Cilvēka ceļš uz zemes ir interesants....iespēju pilns. Jo vairāk ieklausies, jo vairāk sadzirdi. Jo tuvāk Debesīm esi, jo vairāk izjūti kā Tevi sargā..jo kad lūdz, domā, runā - nepārtraukti Tu saņem atbildes un tās saklausi, ja klausies. Ja tici, un uzticies...Dievs ir tepat.. katrā mirklī.. Tevī.. rūpējās un ved.
Tā ir tā sajūta, kā kaut kur lasītā stāstiņā, par Kristu - kur gar jūru sākumā gāja divas atsevišķas personas -Cilvēks un Dievs, atstājot liedagā katrs savus pēdu nospiedumus. Jo Dievs cilvēkam vēl nebija tapis tik labs, lai to ielaistu sevī - drošāk zināmā attālumā - blakus. Katrs gāja - kaut tuvu, bet tomēr atsevišķi, katrs savu atsevišķo dzīves ceļu, savādāk nevarēja, jo Cilvēks ticēja, ka Dievs ne vienmēr atbild, ka tas ir tālu, un ka obligāti kaut kas jādara, jāizpilda kādas prasības, lai Dievam izpatiktu, vai varbūt tas , ko pats grib dzīvē, to Dievs to nedos...?!. Tādejādi atraidot Dievu. Sirds durvis bija ciet.. labi, ka vaļā bija Baznīcas durvis, katru svētdienu Cilvēks raudāja par dzīvi un lūdzās..es nabaga grēcinieks jau neko nevaru, visu tikai Tu Dievs!!! Nezinot, ka noniecina tik lielisko spēju radīt, ko Tēvs ielicis pašā... Tiem kas nezina, tiem piedod.. Un arī baidījās, ka ja kādu svētdienu neatnāks, tad Dievs to noteikti sodīs - tādejādi pasakot, ka Dievs ir ļauns, un to atraidot atkal un atkal...
Dievs nesoda - cilvēks tikai saskaras ar sava paša rīcības sekām. Pilnīgu Dieva taisnīguma īstenošanos iespējamu padara tas, ka mēs katrs, kā dvēsele iemiesojoties atkal un atkal, dzīvojam daudzas dzīves, tas uzliek atbildību, jo tas ko nodari kādam - noteikti atgriezīsies šajā vai citā dzīvē, liekot būt atbildīgiem par to ko radam ar savām izvēlēm un rīcībām.. Bībele ir instrukcija, kuru Tēvs mums rūpēs atstājis, lai mēs varētu izlasīt, kādas darbības, atnesīs tādas un tādas sekas....
Bet cilvēks neticēja, ka Dievs ir tuvu un labs un ka mīl tāpat, par to ka Esi, un grib to vislabāko Tev, jo redz un zina tak kā mīlošs Tēvs, kas Tev vislabākais..... Gāja gadi.. mainījās baznīcas, ticības, valstis, un lūgšanu - vajadzību teksti krājās garos sarakstos. Cilvēks pat devās uz Izraēlu, lai ieliktu zīmīti Raudu mūrī un citām Spēka vietām, ar savām vēlmēm, neticība to dzina to jo tālu, dusmas un izmisums auga, jo lūgtais un prasītais nenotika. Dievs klusiņām un pacietīgi piekrita tam, kam Cilvēks ticēja, un netraucēja to ar savu balsi, tikai nolūkojās un gaidīja, viņa radītās zvaigznes arī zināja, ka būs iespēja...
