Glābšana
Atkarība attiecībās
Iedziļināšanās vērts bieži vien ir jautājums - "Vai Tu mani vari izglābt? ", kā arī jautājums : "Vai Tu vari man palīdzēt?' Biežāk pat jautājums, kā tāds nemaz netiek noformulēts, bet ir tikai sarunas, kur cilvēks stāsta par savām likstām, lai izsauktu otrā žēlumu, pats to visbiežāk nemaz neapzinoties. Parasti šo jautājumu, tā vai citādāk, uzdod cilvēki ar cietēja-upura sindromu, kuriem raksturīgi ir tas, ka savās attiecību likstās, emocionālajās problēmās, alkoholismā, citās atkarībās, parādos, un destruktīvās vai vardarbīgās situācijās, no kurām vajagot šos glābt, vaino vai visu pasauli, apstākļus, vecākus, valsts iekārtu, politiku, kredītiestādes, bankas, bijušos partnerus, likteni... visu un da jebko, par savu dalību vai piedalīšanos, piekrišanu visa šī radīšanā, aizmirstot pilnīgi un pavisam. Galvenā iezīme šeit ir tā, ka nenotiek paša atbildības uzņemšanās par radīto situāciju, jo vieglāk ir turpināt vainot kaut ko vai kādu ārpusē, un neko nerisināt, jo lai sajustu, kaut īslaicīgu atvieglojumu, vajag tikai atrast kārtējo Glābēju.. pie kura paraudāt... pažēloties.. sajusties vajadzīgam.. saņemt atbalstu un palīdzību. Šajos cilvēkos dziļākajā būtība, mīt milzīgs aizvainojums uz Dievu, kurš it kā, par tiem nav pietiekami parūpējies, viņiem šķiet, ka kāds ir pie tā visa sliktā, kas notiek viņu dzīvēs, vainīgs, un ka kāds - (tēvs, māte, partneris, draugs, kaimiņiene, baznīca ,dziednieks.u.t.t..) ir tiem parādā glābšanu, neapzinoties, ka paši un tikai paši ir Sev to ir parādā, un var sniegt.
Glābējs arī ir interesants - tam atkal ir sajūta, ka jēga dzīvei ir tad, ja esi kādam vajadzīgs, un vajadzīgs Tu esi tad, ja palīdzi, iesaki, iedod, glāb, aizdod - mēģini radīt tavuprāt labāku otra cilvēka dzīvi. Viņam patīk sevi ielikt mazliet Surogātdieva - elka vietā, kā tas jau uzreiz arī sajūtas - brīdī, kad tam lūdz palīdzību, kuru tas spēj sniegt... un šī sajūta tam šķiet tīkama, un kultivēšanas vērta. Un bieži, dēļ tā, ka ir tik forši būt "Labajam", procesa gaitā Glābējs aizraujas, un pienāk brīdis, kad tas nav spējīgs atteikt, pateikt "Nē", ja prasa, ko tādu, ko tas nevēlas dot.. uzreiz arī izjūtot vainas apziņu.. nu kā, tas otrs jutīsies? Te jau notiek Sevis upurēšana un nodošana, kuru cilvēks bieži nepamana, ja iet iestaigāto taciņu aiz inerces.. tā vietā, lai pievērstu uzmanību un apzinātos emocionālos "brīdinājuma signālus", kuri ļauj pašā sākumā jau atpazīt un novērst situācijas izveidošanos.
Gadījumā, kad destruktīvā mijiedarbība, netiek atpazīta attiecību iedīgļa stadijā, un nav pasakot skaidru "Nē" - jau novērsta, tad Glābējs pilnīgi izjūtot gandrīz vai misijas sajūtu- Es tik varens, es tak varu palīdzēt.. turpina rezonēt ar glābjamo. Viss jau būtu labi, ja Glābējs būtu parūpējies pats par savu dzīvi. Bet tā nav. Pārsvarā tas nemaz nezina, kas viņš ir, kādi talanti tam piemīt, ko var un grib, un ko vēlas no dzīves, kādus mērķus sasniegt, kas to padarītu laimīgu, jo faktiski viss laiks un uzmanība tiek veltīta otram, tam kurš jāglābj, par sevi aizmirstot. Iekšēji Glābējā mājo sajūta, ka tas tāpat nav nevienam vajadzīgs, tāds kāds ir, bet lai būtu vajadzīgs kādam, tam jāizpelnās atzinība ar darbiem, jāizpatīk, jāpalīdz, jāizdabā, ka tik otram labi. Šis greizais attiecību modelis bieži sakņojas bērnībā, ir iegūts no vecāku savstarpējo attiecību piemēra, un to attieksmes pret bērnu.
