Druvienas pamatskolas un Lizuma vidusskolas darbmācības skolotājs, būvgaldnieks un koka virpotāja amata meistars Viktors Černoglazovs jau vairākus gadus pilda ne vien savus tiešos pedagoga pienākumus, bet arī dažāda vecuma cilvēkiem māca, kā izgatavot kokli. To darīt mudinājusi vietējās folkloras kopas “Pērlis” jauniešu iniciatīva un pastiprinātā interese par senču kultūras mantojumu, seno mūzikas instrumentu darināšanu un muzicēšanu.
Kokļu meistars par veiksmīgo darbu, ļaujot atdzimt senajām amata prasmēm, saņēmis gan novadnieku pateicību, gan Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākuma “Satiec savu meistaru!” ietvaros Viktors Černoglazovs 4. un 5. aprīlī Druvienas pamatskolā interesentiem rādīs, kā top kokles, un ļaus pašiem tajā iesaistīties.
Pašmācības ceļā
Pirms neilga laika mazā Druvienas pamatskola ar aptuveni 70 skolēniem un piecpadsmit pirmskolēniem atradās uz slēgšanas sliekšņa. Paldies dievam, no šā apdraudējuma spēja izvairīties, iesaistoties Sorosa fonda – Latvija iniciatīvas “Pārmaiņu iespējas skolām” projektā. To īstenojot, pamatskola uzņēmās vēl vienu funkciju – kļuva par pagasta kultūras un interešu izglītības centru. Tagad bērniem un jauniešiem ir iespēja brīvajā laikā darboties kādā no 12 pulciņiem, bet pieaugušie var apgūt grāmatvedības pamatus, angļu valodu, datorzinības, klūgu pīšanas iemaņas, dažādus rokdarbus, kopā ar bērniem meistarot tradicionālos mūzikas instrumentus un, ja ir vēlme, iemācīties tos spēlēt. Kokļu darbnīcas vadītāja pienākumus uzņēmās Viktors Černoglazovs. Tas pieredzējušajam kokapstrādes speciālistam, kura prasmes ir novērtējusi arī Latvijas Amatniecības kamera, piešķirot būvgaldnieka amata meistara un koka virpotāja amata meistara statusu, bija izaicinājums.
“Druvienas folkloras draugu kopas “Pērlis” jaunieši vēlējās izgatavot kokles. Nodomāju – kāpēc gan ne? – un Drustos sameklēju kokļu meistaru Māri Jansonu, lai viņiem ierāda šo prasmi. Pats kokļu būves procesā iesaistījos fragmentāri, jo vajadzēja sagatavot kokmateriālus mūzikas instrumentam. Tomēr paguvu visu – gan iztaujāt meistaru, gan uztaisīt kokli meitai, kura darbojas folkloras draugu kopā, un pabeigt dēla iesākto instrumentu,” piecus gadus senus notikumus atceras kokļu darbnīcas vadītājs un piebilst, ka nākamās nodarbības jau vadījis pats.
Viņš neslēpj – par koklēm sākumā bijis vienkāršots priekšstats, tā teikt, tas ir dēlis ar izgrebtu padziļinājumu un tapām, uz kurām uzvilktas stīgas, lai no šīs konstrukcijas varētu dabūt laukā skaņu. Protams, šodien par to meistars var pasmaidīt, jo kopš brīža, kad tapa viņa pirmā kokle, par šo instrumentu ir uzkrāta tik pamatīga teorētisko zināšanu un praktiskās pieredzes bagāža, ka varētu grāmatu uzrakstīt. Ar viņa līdzdalību izgatavotas vairāk nekā 80 kokles, no kurām 20 ir Viktora autordarbi. Uz šiem mūzikas instrumentiem tagad spēlē ne vien Latvijā, bet arī Amerikā un Vācijā, kurp kokles aizceļojušas pie saviem saimniekiem.