Tad nāca un krājās lielas grūtības Cilvēka dzīvē, tādas, ka citi cilvēki, gudrie, mācītāji, skolotāji, dziednieki un astrologi - neviens vairs nezināja padomu. Kāds sūtīja pie nervu ārstiem, un tabletes dzert...un slimības nāca, Cilvēka dvēsele kā putns cietumā apklusa dziedāt pavisam. Gāja mēneši, bezmiega nakšu nomocīts, Cilvēks bija tik izmisis, vientuļš un sabrucis, ka pārstāja kaut ko Dievam pārmest un prasīt, raudāja, un gatavojās mirt, un tad melnā tumsā, uz sabrukušo cerību un Ego vēlmju kapa. - pirmoreiz pavisam apklusa Cilvēka sirds....Gars varēja ienākt. Svēts klusums, Dieva balss, asaru plūdi, un Atdzimšanas pali, kas nes dzīvē.. dziedinot, piedodot, saprotot, pieņemot un iemīlot... VISU. Atziņa Es neesmu viens, nekad neesmu bijis -Viss ir vienots, mīlestības caurstrāvots. Beidzot Dievu cilvēks atrada savā sirdī, ļāva tam dzīvot sevī, un iet ceļu kopā - vienotu ceļu, un saprata - Es varu!
Tas pats liedags...tās pašas smiltis... gar jūras krastu tagad bija redzami tikai vienu pēdu nospiedumi...nē, nebija noticis kas slikts - cilvēks bija dzīvs! Dzīvāks kā jebkad!! Šo cilvēku tagad cauri grūtajam dzīves periodam Dievs nesīs uz rokām, iekšēji atbalstot Viņu abu kopīgajā ceļā. Pasargājot, vadot to ik mirkli ar zīmēm, sapņiem, atbildēm, kā mīļš Tēvs, kuru beidzot atzinis un pieņēmis paša bērns. Ar Tevi var notikt tikai tas, tas kam tici.
Izvēle jāizdara pašam, Dievs Tevi mīlestībā gaida...bezgalīgi..cauri visām dzīvēm, ko katrs dzīvojam, arvien ir iespēja atvērt Durvis Sevī. Stāsts par uzticēšanos - jūs esat Viens, nav nekā ārpusē. Tu esi tās durvis...un Tu esi tas kas aiz durvīm, klaudzinātājs un tas kas atveras..Gaisma un Dievs ir Tevī. Tu es Radītājs. Uzticies....Sev , atveries un tad Tu iemīlēsi un pieņemsi VISU - Sevi, Dievu, Pasauli, Likteni, un savus tuvākos un tālākos..
Adamante
https://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=5624107
Tā ir tā sajūta, kā kaut kur lasītā stāstiņā, par Kristu - kur gar jūru sākumā gāja divas atsevišķas personas -Cilvēks un Dievs, atstājot liedagā katrs savus pēdu nospiedumus. Jo Dievs cilvēkam vēl nebija tapis tik labs, lai to ielaistu sevī - drošāk zināmā attālumā - blakus. Katrs gāja - kaut tuvu, bet tomēr atsevišķi, katrs savu atsevišķo dzīves ceļu, savādāk nevarēja, jo Cilvēks ticēja, ka Dievs ne vienmēr atbild, ka tas ir tālu, un ka obligāti kaut kas jādara, jāizpilda kādas prasības, lai Dievam izpatiktu, vai varbūt tas , ko pats grib dzīvē, to Dievs to nedos...?!. Tādejādi atraidot Dievu. Sirds durvis bija ciet.. labi, ka vaļā bija Baznīcas durvis, katru svētdienu Cilvēks raudāja par dzīvi un lūdzās..es nabaga grēcinieks jau neko nevaru, visu tikai Tu Dievs!!! Nezinot, ka noniecina tik lielisko spēju radīt, ko Tēvs ielicis pašā... Tiem kas nezina, tiem piedod.. Un arī baidījās, ka ja kādu svētdienu neatnāks, tad Dievs to noteikti sodīs - tādejādi pasakot, ka Dievs ir ļauns, un to atraidot atkal un atkal...
