Pa pēdām dzimtai un dvēselei. Helingera sistēmisko ģimenes izvietojumu metode

Sakārtot sevi, justies labāk, tikt vaļā no mezgliem, kas bojā mūža gludo audeklu, dzīvot harmoniskāk, laimīgāk… Kurš gan to nevēlas? Lieliski, ja izdodas atrast sev pieņemamu un noderīgu terapiju, kas palīdz tikt uz gaišās svītras. Manā ceļā nonāca Helingera metode. Izmēģināju to. Jautāju speciālistiem skaidrojumu.

Par Helingera sistēmiskajiem ģimenes izvietojumiem biju dzirdējusi un lasījusi, pat pieminējusi kādā rakstā. Pirmais iespaids gan lika domāt, ka tā ir kārtējā dīvainā metode. Teorētiskais izklāsts šķita pārlieku pacilāts un mistisks. Ievietoju šīs zināšanas tālākā plauktā.

Turpmākais apliecināja daudzreiz skandēto – viss nonāk pie cilvēka tad, kad tam pienācis laiks. Vecākā meita iegadījās treniņseminārā, kur izmantoja Helingera metodi, sajūsmināta stāstīja par gūto un saprasto. Pēc tam draudzene apliecināja ko līdzīgu, arī viņai acis mirdzēja. Sāku lasīt, iedziļināties vairāk. Izrādījās – ļoti interesanti! Tomēr joprojām šķita neticami – vai patiesi tik iedarbīgi?!

Nolēmu pārliecināties. Pieteicos grupā pie psihologa Gļeba Smirnova, jo par viņu dzirdēju vien labas atsauksmes.

Ļaujos izjūtām 

Nelielajā zālītē pulcējas 20 cilvēku, daudzi, šķiet, ir pazīstami, draudzīgi tērzē, apskaujas. Blakus sēdošā meitene pačukst, ka ieradusies pirmo reizi. “Es arī,” atsmaidu pretī.

Vadītājs izstāsta par galvenajiem Helingera metodes principiem. Uzreiz pēc tam viss sākas. Pirmā savam ģimenes izvietojumam piesakās sieviete vidējos gados. Viņai ierāda vietu līdzās psihologam, lūdz izklāstīt problēmu, ko vēlas atrisināt. Formulēt to skaidri, kā pieprasījumu. Viņa bažījas par bērniem, allaž viņus piemeklējot nelaimes un slimības. Bijis vēl viens mazulis, kurš nomiris. Tas šķietot liktenīgi. Kā lai pasargā bērnus?

Sievietei jāizvēlas kāds grupas dalībnieks, kurš būs viņas aizvietotājs. Pēc tam vadītājs aicina zāles vidū vēl citus aizvietotājus – tu būsi vīrs, bērns, māte, vecmāmiņa. Lūdz, lai sieviete, ļaujoties savām iekšējām izjūtām, izkārto viņus attiecībā citu pret citu.

Zemē noklāj segu, uz tās lūdz nogulties vēl vienu aizvietotāju – tas būs sievietes mirušais bērniņš. Man pār muguru noskrien tirpas. Nez, kā jūtas tas, kuram jābūt mirušajam?!

Psihologs lūdz katru aizvietotāju virzīties tā, kā jūt – doties vai pagriezties, skatīties, rīkoties. Redzu, viens notupstas. Cits lēni novēršas un soļo prom, aiziet vistālākajā zāles stūrī. Vēl kāds sirsnīgi apkampj blakus stāvošo. Ik pa brīdim vadītājs vaicā kādai figūrai: kā tagad jūties? Atbildes skan: jūtu aukstumu, sāp galva, trūkst gaisa, aizžņaugts kakls, nevaru pacelt skatienu… Šķiet, atkarībā no tā tiek izdarīti konkrēti secinājumi, jo seko ieteikums, piemēram, mainīt atrašanās vietu vai lūkoties uz kādu. Noprotu, ka vadītājs šīs ķermeniskās sajūtas it kā pārtulko – kā tās atspoguļo attiecības un notikušo ģimenē.

Kādam tiek lūgts pateikt kodolīgu frāzi, izrunāt tieši tādā formā, kā saka psihologs. Tu biji pirmais, es – otrais. Es tevi pieņemu. Es tev piedodu. Tu esi māte, es – tavs bērns. Vispirms es, pēc tam – tu.