Paradokss ir tāds, ka Glābējs nav noteicējs un Dievs šajā situācijā - jo to rada pieprasījums palīdzēt, kura autors ir Upuris-cietējs-žēlojamais-lūdzējs. Šādi izveidojas spēcīga atkarība vienam no otra - abi sāpīgi reaģē uz katru otra emociju, rīcību, jo nav atklājuši Radītāju Sevī, kas ir spēks, mīlestība, radošums un brīvība, katram pašā. Atkarīgie katrs cer, ka otrs padarīs to laimīgu un novērtēs. Bet, ak vai, attiecības, kas sākušās ar īsu patīkamu jūtu uzplūdu, ātri nokļūst atkarības-līdzatkarības valgos, kas ved uz dusmām, un vienam otra apvainošanu, jo te neviens nav savas dzīves Saimnieks un Radītājs, tā, kā atbildību par pašu radīto neapzinās, un neuzņemas neviens, tas ved tikai uz destrukciju un ciešanām.
Šis stāsts ir sens kā pasaule, aizsākums Ēdenes dārzā - pie "Ļauna un Laba atzīšanas koka", kur paņemot augli...Ieva teica - čūska vainīga, ka ēdu.. Ādams teica - Ieva, mana sieva, ko Tu Dievs man devi, man deva.. viņa vainīga, Tu Dievs vainīgs, ka ēdu... Dievs redzēja, ka pirmais cilvēks šādā veidā ir izvēlējies radīt attiecību ciešanas, un atļāva, tam sastapties ar savas izvēles sekām. Tā bija izvēle, un cilvēks ir radīts Dieva līdzībā, un arī negatīvā radīšana ir brīvās gribas izpausme. Dievs vienkārši atļāva tam būt. Sekas, pie kādām noveda šis pirmais aprakstītais notikums savstarpējās attiecībās, kur notika vainas novelšana uz otru un atbildības neuzņemšanās par savām paša izvēlēm, un Dieva vainošana, ir lasāmas Bībelē..., un labi redzamas vēl šobaltdien šāda veida attiecībās.
Pat Dievs pirmos cilvēkus neglāba no pašu greizās rīcības radītajām ciešanām, un atļāva tiem saskarties ar sekām... ļaujot cilvēka brīvajai gribai izpausties cauri dzīvēm, gadu simtiem un laikmetiem.. Te ir atbilde - cilvēkam nav tādas varas otru izglābt. Izglābt var tikai katrs pats sevi, ja grib. Un kamēr Tu vaino Dievu, Tu viņu nevari satikt, jo viņa raksturs ir cits.. tava negatīvā ticība, liek Viņam klusēt..
Tur kur kāds liek nojaust, ka Tu esi kādu palīdzēšanu parādā, un ja Tevī jau to klausoties, mostas vainas apziņa, tad tajā pat brīdī Tu jau esi "uz āķa" otrs jau ir "zirgā", un iegūst Tavu enerģiju, kuru Tu pats labprātīgi neapzināti atdod brīdī, kad sajūti vēlmi glābt. Te parādās arī iespēja manipulēt - no tiem, kas jūtas vainīgi, palīdzības pieprasītājs, var "virves vīt".
Glābējs , te jau top savās ilūzijās - noķerts, kā zirnekļa tīklā muša - ja es to nedarīšu, tad taču ar viņu notiks tas sliktais? Un ja es to neiedošu, nabadzīte aizies postā? Un vispār man jāupurē sava dzīve - dēļ bērna, vīra, sievas, mātes... re cik es labiņš.. Tā mēs radām savas dzīves destruktīvo attiecību kvalitāti savā brīvajā gribā -paši autori. Viss jau notiek, un Tevī ir jau pamodies Glābējs. Dualitātes destruktīvais riņķa dancis Glābējs-Upuris-Varmāka-var sākties.
Izveidojas līdzatkarīgas attiecības, kur divi moka viens otru - pieprasot Sevi padarīt laimīgu. Vilšanās garantēta.
Te procesā pieslēdzas trešais elements - nē, tas nenāk no ārpuses, tas rodas šajās attiecībās, un tas saucas Varmāka. Varmāka parādās uz skatuves brīdī, kad Glābējam.. upuris pēkšņi sāk traucēt kaifot par savu "dieva lomu", .. un vairs neklausa, neļaujot radīt viņa dzīvi no malas, tad Glābējs saniknojas, jo kā -" Es tik daudz ieguldīju, pūlējos, atdevu! Tu tāds nepateicīgais, tāds un šitāds!", un ieslēdz "surogātdieva" soda režīmu, par nepaklausību...
