Kāpēc mēs joprojām neesam atmodušies
Viens no galvenajiem momentiem meditācijas praksē ir apzināšanās, līdz kādam līmenim mēs dzīvojam sapnī. Būsim godīgi: lielāko laika daļu, mēs vispār neapzināmies sevi un to, kas ar mums notiek. Mēs zaudējam sevi gandrīz katrā lietā, ko darām, katrā lomā, ar kuru identificējamies dotajā mirklī. Mūsu domas un rīcība, lielākoties, ir paredzamas, par cik, tās ir mūsu kultūras un uzvedības nosacījumu mehāniskāas sekas. Kā likums, mēs vispār nepazīstam sevi – izņemot tos retos brīžus, kad cenšamies atstāt kādu konkrētu iespaidu uz cilvēkiem.
Un, lai kaut ko izmainītu, mums vispirms jāatklāj un jāatzīst, ka šis „staigājošais sapnis” ir mūsu pierastais esamības veids. Tas nav pesimistisks vērtējums, bet parasta fakta konstatēšana. Šī fakta skaidra apzināšanās, padarīs saprātīgāku mūsu pieeju jebkurai garīgai praksei.
Vēl viens svarīgs atklājums ir apzināšanās, līdz kādam līmenim mēs, patiesībā, NEVĒLAMIES pamosties. Un pirms to apstrīdēt, atcerieties tās reizes, kad jūs gatavojāties pameditēt, bet nedarījāt to – dodot priekšroku sapņošanai, izklaidei, vainošanai vai sūdzībām. Taču, runa nav par to, lai sāktu sevi nosodīt. Mums skaidri un precīzi jāierauga šīs stratēģijas un jāapjauš mērogi tam, ar ko mums ir darīšana.
Tad kāpēc mums tik grūti atmosties?
Daļēji tāpēc, ka dzīvības spēks (jeb enerģija), kas nepieciešama, lai atmostos, aizplūst no mums no rīta līdz naktij. Lūk četri galvenie enerģijas noplūdes veidi:
1.Nevajadzīgas sarunas.
Nevajadzīgām sarunām ir daudz variāciju – bezjēdzīga pļāpāšana, paštīksmināšanās un sevis paaugstināšana, kritika, citu pazemošana, baumas, sūdzības vai lieka notikumu dramatizēšana, kā arī, gari, konceptuāli strīdi par garīgām tēmām. Ja jūs būsiet patiešām uzmanīgi, pamanīsiet, ka gandrīz katru reizi, kad mēs atveram muti, lai kaut ko pateiktu, tas nav nepieciešams.
2.Sapņainums
Tie var būt nākotnes plāni, fantāzijas, uztraukums vai vienkārši, nejaušas domas par kaut ko. Katru reizi, kad mēs iesaistamies šajās nevajadzīgajās pārdomās, mēs zaudējam nelielu enerģijas daudzumu.
3. Muskuļu spriedze
Fiziskie saspringumi – tas ir rezultāts, ko iegūstam, cīnoties par noteiktu dzīves stratēģiju iemiesošanu: tiekšanās uzvarēt par katru cenu, gūt panākumus, izdabāt kādam vai kaut ko noslēpt. Cenšoties izbēgt no tā, ko mūsu ego uzskata par diskomfortu, mēs radām vēl lielāku diskomfortu savos ķermeņos.
4. Negatīvu emociju izpausme
Katru reizi, kad mēs izpaužam negatīvas emocijas, enerģija tērējas mazākās un lielākās devās. Negatīvas emocijas – ne vienmēr ir sliktas. Es domāju emocijas, kuras pauž mūsu nepiekrišanu kaut kam vai kaut kā noliegšanu. Negatīva emocija it kā saka dzīvei „nē”. Piemēram, dusmas saka: „Es to negribu!”. Te domāti ne tikai skaļi dusmu uzliesmojumi. Negatīvas emocijas var izpausties arī kā aizkaitinājums, sevis un citu nosodīšana, nepacietība, pasīva agresija vai skumjas.