Dievs nesoda - cilvēks tikai saskaras ar sava paša rīcības sekām. Pilnīgu Dieva taisnīguma īstenošanos iespējamu padara tas, ka mēs katrs, kā dvēsele iemiesojoties atkal un atkal, dzīvojam daudzas dzīves, tas uzliek atbildību, jo tas ko nodari kādam - noteikti atgriezīsies šajā vai citā dzīvē, liekot būt atbildīgiem par to ko radam ar savām izvēlēm un rīcībām.. Bībele ir instrukcija, kuru Tēvs mums rūpēs atstājis, lai mēs varētu izlasīt, kādas darbības, atnesīs tādas un tādas sekas....
Bet cilvēks neticēja, ka Dievs ir tuvu un labs un ka mīl tāpat, par to ka Esi, un grib to vislabāko Tev, jo redz un zina tak kā mīlošs Tēvs, kas Tev vislabākais..... Gāja gadi.. mainījās baznīcas, ticības, valstis, un lūgšanu - vajadzību teksti krājās garos sarakstos. Cilvēks pat devās uz Izraēlu, lai ieliktu zīmīti Raudu mūrī un citām Spēka vietām, ar savām vēlmēm, neticība to dzina to jo tālu, dusmas un izmisums auga, jo lūgtais un prasītais nenotika. Dievs klusiņām un pacietīgi piekrita tam, kam Cilvēks ticēja, un netraucēja to ar savu balsi, tikai nolūkojās un gaidīja, viņa radītās zvaigznes arī zināja, ka būs iespēja...
Tad nāca un krājās lielas grūtības Cilvēka dzīvē, tādas, ka citi cilvēki, gudrie, mācītāji, skolotāji, dziednieki un astrologi - neviens vairs nezināja padomu. Kāds sūtīja pie nervu ārstiem, un tabletes dzert...un slimības nāca, Cilvēka dvēsele kā putns cietumā apklusa dziedāt pavisam. Gāja mēneši, bezmiega nakšu nomocīts, Cilvēks bija tik izmisis, vientuļš un sabrucis, ka pārstāja kaut ko Dievam pārmest un prasīt, raudāja, un gatavojās mirt, un tad melnā tumsā, uz sabrukušo cerību un Ego vēlmju kapa. - pirmoreiz pavisam apklusa Cilvēka sirds....Gars varēja ienākt. Svēts klusums, Dieva balss, asaru plūdi, un Atdzimšanas pali, kas nes dzīvē.. dziedinot, piedodot, saprotot, pieņemot un iemīlot... VISU. Atziņa Es neesmu viens, nekad neesmu bijis -Viss ir vienots, mīlestības caurstrāvots. Beidzot Dievu cilvēks atrada savā sirdī, ļāva tam dzīvot sevī, un iet ceļu kopā - vienotu ceļu, un saprata - Es varu!
Tas pats liedags...tās pašas smiltis... gar jūras krastu tagad bija redzami tikai vienu pēdu nospiedumi...nē, nebija noticis kas slikts - cilvēks bija dzīvs! Dzīvāks kā jebkad!! Šo cilvēku tagad cauri grūtajam dzīves periodam Dievs nesīs uz rokām, iekšēji atbalstot Viņu abu kopīgajā ceļā. Pasargājot, vadot to ik mirkli ar zīmēm, sapņiem, atbildēm, kā mīļš Tēvs, kuru beidzot atzinis un pieņēmis paša bērns. Ar Tevi var notikt tikai tas, tas kam tici.
Izvēle jāizdara pašam, Dievs Tevi mīlestībā gaida...bezgalīgi..cauri visām dzīvēm, ko katrs dzīvojam, arvien ir iespēja atvērt Durvis Sevī. Stāsts par uzticēšanos - jūs esat Viens, nav nekā ārpusē. Tu esi tās durvis...un Tu esi tas kas aiz durvīm, klaudzinātājs un tas kas atveras..Gaisma un Dievs ir Tevī. Tu es Radītājs. Uzticies....Sev , atveries un tad Tu iemīlēsi un pieņemsi VISU - Sevi, Dievu, Pasauli, Likteni, un savus tuvākos un tālākos..
Adamante
https://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=5624107