“Kokles izgatavošanu apguvu pašmācības ceļā. Tas bija ilgs un garš ceļš, kuru ne katrs būtu gatavs mērot,” spriež darbmācības skolotājs un piebilst, ka viņš neslēpj sveci zem pūra. “Ja kāds par mantisku vērtību uzskata to, ko var kraut kaudzē vai pārdot, tad manā izpratnē tās ir zināšanas, kas ir tavā galvā, kuras tu proti izmantot, lai kaut ko radītu ar savām rokām, un gatavība šajās zināšanās un pieredzē dalīties ar nākamajām paaudzēm.”
Tagad paštaisītu kokļu Druvienas pamatskolā ir tik daudz, ka pietiek vairākām koklētāju grupām un folkloras kopai, kuru vada Dace Vītola. Bērni spēlē savam priekam un muzicēšanas prasmi rāda tuvākos un tālākos pagastos, ir koncertējuši pat Ķīnā.
To spēj ikviens
Viktors Černoglazovs ir pārliecināts, ka kokli uztaisīt var ikviens, nav nozīmes ne dzimumam, ne vecumam. Viņš stāsta, ka instrumentu skolas darbmācības kabinetā meistarojuši gan sestās un astotās klases zēni un meitenes, gan kāda topošā māmiņa, kas bērna gaidību laikā izgatavojusi ļoti skaistu kokli kļavas lapas formā ar iegrebtiem ornamentiem, gan alternatīvo skolu audzēkņi un viņu vecāki no Rīgas, kad ieradušies uz vasaras nometni Druvienā. “Mēs jau netapinām koncertinstrumentu ar 32 vai vairāk stīgām, bet gan samērā vienkāršu tautas instrumentu, kādus parasti izmanto folkloras kopas. Cilvēkam tikai jāiegulda sava doma, dvēsele, roku siltums un labā enerģija.”
Protams, tik vienkārši nebūt nav. Liela nozīme ir kokmateriāla pirmapstrādei – zāģēšanai, žāvēšanai, uzglabāšanai, urbšanai un kalšanai, ko katrs iesācējs nemaz nepārzina. Tāpēc šo procesu pieskata meistars pats, viņš arī rūpīgi seko, lai precīzi tiktu ievēroti skaņu telpas jeb kokles iedobuma izveides parametri. Lai mūzikas instruments skanētu, kā nākas, iedobumam jābūt noteiktā ģeometriskā formā un dziļumā. Veidojot šo detaļu, lieti noderot kādreiz Rīgas 3. profesionāli tehniskajā skolā iegūtās zināšanas par skaņu – kā tā absorbējas, kā atstarojas, kā tiek lauzti skaņas viļņi, kas jādara, lai radītu stereoefektu. Arī stīgas instrumentam uzvelk viņš, jo tas jādara ar lielu spēku. Savukārt ikvienam kokles autoram atliek smalkāki darbi – mūzikas instrumenta kontūras uzzīmēšana uz noskatītā dēļa, koka slīpēšana, pulēšana, beicēšana un rotāšana ar etnogrāfiskiem vai citiem ornamentiem. ”Lielāko koksnes daļu noņem mehanizēti – zāģējot, urbjot un kaļot. Pēc tam slīpē kokles detaļas, kas ir ļoti darbietilpīgs process. Kad tas paveikts, līmē deku jeb iedobuma vāku (to izgatavo tikai no egles!),” dažus posmus kokļu tapšanā ieskicē meistars.
Strādājot bez steigas, mūzikas instrumentu var izgatavot mēneša laikā, bet tas var tapt arī piecās dienās, atvēlot darbam 12–16 stundu dienā. Šādā tempā, gribi vai negribi, jāstrādā vasarā, lai bērni radošo darbu nometnē pagūtu uztaisīt instrumentu.
Kāds no pieredzējušiem kokļu meistariem Černoglazovam stāstījis, ka vispiemērotākais materiāls koklei ir melnalksnis, cits savukārt uzskata, ka šim mūzikas instrumentam der liepa, bet vēl kāds izceļ egli. Viktors respektē visus viedokļus, vienlaikus nenoniecinot nevienu kokmateriālu, jo kokli gatavojis gan no blīgznas, gan no saldā ķirša.
