piektdiena, 2014. gada 18. aprīlis
Vecā ticībnieka pareģojumi
1975. gadā daudzās Sibīrijas pilsētās nelegālajā pagrīdes jeb tā dēvētajā samizdata izdevumā dienas gaismu ieraudzīja Irkutskas etnogrāfa un novadpētnieka, filosofijas doktora Artēmija Polocka grāmata, kurā izklāstīti Sibīrijas šamaņu un vecticībnieku pareģojumi un skaidrojumi saistībā ar kataklizmām – gan tām, kas jau satricinājušas šo pasauli, gan vēl sagaidāmajām no sērijas “kārtējais pasaules gals”. Jau tad Polockis pirmo reizi lasītājiem pavēstīja par leģendāro maiju kalendāru un mēģināja arī izskaidrot Bībeles miglainos tekstus saistībā ar cilvēcei atvēlēto laiku šajā pasaulē, vēsta žurnāls “Planētas Noslēpumi”.
Grāmatas saturs sacēla lielu troksni Sibīrijā un vispār visā bijušajā Padomju Savienībā. Tas vēstīja par to, ka Zemes vēsturē bijuši vairāki gadījumi, kad planetāras kataklizmas rezultātā pilnībā iznīcināts viss dzīvais, ko vēlāk nomainījušas pilnībā jaunas augu un dzīvnieku sugas un cilvēku rases. Autors apgalvoja, ka arī nākotnē sagaidāmas līdzīgas katastrofas, turklāt tās atkārtosies biedējoši cikliski.
Savos apsvērumos Polockis balstījies uz paša savāktajiem etnogrāfiskajiem materiāliem – Sibīrijas pamattautu teiksmām un leģendām. Viņš arī dāsni atsaucies uz 70. gados tajā apkaimē dzīvojošo vecticībnieku Jegoru Kuhļinu, kurš vientuļi mitis Jeņisejas krastā uz Krasnojarskas novada un Tuvas Autonomās Republikas robežas un bija iemantojis zintnieka, pareģotāja un burvja reputāciju.
Viens no Kuhļina stāstiem vēsta par to, ka “atnākšot tumsa no debesīm, dūmu un uguns ieskauta, un no zemes miesām arī iznāks dēmoniska tumsa, un, kad tās sastapsies viena ar otru, vairs dzīvošanas nebūs ne vārgajam, ne spēcīgajam, ne nabagajam, ne bagātajam, ne brīvam putnam, ne dzīvniekam sprostā”. Tas notikšot tad, kad “Sauli aizsegs trīs Mēneši un uz Zemes iestāsies aukstums un tumsa uz veselām trim stundām”.
Polockis uzskatīja, ka šajā gadījumā aprakstīts ilgstošs Saules aptumsums, kas gan parasti ilgst no dažām sekundēm līdz dažām minūtēm, un izskaitļoja, ka tāda parādība laika atbilstībā var notikt 2038. gada vasarā. Tieši tajā laikā Zemes, Mēness un Saules asis savstarpēji sakritīs tā, ka Mēness aizsegs Sauli uz anomāli ilgu laika brīdi.
Zināms, ka līdzīgs fenomens fiksēts Bizantijas impērijas varenības laikā un neilgi pirms pēdējās Ēģiptes valstības sabrukuma…
Par ko vēsta Šaušalīgā ala
Mūsdienās konstatēts, ka Polocka darbā ir arī daudz dažādu matemātisku un vēsturisku neprecizitāšu, tomēr kopumā viņa hipotēzes esot ļoti pamatotas un ticamas. Piemēram, 80. gadu beigās, izpētot ķīļveida uzrakstus Altaja kalnos esošajā Šaušalīgajā alā, pētnieki secinājuši, ka šie uzraksti ir savdabīgs bijušo un sagaidāmo notikumu hronoloģisks apraksts. Bet 90. gados, jau izmantojot speciālu datorprogrammu, pētnieki apstrādāja šos alas uzrakstus un ieguva visnotaļ interesantus rezultātus. Izrādās, tajos vēstīts par baltādainiem cilvēkiem, kuri atnāks no tās puses, kur noriet Saule, un viņi valdīs astoņsimt gadu. Senatnes pareģotāji aprakstījuši arī lielās Bratskas un Sajānu-Šušenskas hidroelektrostacijas, vēstot par to, ka “liels ūdens, akmens sienas aizsprostots, pārklās mežus, purvus, stepes un kalnus”.
Ķīļveida uzrakstos pausts arī par dabas kataklizmām. Piemēram, ir pieminētas 1936., 1989. un 2000. gadu lielās zemestrīces, kā arī lielie taigas ugunsgrēki, kas tajā apvidū plosījās pagājušā gadsimta 20. gados un šā gadsimta sākumā. Alas uzraksti pareģo arī to, ka kādas šaušalīgas kataklizmas rezultātā aptuveni 2125. gadā Sajānu un Altaja kalni pazudīšot zem zemes, bet Baikāla ezera vietā zvērošot milzīga smilšu katliene jeb ezerdobe.
Attiecīgo uzrakstu radioaktīvā oglekļa analīze apliecinājusi, ka tie veikti aptuveni pirms 25 – 30 tūkstošiem gadu, kas laika ziņā hronoloģiski atbilst agrīnā pleistocēna perioda ledus laikmetam. Turklāt pēc savas grafiskās iedabas šis ķīļraksts neatbilst nevienam no patlaban zināmajiem rakstības veidiem.
