Es nevaru būt laimīgāka par savu māti?!
by Andis Geste
Pievienots: 17.03.2014.
Psihoterapeits Andis Geste uzskata, ka Latvijas sieviešu galvenā problēma, kas traucē būt laimīgām, ir važas, kurās pašas sevi esam sasaistījušas, un šīs važas sauc: „Es nedrīkstu būt laimīgāka par savu māti”. Neatrisinātas attiecības ar savu māti, dziļi noslēptas un varbūt pat zemapziņas kambaros „apraktas” emocijas, ko raisījuši notikumi bērnībā un jaunībā – tās kļūst par važām, kas traucē jau pieaugušas sievietes dzīvē.
Lielākoties jautājumus, par kuriem runāt, speciālistiem izdomājam mēs – jūs, lasītājas, un mēs, redakcijas meitenes, taču mēs visas esam sievietes un uz lietām, iespējams, lūkojamies citādāk kā viņi – vīrieši, tādēļ šoreiz gāju pie Anda tikai ar vienu vienīgu jautājumu – ko Tu kā vīrietis un psihoterapeits vēlētos Latvijas sievietēm pateikt?
Andis Geste varbūt kādai no jums ir jau zināms- viņam ir diezgan liels sekotāju pulks sociālajā tīklā Facebook (protams, lielākoties sievietes), kas viņu novērtē pateicoties trāpīgajiem novērojumiem un arī visai aso, bet tiešo izteiksmes veidu, kādā viņš runā/raksta gan par problēmām, gan arī ikmēneša astroloģiskajiem notikumiem.
Kādēļ „uguntiņa” apdziest?
Galvenā Latvijas sieviešu problēma ir važas „es nedrīkstu būt laimīgāka par manu māti”, it sevišķi, ja mamma ir dzīva. Mammīte ir viena pati, tētiņš jau kapā, kā tad es tagad būšu tāda laimīga? Ko es te dzirksteļošu un priecāšos par dzīvi? Labāk piezemēšos. Šīm sievietēm ir sajūta, ka jārūpējas par mātes emocionālo labklājību un faktiski neatliek laika, telpas un dzīvesprieka pašām sev. Tās ir smagas važas, kurās dzīvo daudzas Latvijas sievietes. Šis fenomens saucas atpakaļsūcošā enerģija, kad vecāki sūc atpakaļ enerģiju no saviem bērniem. Mātes teksti šādās situācijās bieži vien ir tādi: „Man bija grūts mūžs, meitiņ, un tev būs grūts mūžs...” Īpaši šī problēma sāk izpausties meitenēm ap 30 gadu vecumu, kuras ir vienas.
Latviešu vīrieši saka, ka šīs sievietes zaudē savu ideālismu un pievilcību, un pārvēršas par neinteresantām būtnēm, par potenciālām vecmeitām, kas, protams, ir diezgan neglīts viedoklis no vīriešu puses. Kādā veidā zaudē ideālismu? Viņas apdziest, viņas kļūst pārāk praktiskas, vairs nepriecājas un nedzirksteļo, un pats galvenais – sāk satraukties, ka varētu palikt vienas, par bioloģisko pulksteni utt. Viņas sāk spazmot, ka to vīrieti blakus vajadzētu pēc iespējas ātrak atrast, bet šo satraukumu vīrietis uzreiz jūt un noraksta šādu sievieti.
Turklāt liela problēma Latvijā ir tā, ka cilvēkiem pēc 30, nav kur aiziet. Ir attīstīts diezgan smags jaunības kults, ne tu vari aiziet uz Pienu, Kefīru, Kubu, tu tur visur esi „dinozaurs”, nav tādas normālas socializēšanās vietas cilvēkiem pēc 30.
"Sievietes mēdz vīriešos nokaut
šo „Antiņa garu”, neuzticēties viņam
un viņa naivumam,
paņemot atbildību un rūpes
par ģimeni pašas uz sevi
un tad arī viņas iegūst „kāroto algu” –
rūgtumu
Un vēl viena problēma, kas faktiski ir kaut kāds sociālisma mantojums, ar kaut kādiem mačo murgiem – Latvijas vīrieši grēko ar to, ka grib „jaunākus modeļus”. Viņi baidās apsēsties pie sarunu galda ar savu otro pusīti un izrunāties par jūtam, jo mūsu vīrieši ir „maziņi” – viņi sapņo par plazmas televizoriem, ūdensmočiem utt.
