens uzplaiksnījumiem šoferis apstādināja autobusu kādu 50 pēdu attālumā no vientuļa koka ceļmalā un teica:
“Mūsu autobusā ir kāds kuram šodiena acīmredzot ir pēdējā diena. Šī viena cilvēka dēļ bojā aizies visi. Tagad klausieties, ko teikšu. Pa vienam lai katrs pasažieris izkāpj no autobusa un aiziet līdz tam kokam un atnāk atpakaļ. To, kuram šodien ir jāmirst, nospers zibens un tas mirs, bet pārējie būs glābti.”
Lai ietu un pieskartos kokam, pirmais cilvēks ar varu bija jāizgrūž no autobusa. Negribīgi tas izkāpa no autobusa un devās pie koka. Bet viņa sirds priekā uzgavilēja, kad pie koka nekas nenotika un viņš dzīvs atgriezās atpakaļ.
Tieši tāpat bija pārējiem pasažieriem, kuri sajuta milzīgu atvieglojumu, kad pieskārās kokam un palika dzīvi.
Kad pienāca pēdējā pasažiera kārta, tad pārējie raudzījās viņā pārmetumu pilnām acīm. Lieki teikt, ka šis cilvēks bija ļoti pārbijies un nepavisam negribēja doties un pieskarties kokam. Viss autobuss to piespieda izkāpt ārā un doties pie koka.
Pilnīgi pārliecināts, ka mirs, pēdējais pasažieris devās koka virzienā un pieskārās tam. Nodārdēja pērkons, debesīs uzplaiksnīja zibens un iespēra autobusā- jā, zibens iespēra autobusā un bojā gāja visi pasažieri.
Tikai pēdējā pasažiera dēļ autobuss līdz šim bija droši braucis cauri negaisam un zibens spērieniem.

Dzīves mācība…
Dažkārt mēs domājam, ka visu esam sasnieguši paši saviem spēkiem, bet varbūt, ka tas ir tāpēc, ka mums blakus ir kāds cilvēks.
Pavērojiet- vai jūsu tuvumā ir kādi cilvēki- jūsu vecāki, dzīvesbiedrs, bērni, mīļie, draugi utt, kuri jūs pasargā no ļauna?
Padomājiet par to…
Pilnīgi noteikti jūsu tuvumā tādi ir… pasakiet tiem paldies.


Vikram džī stāstiņš

Tulkoja Māra Brante