Kas ir Pieņemšana
Ļoti daudz tagad raksta par sevis pieņemšanu. Visi, kam tik nav slinkums. Es šoreiz gribētu uzrakstīt par to kāpēc ir bezjēdzīgi par to rakstīt un kāpēc frāze ‘’Pieņem sevi tāds kāds esi un tu jutīsies labi’’, lai arī skan jauki, bet ir pilnīgi neiedarbīga.
Kas ir pieņemšana? Tas ir veids redzēt sevi un citus cilvēkus visā to daudzveidībā, redzēt pretrunas, redzēt dažādas personības puses un pie tā nevērtēt to, bet vienkārši ļaut tam būt. Un pie tam pieņemšana nebūt nenozīmē, ka mēs nevēlamies izmaiņas. Tad jebkurš sevis meklējuma ceļš būtu bezjēdzīgs. Pieņemšanā nav un nevar būt vēlme palikt visam tā kā ir, frāze ‘’Paliec tāds vienmēr’’- tas nav par pieņemšanu. Pieņemšana- tas ir ‘’Es redzu tevi un redzu kāds tu patiesībā esi vai vari būt, un es pieņemu tevi jebkuru, visā tavā potenciālā’’.
Ļoti daudziem cilvēkiem viņu dzīvē nekad nav bijusi pieņemšanas pieredze. Tas nav pieņemts mūsu kultūras līmenim. Teorētiski šai pieredzei būtu jānotiek bērnībā, kad vecāki pieņem savu bērnu tādu kāds viņš ir un mīl viņu tāds kāds viņš ir. Vai tāds bieži ir satiekams dzīvē? Nē. Vai bieži var satikt vecākus, kuri māk pieņemt? Nē. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem pašiem nav tādās pieredzes.
Dažas frāzes par pieņemšanu un nepieņemšanu, kad bērns raud:
1.’’Nu nomierinies tu vienreiz, neraudi’’, ‘’ Ko tu raudi? Nekas taču nav noticis’’, ’’Par ko tev būtu jābaidās, tas nav nekas briesmīgs’’, ‘’Paskaties kāds putniņš lido!’’
2.’’Tu dusmojies/tu esi apvainojies’’ ‘’Patiešām ir diezgan apvainojuši, kad tev nenopērk mantiņu’’, vienkārši apskaut bērnu, uzsēdināt sev uz ceļgaliem, var pat arī neko nerunāt vienkārši ļaut viņam just to, ko viņš tajā brīdī jūt.
Atšķirība: Pirmajā gadījumā mēs nepieņemam ne bērna jūtas, ne to izpausmi. Mēs to mierinām. Kāpēc? Tāpēc, ka mums ir kauns , kad bērns raud uz ielas. Tāpēc, ka sāp galva. Tāpēc, ka mēs neprotam tikt galā ar ‘’negatīvām’’ emocijām. Šo sarakstu var turpināt un turpināт..
Pieņemšana
Ja jums nav pieņemšanas pieredzes, ja jums dzīvē nav bijis cilvēka, kurš jūs pieņemtu, tad vienkārši to nav iespējams dot ne sev, ne citam cilvēkam. Tāpēc, ka pieņemšana- tā nav iedzimta prasme, bet tas, ko iemācās. Tāpat kā tad, kad mēs mācamies bērnībā staigāt. Lai iemācītos staigāt, mums no sākumā ir jāredz kā to dara citi cilvēki, pēc tam mums būs nepieciešams atbalsts, jo būs bailīgi nokrist. Mēs patstāvīgi atgriežamies nokrītot uz ceļiem, jo tā ir pierastāks. Bet agri vai vēlu bailes atkāpjas un veidojās ieradums, prasme nostiprinās-un tad mēs varam staigāt, pēc tam-skriet, lēkt, dejot un vispār izpildīt neticamas lietas ar kājām. Tāpat ir ar pieņemšanu.
No sākuma ir vajadzīgs cilvēks, kurš vienkārši parādītu, kas tas tāds ir, kā tas ir sajūtams, kur dzīvo pieņemšana. No sākuma tas varētu būt diezgan bailīgi, nespējami noticēt, ka kāds varētu tevi pieņemt. Bet pēc tam, kad tu saproti, kas tas tāds ir, tu vari sākt to lietot savā dzīvē un veidot harmoniskas attiecības ar apkārtējo pasauli. Var sākt pieņemt sevi, pieņemt visas savas īpatnības un īpašības. Var dot šo pieredzi saviem bērniem. Sevis apzināšana ir vajadzīgs otrs cilvēks, kas palīdz ieraudzīt to. Parasti tas ir psihologs ( vislabāk psihologs , kam ir zināšanas sistēmiskajā psihoanalīzē. Psihologs ar sistēmisku domāšanu ).http://www.draugiem.lv/user/587734/blog/?p=11422280
Lai cik jūs arī nelasītu par to, neviens raksts, neviena grāmata, neviens seminārs nedos jums šo pieredzi, ja tā nebūs notikusi attiecībās staro cilvēkiem. Viss tas ir tikai teorija. Lai šo pieredzi iegūtu, ir vajadzīgs cilvēks, kurš spēs jūs patiesi pieņemt. Un tikai tad, kad jūs sajutīsiet kā tas ir un kas rodas jūsos no tā, kad otrs cilvēks jūs pieņem, tikai tad jūs spēsiet pa īstam to saprast. Mums visiem tik ļoti gribas, lai mūs pieņem tādus kādi mēs esam ar visiem mūsu untumiem, bet vai mēs sev uzdodam jautājumu ‘’Vai es varu pieņemt otru tādu kāds viņš ir un tā vietā, lai viņu nosodītu, es mēģinātu saprast viņu’’?
Tad, kad notiek sevis pieņemšana arī otru cilvēku pieņemt paliek daudz vieglāk...
Iluta Repule
http://www.draugiem.lv/blogs/#/user/587734/blog/?p=11797597