Bet ir arī gaišā puse tajā visā. Gaišā puse ir tā, ka sievietes Latvijā ir skaistas, gudras un jūtīgas, ļoti jūtīgas. Ja paskatītos uz to pašu Angliju, Īriju, tur, sevišķi piektdienas vakaros, kad meitenes sapošas uz klubiem, var redzēt „monstrus”. Latviešu meitenes ir ļoti gaumīgas, gudras, skaistas. Vīrieši to novērtē, bet diemžēl daudzi Latvijas vīrieši baidās no gudras sievietes.
Tādēļ arī sievietes pilnā mēra var pateikt – jā, Latvijā vīriešu nav, un doties uz ārzemēm un vīriešus meklēt tur.
Tas, kas savukārt Latvijas vīriešos, manuprāt, ir ļoti labs, un ko pasaulē daudzi vīrieši jau ir pazaudējusi, ir šis „Antiņa naivuma gars”, kas patiesībā ir milzīgs resurss, jo, kā jau trešajam tēva dēlam pēc tam pieder karaļvalsts, tā ilgtermiņā cilvēki, kas ir labticīgi naivi, uzvar.
Bet mūsu sievietes mēdz vīriešos nokaut šo „Antiņa garu”, neuzticēties viņam un viņa naivumam, paņemot atbildību un rūpes par ģimeni pašas uz sevi un tad arī viņas iegūst „kāroto algu” – rūgtumu, bet kurš gan grib ar rūgtu sievieti dzīvot kopā? Vajag vairāk paļauties, uzticēties vīrietim, nebakstīt viņu tik ļoti.
Nebūt tikai Maijai, bet ļaut izpausties arī Paijai
Kādēļ sievietes kļūst rūgtas? Te dziļi apakšā ir tā pati jau minētā problēma – neatrisinātās attiecības ar māti. Ja sieviete ienīst savu māti, bet pateikt to, ka māte ir slikta un ka es drīkstu būt laimīgāka par savu māti, viņa nespēj, tad paliek nelaimīga. Viņa baidās pieķerties savu problēmu saknei un meklē tās visur citur, viņa paliek rūgta, vīrs sāk meklēt kaut ko citu. Un tad sievietei atkal ir iespēja projecēt savu ļauno mātu uz to „citu sievieti” un vainot to visās problēmās – aizvīlusi, piebūrusi vīru utt. Tad sieviete dodos pie zīlnieces, lai atbur atpakaļ vīru. Ļoti ērta situācija – pašai nav jādara nekas, bet maģijas darbiniekiem tas ir lielisks bizness – pieburt turp-šurp. Latvijā tiešām var pabrīnīties, cik izplatītas ir dažāda veida „murgoloģijas”, grūtos laikos uzzied visa veida maģijas un citi murgi. Taču vajadzēja risināt „saknes” lietas, bet sievietei slinkums vai bail.
Jāmeklē tie iemesli dziļi, dziļi, es pat teiktu arhetipālos līmeņos. Piemēram, Latvijā sieviete „nedrīkst dusmoties”, jo ja viņa dusmojas, tad viņa ir „slikta sieviete”. Tāpat kā Latvijā vīrieši nedrīkst raudāt, jo ja viņš raud un ir emocionāls, tad viņš ir vismaz „zils”.
"Ar mātem neguļ, un tā ir latviešu
sievietēm ļoti izteikta tendence –
daudzas sievietes kļūst
par savu vīru mātēm.
Un vēl Latvijā sieviete „nedrīkst gribēt”, nedrīkst seksu gribēt. Latvijā sievietei ir jābūt „labai” – tāda kā Maija, Laimdota. Tad, lūk, šīs Maijas un Laimdotas lomas ļoti, ļoti dominē, un visas Paijas un Spīdolas tiek nodotas lielākoties cittautietēm. Latvijas vīrieši meklē viņas, lai dabūtu to uguntiņu, to pilnvērtīgo sievieti, mēģinot „salīmēt” abas kopā. Bet, ja sievietei ir šī „Paijas” daļa attīstīta, tad pārējās viņu skauž, tāpēc, ka viņai ir sekss. Latvijā sievietes vispār ir specifiski pakļautas citu sieviešu skaudībai, tā ir ļoti smalka robeža starp apbrīnu un skaudību. Latvijā sieviete sievieti skauž. Šeit varat pamācīties no vīriešiem, jo vīrietis vīrieti neskauž. Protams, jāpēta arhetipālie iemesli, no kurienes šī skaudība radusies, taču tā nav laba lieta.
