Dialogs ar sevi…
Cik daudzi tomēr sūdzas par vientulību? Taču šo vientulību paši vien radām savās galvās. Patiesībā neviens un nekad nav viens pats.
Tad kāpēc esmu vientuļa?! Tāpēc, ka manī nav mīlestības! Momentā kaut kur manā iekšienē rodas sašutums: „Kā? Manī nav mīlestības? Es par to tik vien runāju un sapņoju!?” Izrādās, ka sirsnīgi padomājot rodas arī atbilde – es par mīlestību tikai sapņoju, gaidu princi no „Tūkstošs un vienas nakts” pasakas un tāpēc jūtos vientuļi. Tā vietā, lai mīlestību meklētu sevī, es vienkārši to gaidu!
MĪLESTĪBA, KURU TIK ĻOTI GAIDA, NEKAD NEATNĀK PATI!
Tā nav jāgaida no ārpuses, to jākultivē sevī. Jo, atkārtoju, mēs nekad neesam vieni: mūs uzklausa Visums! Neviens vārds, neviena rīcība nepaliek bez atbalss.
Piemēram: rītos, izejot no mājas uzsmaidu pasaulei, sasveicinos ar pazīstamu būtni un visu dienu iegūts pozitīvais noskaņojums un gaišums dvēselē.
Dots devējam – atdodas! Kādēļ nepadomāt pie sevis, ka pasaulē mīt būtnes/cilvēki, kuri ir pelnījuši, ka veltām tiem domu, sveicienu, laimi, mieru, gaismu un vispār kaut ko labu?! Vai tiešām ir tik grūti atvērties, uzsmaidīt, spert pirmo soli? Nē, taču! Iekšēji gaidām, lai to dara citi, bet tikmēr paši žēlojamies par vientulību.
Sāc jau šodien – tā saka mana iekšējā balss! Maini attieksmi un tu redzēsi, ka vairs nemaz neesi viena un vientuļa. Tu teiksi: „Jā, bet cilvēki, kurus sastopu ielās, darbā, veikalos un citur – mani nemaz neiedvesmo, un, ja būšu pret viņiem visiem tik atvērta, šie cilvēki mani vienkārši nesapratīs.”
Taisnība, būs tādi, kuri nesapratīs, ja uzsmaidīsi un tāpat vien novēlēsi labu! Daži uzskatīs, ka esi pagalam dīvains palicis. Viņi sacīs: „Kas viņam lēcies? Ko viņam vajag? Laikam galvu kaut kur saspiedis!” Tomēr būs tādi, kuri sapratīs un jutīsies priecīgi tevi satiekot – un nebūsi vairs vientuļš. Un galu galā – vai tad tu dzīvo tikai tiem cilvēkiem, kurus sastop ielās un darba vietās? Nē, es sev saku, es dzīvoju visiem – sev, radībai, kura mīt visapkārt neredzamos līmeņos un spēj novērtēt manu mīlestību. Tas ir galvenais!
Jāpavaicā sev, kāpēc šos sastaptos cilvēkus, kuri mani neiedvesmo, nemācos uzlūkot dziļāk, ne tik virspusēji? Es taču apstājos pie ārējā izskata; tiesa, tas ne vienmēr ir izcils. Tomēr cilvēku nevar vērtēt tikai pēc izskata; katram taču ir dvēsele, gars un pat, ja dvēsele un gars izpaužas reti, tie ir! Un tiem vienmēr ir iespēja izpausties.
Virspusējs skats uz cilvēkiem neliecina par gudrību!
Gudrs cilvēks zina, ka vīrieši un sievietes ir Dieva dēli un meitas. Gudrs cilvēks pie šādas domas paliek un pārējos uzlūko, balstoties uz šo viedokli. Tādejādi gudrs cilvēks veic radošu iekšējo darbu, viņš attīsta dievišķo visos, ko sastop savā ceļā – un jūtas laimīgs.
Pats labākais(esmu nākusi pie atziņas) saskarsmē ar citiem ir atklāt viņu labās īpašības, tikumus, viņu garīgo bagātību un koncentrēties uz tām.
Nav nekāda lielā māksla atklāt citu trūkumus, tas ir pārāk vienkārši, turklāt visi to vien dara. Es turpmāk centīšos saskatīt Dievišķo katrā cilvēkā, to labo un gaišo, tas tikai stiprinās saprašanos un veicinās harmoniju attiecībās. Jā! Kāpēc gan neizjust svētas jūtas pret dievišķo, nemirstīgo, mūžīgo – kas mīt katrā Cilvēkā?! Tādejādi es strādāšu gan ar sevi, gan palīdzēšu citiem.
ATSKĀRSME: ja saredzēšu citos tikai sliktās īpašības, es nodarīšu šiem cilvēkiem vēl vairāk pāri, jo barošu ļaunumu un traucēšu attīstīties labajam. Galu galā – kā gan pēc tam es nejutīšos vientuļa?
Kritizējot citus, uzsverot viņu sliktās īpašības es izroku grāvi starp sevi un viņiem. Kad būšu iemācījusies ar savu dvēseli un garu nodibināt saikni ar visām dvēselēm un gariem uz Zemes, kad tas, kas ir mūsos ir labākais sastaps to, kas ir labākais citos, ticiet man – jūs vairs nebūsiet vientuļi!
http://www.draugiem.lv/uranija/news/?p=12854855