Katrā meditācijas praksē ir metodes, kas var iemācīt mūs atklāt un pārtraukt šīs noplūdes. Lūk, kāpēc retrītos bieži tiek uzsvērts, cik svarīgi ir klusums un klusēšana, lai mēs nezaudētu enerģiju nevajadzīgās sarunās. Un tieši tāpēc, mūs māca vērot savas domas no malas, neidentificējoties ar tām un nezaudējot enerģiju sapņojot.
Tāpat, mūs māca praksē izpaust un apzināties savas uzvedības stratēģijas un ar tām saistītos ķermeņa saspringumus (piemēram, es ierauju galvu plecos, runājot ar priekšnieku) – un tas dod mums iespēju novērst enerģijas noplūdes caur muskuļu saspringumiem.
Taču, visvairāk uzmanības jāpievērš darbam ar mūsu negatīvajām emocijām, īpaši, ar dažādām dusmu formām. Ja mums izdodas apturēt pēkšņu dusmu izpausmi un, tā vietā, sajust un pārdzīvot dusmu enerģiju, tad kaut kas sāk notikt – un to var nosaukt par transformāciju.
To var salīdzināt ar ēdiena uzņemšanu. Mēs visi zinām, ka ēdiens dod enerģiju ķermenim. Bet ir vēl viens „ēdiena” veids – mūsu iespaidi jeb sajūtu pieredze, kas baro pašu mūsu būtību. Atkarībā no tā, cik apzināti mēs esam, šī sajūtu pieredze var būt labs ēdiens vai slikts. Reaģēt uz notikumiem negatīvi, ir tas pats, kas ēst sliktu ēdienu. Tas nesagremojas. Ar to var pat saindēties. Un klāt pie visa, mēs sākam spļaudīties ar šo indi uz apkārtējiem – bieži vien, uz tuviem cilvēkiem.
Bet jūs varat pamēģināt apzināt jūsu ķermeņa reakcijas brīdī, kad parādās negatīvas emocijas. Parasti, mēs neapzināti barojam savas reakcijas, ejot pavadā savām domām un piešķirot tām nozīmi. Bet, ja pamēģināsim neidentificēties ar domām, mēs varēsim pievērst uzmanību tieši iekšējām sajūtām, kuras saistītas ar konkrēto negatīvo enerģiju. Un tikai pateicoties tam, ka mēs sākam apzināties to, kas notiek šajā mirklī, mēs pārejam uz citu gremošanas tipu – negatīvo emociju enerģija pārvēršas par vērtīgu ēdienu.
Atcerieties, runa nav par to, ka negatīvas emocijas nedrīkst parādīties, vai par to, ka mums tās ir jāapspiež. Es tikai iesaku atteikties no to tiešas izpaušanas ārēji, vārdos un rīcībā, un iekšēji – negatīvās domās. Un emociju izpaušanas vietā, sākt apzināties to, kas notiek jūsu iekšienē tajā brīdī, kad tās parādās.
Tas palīdzēs mums iemācīties sajust negatīvo emociju enerģiju un izmantot to jaunā veidā. Dusmu neizrādīšana ļauj mums pilnā mērā sajust tiešu dusmu enerģiju. Un, pateicoties šim procesam, mēs mācamies dzīvot saskaņā ar mūsu patieso dabu – mūsu atvērto sirdi.
Bet ko tas nozīmē – sajust tiešu dusmu enerģiju? Tas nozīmē pievērst uzmanību sajūtām fiziskajā ķermenī. Ko jūs jūtat ķermenī tajā brīdī, kad jūsos parādās dusmas? Vai tas ir karstums? Vai spiediens? Muskuļu spriedze? Tieši kurā ķermeņa vietā jūs to jūtat? Tādā veidā, mēs ienesam apzināšanos mūsu tiešajā pieredzē.
Tomēr, bieži rodas jautājums – kāpēc ir tik grūti apturēt dusmu izpausmi? Liekas, ka mēs turamies pie šī pieraduma ar spītību, kas ir pretrunā ar veselo saprātu. Atbilde ir vienkārša: mēs gribam dusmoties. Mēs gribam, lai mums būtu taisnība. Mums patīk košums un enerģija, kas saistīti ar dusmu izrādīšanu.