Gari burjatu šamani brīdina par sliktiem laikiem
Savukārt Sibīrijas tautu un kultūras pētnieks no Tomskas Igors Savenkovs 1958. gadā savos memuāros aprakstījis “vakara sarunas” ar Umgalu Butjaševu – burjatu šamani, dziednieku un pareģotāju. Sarunas notikušas 1947. gadā Burjatijas dienvidaustrumos Ubekmas ciematā. Šamanis Savenkovam tradicionālajā vēstījuma manierē izpildījis episkās tautas dziesmas un, ieejot granā, it kā komunicējis ar mirušo priekšteču gariem, kuri šamanim pavēstījuši ļoti daudz kā interesanta.
Līdztekus tam laikam raksturīgiem pietiekami labvēlīgiem pareģojumiem par valsts (PSRS) un tautas nākotni šamanis Savenkovam tomēr ziņoja, ka gari viņu arī brīdinot par sliktiem laikiem, kas iestāšoties 20. gadsimta beigās un turpināšoties trīs divpadsmitgadīgos ciklus. Par šā sarežģītā laika perioda beigām kļūšot virkne Austrumu un Rietumu savstarpēji izkarotu karu, kurus visbeidzot apturēšot no debesīm nolaidušies dievi. Cilvēka cietsirdību bargi sodīs ar šaušalīgu aukstumu, no kā izsals ūdens, aizies postā raža un iestāsies bads. Pēc visiem šiem pārbaudījumiem uz Zemes atdzims puscilvēku–pusdievu rase, kas uz planētas valdījusi ļoti tālā pagātnē.
Pareģo "mazo ledus laikmetu" un vēlāk - sausuma
Starp citu, sibīriešiem ar “dieviem, kas nolaidušies no debesīm” saistīts ne mazums dažādu teiksmu. Sibīrijas ziemeļdaļas tautai uļčiem ir leģenda par stiprinieku Dovgetu – Zemes sievietes un no debesīm “ugunīgā kausā” atnākuša dieva dēlu. Krietni vien jau kareivīgāks vēstījums saglabājies čadobiešu (Angāras) tungusiem, un tas pauž, ka neatminamos laikos punduru ciltis no dienvidu kalniem uzbrukušas viņu tautai. Tungusu cilšu vecajie tad vērsušies pēc palīdzības pie dieviem, kuri, ieradušies no debesīm ar pērkonu un zibeņiem, pārvērtuši ienaidnieku smirdīgos pelnos, kas vēlāk sapuvuši svētā Baikāla dzīlēs.
Kāda hakasiešu teiksma vēsta par to, ka tajos laikos, kad upes, kalni un stepes bijušas iekļautas ledus vairogā (tātad ledus periodā), debesīs norisinājusies šaušalīga dievu kauja. Ļaunās dievības sakautas, un uz zemes atkal iestājies uzplaukums. Taču, kā pauž teiksma, sliktie laiki atkal atgriezīšoties un “debesis nokritīs uz zemes, bet zeme pacelsies debesīs (visdrīzāk, runa ir par magnētisko polu maiņu).
1999. gadā Krasnojarskas novadpētnieks Stepans Markovs, apkopojot divdesmit gadu laikā savāktās daudzu Sibīrijas, Tālo Austrumu un Centrālāzijas tautu teiksmas, publicēja visu senatnes pareģojumu apkopojumu hronoloģiskā secībā. Atbilstoši tai, piemēram, no 2000. līdz 2035. gadam Eirāzijas kontinentā un arī ūdeņos, kas apskalo šo lielo teritoriju, notiks vismaz pusotra tūkstoša dabas kataklizmu. No tām par vispostošākajām kļūšot zemestrīce 2010. gadā ar epicentru Mongolijas ziemeļos (šķiet, tādas nav bijis?), 2022. gadā – Kuriļu grēdas dienvidgalā, 2030. gadā – Filipīnās. Pazemes grūdieni izraisīs jaudīgus cunami, kuru triecieni skars Taivānas, Sahalīnas un Hokaido salas. Stihijas izraisītu pazemes grūdienu dēļ būtiski mainīsies Sajānu reljefs un Baikāla ezera aprises.
Pēc nenozīmīgas temperatūras paaugstināšanās pašā 21. gadsimta sākumā, sākot ar aptuveni 2010. gadu un līdz aptuveni 2040. gadam var sagaidīt ievērojamu temperatūras pazemināšanos ne tikai Eirāzijā, bet arī uz visas planētas. Šajā periodā, visdrīzāk, iestāsies tā dēvētais “mazais ledus laikmets”, kas visvairāk skars Eiropas dienvidrietumu rajonus un daļu Āfrikas. Temperatūras kataklizma novedīs pie planētas iedzīvotāju kopskaita samazināšanās par aptuveni 1,5 miljardiem cilvēku.
Pēc 2050. gada temperatūra uz planētas atkal sāks paaugstināties. Taču tas neatnesīs ilgi gaidīto uzplaukumu. Iesāksies ilggadīgi sausuma periodi, kas savukārt izraisīs masveida badu. Tuksnešu kopplatība uz planētas palielināsies vismaz četrkārt. Sauss un karsts klimats uz Zemes var ilgt vismaz 150 gadu , kas arī izraisīs ievērojamu cilvēku kopskaita samazinājumu. Un, tikai sākot ar 2200. gadu, ārēji un iekšēji jau būtiski mainījusies cilvēku rase uzsāks ilgu vispārējas labklājības periodu.
http://www.la.lv/sibiriesu-prognozes-par-gaidamajam-katastrofam/2/
http://www.la.lv/sibiriesu-prognozes-par-gaidamajam-katastrofam/3/
http://www.la.lv/sibiriesu-prognozes-par-gaidamajam-katastrofam/4/