Atslieti pret sienu, mājturības kabineta vienā stūrī žūst vairāki dēļi, kas būs vajadzīgi gan koklēm, gan lirām un psaltērijai (cītaru grupas mūzikas instruments). “Lai koksnes kvalitāte būtu teicama, skuju koki jāzāģē jaunā Mēnesī, bet lapu koki – vecā. Pēc tam dēļi kārtīgi jāizžāvē: ozolam jākalst septiņus gadus, bet pārējiem lapu kokiem – vismaz četrus piecus gadus,” stāsta kokapstrādes speciālists un atklāj, ka no liepas vai apses, kam mīkstāka koksne, kokli var vieglāk izgatavot nekā no melnalkšņa vai egles.
No mašīnītes līdz guļbūvei
Viktors Černoglazovs pieder tai paaudzei, kas bērnībā netika lutināta ar pirktu rotaļlietu lērumu. Lai būtu ar ko spēlēties, puisēns no malkas pagales izgriezis automašīnas detaļas, tās sastiprinājis – un braucamais rokā! “Koks mani ir saistījis, kopš sevi atceros,” uzsver meistars. “Pēc dienesta armijā sāku strādāt Galgauskas pamatskolā par darbmācības skolotāju, bet, kad ar ģimeni pārcēlos uz Druvienu, maizi pelnīju mežizstrādes uzņēmumā “Silvestrs”, kur biju gan vienkāršs mežstrādnieks, gan vēlāk mežizstrādes meistars un direktora vietnieks mežizstrādes jautājumos. Pa mežiem nodauzījos kādus deviņus gadus.
Enerģiskais vīrs smej, ka viņš esot spilgts piemērs tam, ka darbs dara darītāju. Pirmo guļbūvi uzslējis, mācoties vēl 9. klasē, pēc tam muskuļus briedinājis, paplašinot ģimenes māju. Apguvis ne tikai būvniecības pamatprincipus, bet arī gana smalkas aroda nianses, ko vēlāk licis lietā, ceļot guļbūves un veicot citus būvgaldnieka darbus. Par Černoglazova prasmi šajā jomā var spriest, aplūkojot vienu no viņa veikumiem – koka namu grupu Virešu pagastā Apes novadā. Gavaru ģimenei piederošais īpašums – saimniecība “Ceriņi” – pirms kāda laika atzīts par uzvarētāju koka namu īpašnieku sacensībā nominācijā “Atjaunotais senais koka nams”. “Ja gribam, lai izaug konkurētspējīgi jaunieši, valsts nedrīkst žēlot naudu izglītībai,” stingru pārliecību pauž pedagogs. “Arī darbmācības kabinetam jābūt nevis atvērtam muzejam, bet aprīkotam ar jaunākās paaudzes darbarīkiem, piemēram, mūsdienīgām virpām, datorvadāmām ierīcēm. Kaut gan padomju laikā ražotās skrūvspīles joprojām kalpo teicami, tās jau pieder pagātnei.”
Viktors ne vien skolo pagasta bērnus, bet ar dzīvesbiedri Velgu izaudzinājuši četrus savējos. Trīs dēli un meita jau ir pieauguši – aizspurguši no vecāku ligzdas. “Lai kuplo saimi nodrošinātu ar visu nepieciešamo, ar dzīvesbiedri iekopām naturālo saimniecību. Mums ir gan lopi, gan dārzs un tīrums, tāpēc uz veikalu jāiet tikai pēc sērkociņiem un cukura,” atklāj druvēnietis.
Viņš negribētu piedzīvot laiku, kad no lauku vides pazūd mazās skoliņas, kas tagad ir ne vien mācību iestādes, bet arī pagasta kultūras saliņas. “Mums, skolotājiem, šodien gan jāmāca bērni, gan nepieciešamības gadījumā jākļūst par sociālajiem darbiniekiem un psihologiem. Taču bēgt prom no Druvienas vai Latvijas es negrasos. Palikšu kaut vai pēdējais, kas lidostā nodzēsīs gaismu. Kad tas būs izdarīts, atgriezīšos pagastā un turpināšu iesākto. Es šeit esmu iesakņojies pārāk dziļi, lai pamestu visu, kas mūžā sasniegts.”
http://www.la.lv/atdzimst-senas-amata-prasmes/