Bez tam, negatīvu emociju izrādīšana mūs aizsargā – tā mēs, paši no sevis, slēpjam sāpes, kas bieži ir dusmu pamatā, sāpes, kas balstītas uz bailēm un kuras mēs negribam izjust. Piemēram, mēs bieži izjūtam pēkšņu dusmu uzplaiksnījumu, kad mūs kritizē. Un bieži, atbildot uz to, mēs sākam attaisnoties vai apsūdzēt pretinieku. Bet kas slēpjas aiz šīs uzvedības stratēģijas? Bailes tikt atstumtam un sajust sāpes no paša bezjēdzīguma.
Ja mēs, dusmu izrādīšanas vietā, pievērsīsim uzmanību tam, kas aiz tām slēpjas, tas ļaus mums dziļāk izjust dusmas. Tas ir kluss, iekšējais process, kurā arvien dziļāk un dziļāk ieslīgstam mūsu sajūtās. Paliekot apzinoši un atvērti attiecībā uz jebkuru radušos pieredzi, mēs, pakāpeniski, atklājam aizsardzības slāņus, aiz kuriem slēpjas sāpes, kuras mēs nekad negribējām just.
Un kaut arī, šis nav pats patīkamākais pārdzīvojums – mēs varam sākt transformācijas procesu, satiekoties ar sāpēm un bailēm, kas dziļi iesakņojušās mūsos, atveroties tām un izdzīvojot tās šeit un tagad. Tikai tā, galu galā, mēs varam kļūt par vienu veselumu.
Daudziem saviem mācekļiem, es bieži iesaku praksi, kuru izpildīju daudzu gadu garumā – pamēģiniet pavadīt veselu dienu, neizrādot dusmas. Izveidojiet nodomu, ka no brīža, kad pamostaties no rīta, līdz brīdim, kad vakarā iesiet gulēt, jūs atturēsiet sevi no dusmošanās – gan ārējā pasaulē, vārdos un rīcībā, gan iekšēji – savās domās.
Tas nenozīmē, ka dusmas nedrīkst rasties. Tas nozīmē, ka brīdī, kad tās parādās, jūs mācaties tās neizrādīt ar jebkādiem paņēmieniem, kas ļaus jums nekavējoties sajust dusmu fizisko enerģiju.
Jāatzīst, ka šis nav no vieglajiem vingrinājumiem. Pirmkārt, mums jāatceras, ka mēs nolēmām neizrādīt dusmas. Un tad, brīdī, kad tās parādās, mums būs jāpretojas vecajam, dziļajam pieradumam izdabāt dusmām. Tas var izrādīties īpaši grūti, ja dusmas ir stipras vai mēs turpinam turēties pie aizsardzības stratēģijām, vainojot apkārtējos un attaisnojot sevi, lai izvairītos no sāpēm, kas slēpjas dziļi iekšienē.
Jebkurā gadījumā, mēs spēsim ieraudzīt mūsu dusmas citādā veidolā. Mēs sāksim pamanīt dusmas brīdī, kad tās parādās, tātad, spēsim ieraudzīt to saknes. Šādā veidā, mēs mācamies atklāt un novērot, cik lielā mērā dusmas sakņojas bailēs. Pateicoties tam, sākas transformācijas process.
Kamēr mēs neiemācīsimies atturēties no dusmu izrādīšanas, neizdzīvosim tās, pārveidojot ego enerģiju, mēs turpināsim brīnīties, kāpēc dzīvības spēks, kas tik ļoti nepieciešams, lai atmostos, plūst prom no mums.
Šis nav konceptuāls process. Nekādas pārdomas mums nelīdzēs saprast, kā tas darbojas. Vienīgais veids, kā pārbaudīt, vai šāda transformācija ir iespējama – apturēt ierasto dusmu izrādīšanas un attaisnošanās veidu ik reizi, kad tās rodas. Un, ja mēs gribam atmosties, mums to neizbēgt.
Avots: http://vnimatelnost.com
* no krievu valodas tulkoja Gatis Beinārs