Atgriežoties pie seksa, kas ir Paijai, bet Maijai nav... Latvijā sekss ir labi ja 30% ģimeņu. Bet tā situācija ir pat ļoti risināma – sievietei vispirms jāķeras pie saknes lietām, jārisina savas attiecības ar māti. Bērnībā redzētās attiecības starp māti un tēvu... visi iedēstītie vēstījumi un lomas. Ārprāts, atcerieties kaut tos Ulmaņlaika tepiķīšus pie sienām ar uzrakstiem - „Sievietes liktenis ir mīlēt un ciest”. Un vēl, atvainojiet, bet visas tās mūsu „slimās” filmas – „Ilgais ceļš kāpās”, „Purva bridējs” u.c., kā tur sievietes cieš, visi šie te arhetipālie momenti. Nav mums modeļu priekšā, kur būtu veselīgas attiecības. Kristīne „Purva bridējā” nerod iespēju savienot savu dzīvi ar Akmentiņu, kas ir nostabilizējies savā dzīvē, pieaudzis cilvēks, bet atrod „zīdaini” Edgaru, kuru var vilkt ārā no grāvja un būt par māti viņam. Bet, es atvainojos, ar mātem īpaši neguļ, un tā ir latviešu sievietēm ļoti izteikta tendence - daudzas sievietes kļūst par savu vīru mātēm.
Neveselīgās mātes-dēla attiecības
Un tādas sievietes, kuras kļuvušas par savu vīru mātēm, bieži audzina dēlus kā savus vīrus, jo dēliņš emocionāli ir ļoti tuvs. Tā ir parastā incestuālā enerģija – meitas tiek atstātas novārtā, bet dēlinš tiek pievākts, māte neļauj viņam izaugt par vīrieti, par pieaugušu vīrieti, viņš paliek 8 gadīga bērna prātā. Šad tad mātes ved savus dēliņus arī pie manis, un tad ir ļoti neapmierinātas, kad saku, ka gribu ar dēliņu pašu parunāt, nevis ar māti.
"Šeit Latvijā vecāki, īpaši sievietes,
ļoti jaucas savu pieaugušo
bērnu dzīvēs.
Mātes kontrole saglabājas pat tad, ja dēls apprecas. Mātes dabū dzīvokļa atslēgas, lai it kā pieskatītu mazbērnus, bet tad tiek izšiverēta arī vedeklas apakšveļa un sakrāmēts skapis, lai māte paturētu savu informētību. Ja mātei atņem atslēgas un pasaka, māmiņ, mēs tev piezvanīsim, kad mums vajadzēs, pati nejaucies, tad no kulturālajām mātēm var dzirdēt oj, kādus tekstus, un vedeklas tad ir ļaunās čūskas (atkal notiek savas problēmas projicēšana uz kādu ārējo „ļauno” personu) .
Traki ir tad, kad jauns pāris apprecas, atnāk pie manis un es prasu – kas ir tava ģimene? Un man atbild – nu, kā – mamma, tētis, brālis, māsa. Bet kas tad ir tava sieva un bērni? Sveši cilvēki? Māte, tēvs un brāļi ir pirmdzimtā ģimene, mana ģimene ir mana otrā puse, ar kuru veidoju tālāk savu dzimtu. Latvijā mātes bieži saka – ak, tu, mans mazais bērniņ, mūžam būsi mans mazais bērniņš, tādā veidā neļaujot bērniem izaugt, viņas neizlaiž bērnus no savas kontroles zonas. Amerikā ir savādāk – tev ir 18, tu esi liels, vari iet pasaulē, darīt, ko pats gribi, bet tu zini, ja kas neizdodas, esmu šeit jebkurā mirklī, tev ir, kur atgriezties. Šeit Latvijā vecāki, īpaši, sievietes, ļoti jaucas savu pieaugušo bērnu dzīvēs. Ja tik ļoti gribas jaukties, aizejiet uz baznīcu un uzlieciet svecīti par šo jauno ģimeni, noskaitiet lūgšanu, bet nezvaniet.
"Novēlu visām sievietēm –
rast savu laimi un neekspluatēt
citu laimi, tai skaitā
savu bērnu laimi.
Vēl viena „šausma” Latvijā ir tā, ka māmiņas un tētiņi saka – bērni ir mans prieks. Tas, godīgi sakot, ir noziegums. Man ir jānes mājās prieks, lai bērnam būtu prieks par mani, nevis – viss pārējais ir pilnīgā „ripā” un bērns ir mans vienīgais prieks. Tā ir smaga atbildība, kas tiek uzlikta uz bērna pleciem un bērns vienkārši tiek izsūkts.
Tādēļ tas, ko novēlu visām Latvijas sievietēm – rast savu laimi un neekspluatēt citu laimi, tai skaitā savu bērnu laimi. Meklēt iespējas, lietas, kas tevi interesē, kas ir gaišas, saulainas, meklēt savu dzīvesprieku un neekspluatēt citu dzīvesprieku.
http://www.sievietespasaule.lv/attiecibas/problemas_attiecibas_skirsanas/psihoterapeits_andis_geste_sievietes_latvija/