Agresija šādās attiecībās var turpināties nebeidzami, jo arī Upuris, kad tam apnīk manipulēt ar Glābēju, izjūtot savu varu - sadod pretī, vai bēg.. no Glābēja kontroles un ietekmes. Tas ir šausminoši Glābējam, kura dzīves centrs un jēga tad ir zudis.. tas bailēs lūdzas lai otrs atgriežas, pats piemērot upura lomu. Trīs lomu izrāde virpuļo ap savu asi - Glābējs-Upuris-Varmāka, kur katrs iesaistītais, piemēra pa kārtai katru no šīm lomām.
Abi ir nelaimīgi, jo meklē laimi ārpusē, attiecībās ir visādi noteikumi, skaidrošanās - kurš, kuram ko ir parādā, aizvainojumi, dusmas.. Divas tukšas dvēseļu pasaules satikušās, pilnas ar bailēm no vientulības, kur katrs iesaistītais vēlas tikai saņemt, un ja dod, tad ar smalku aprēķinu, visbiežāk slēptu pat priekš sevis, jo apakšā ir noteikumi-ja es Tev palīdzu, Tad pretī gribu to un to... Katrs grib būt vajadzīgs otram, bet netic, ka ir vajadzīgs, tad nu sākas un turpinās, problēmas un nebeidzamas manipulācijas.
Der izprast, ka šāda veida "glābšana", no Debesu skatu punkta ir destruktīva rīcība, jo tiek kavēts dvēseles izaugsmes process, neļaujot otram saskarties ar savas rīcības bēdīgajām sekām, un līdz ar to tas nevar sākt uzņemties atbildību, par paša radīto nepatikšanu izstrēbšanu. Cietējam, kas prasījis izglābt, ja tas saņēmis palīdzību konkrētajā situācijā, jau nav nemaz nav bijis tādas iespējas, ja jau kāds ir izdarījis visu viņa vietā... Debesis ir tik gudras, ka sekas šādām attiecībām runā pašas par sevi, un abi saskaras ar savas rīcības sekām tik vai tā, tikai jau daudz komplicētākā veidā, kur rodamais risinājums nereti ir jau krietni sarežģītāks. Tas ir atkarīgs arī no tā, vai te tiek sastrādāta vai atstrādāta abpusēja negatīvā karma.
Kad esi atradis, pieņēmis, iemīlējis un radījis Sevi pašu - kā pilnīgu pasauli, kurā laimei pietiek ar apziņu, ka ES ESMU , un ir dzīvesprieks pašā, prieks radīt un dalīties dzīvē - tās baudīšanā ar līdzcilvēkiem, tad Tu esi kopā ar tiem, kurus Tu izvēlies, un ar kuriem pozitīvi rezonē Tavs pasaules skatījums un uzskati, kur došana un ņemšana ir līdzsvarā, radot veselīgu enerģijas līdzsvaru attiecībās, tad Visums parūpēsies par to, lai Tu satiktu otru "gatavu un laimīgu Sevī pasauli". Tā būs iespēja tādām attiecībām dzimt, kur katrs jau ir realizējis Sevī Radītāju, dzīvo ar sirds un prāta līdzsvaru. Katrs ir savas dzīves Saimnieks, un notiek apzināta Radīšana, un abpusēji priecājoties, dāvinot viens otram brīvību radošajā pašizpausmē, Jūs varēsiet viens otram dāvināt labāko no Sevis - mijiedarboties - veicot kopradīšanas procesu pasaulē.
Mīlestība var sākties brīdī, kad cilvēks atklāj Dievu Sevī - tikai tad beidzot cilvēks kļūst par devēju, kurš spēj iemīlēt visu pasaulē, un dot, nerēķinot, kas būs pretī... Atmodinātā sirds, tad kā saule izstaro beznosacījumu mīlestību pasaulē.. piemagnetizējot tādu pašu pretī. Un ja arī notiks kāda palīdzēšana, tad tas būs apzinātas rīcības akts, kas neradīs savstarpēju piesaisti un atkarību, jo ja cilvēks pats ir laimīgs un ar Sevi apmierināts, tad tam nav arī intereses, kādu izglābt.. viņa vietā veicot nevajadzīgus varoņdarbus.
Brīvību nesavtīgi mīlēt... Sauli atmodinātā sirdī...
Leida Adamante