Vadītājs ik pa brīdim atgādina – necenties analizēt ar prātu, ļaujies izjūtām.
Arī es ļaujos. Jūtu gan aizkustinājumu, gan mulsumu, gan prieku, gan žēlumu. Elsojot raud sieviete, kuras ģimenes sāga risinās mūsu acu priekšā. Īsti līdz galam neizprotu, kas un kā viņas dzīvē noticis, kas ietekmējis nelāgās ķibeles. Taču pāršalc prieks, kad jūtu, ka situācija pamazām atšķetinās. Visbeidzot sievietei tiek piedāvāts nostāties savas aizvietotājas vietā. Lūkojos notiekošajā un acīs saskrien asaras. Kļūst gaiši un viegli.

Visi aizvietotāji sirsnīgi apskaujas, pateicas par atbalstu. Tiekam lūgti izpurināt rokas. It kā aizmājot prom to, kas tikko kopīgi pārdzīvots.

Ķermenis mani komandē


Krēslā līdzās vadītājam apsēžas nākamais, kurš vēlas izvētīt savu problēmu. Zāles vidū atkal sāk nākt aizvietotāji. Iekšēji salecos – psihologs norāda uz mani. Man jāaizvieto bērns, kurš piedzimis otrajā laulībā. Nostājos līdzās māmiņai un tētim. Vēroju figūru pārvietošanos, jūtu, kā skaidrojas attiecības starp abām ģimenēm. Plaukstas sāk salt, kļūst kā nolēmētas. Plecos ielīst smagums. Kurš gan nezina, ka bērns cieš, ja vecāki strīdas un šķiras, bet šajā brīdī saprotu to pavisam skaudri, jo šī sajūta ir visā manā ķermenī, tā stindzina.

Kad blakus atnāk mans pusbrālis, jūtu, kā galva sāk griezties uz viņa pusi. Un neko tur nevaru padarīt – griežas, un viss! Izjūtu ļoti dziļi, pa īstam – viņš man ir vislabākais, vismīļākais pasaulē!

Ik reizi, kad mani izvēlas par aizvietotāju, pārliecinos, ka visu, kas notiek ģimenē vai dzimtā, sajūtu gluži ķermeniski. Tas darbojas ārpus manas gribas, un nav ne pašapmāns, ne hipnotiska iedarbība.

…Esmu māte. Stāvu līdzās bijušā vīra figūrai. Viņš dzēris, pametis sievu un bērnu. Piepeši fiziski sajūtu, kā mani liec pie zemes. Kāds neredzams spēks spiež muguru lejup. Nevaru turēties pretī, vien darīt to, ko ķermenis liek. Sagumstu uz segas, ko paspējis paklāt psihologs. Spēju celt plecus vien tad, kad meita pasaka tēvam, ka pieņem viņu, piedod viņam. Ja attiecības ar tēvu nav sakārtotas, grūti būt saskaņā ar pretējo dzimumu.

Vadītājs izvēlas aizvietotājus ne tikai radiniekiem vai citiem svarīgiem cilvēkiem. Reizēm situācijas labākai izprašanai nepieciešama dvēseles vai likteņa figūra, arī aizvainojums, naids, slimība, bailes un daudz kas cits.

Kādā izvietojumā sievietei līdzās stāv dvēsele. Kad jādodas pretī jaunai dzīvei, sieviete sākumā nevar paspert ne soli, raud, turklāt tik gauži, ka gluži vai slīkst asarās. Jūtu, ka arī man slapjuma pilnas acis. Taču caur tām izlaužas smaids. Jo ieraugu, ka dvēsele viņai pasniedz kabatlakatiņu. Tas droši vien ir īpaši – saņemt mutautiņu no savas dvēseles…

Lai pilnīgāk saprastu un izjustu metodes efektu, ierodos arī nākamajās nedēļās. Ik reizi arvien spēcīgāk apzinos, kas īsti ir dzimta. Kādā ģimenes izvietojumā cilvēkam jāveic izšķirīgs solis, kam nekādi nevar saņemties. Tad psihologs aiz viņa muguras noliek vecmāmiņu. Pēc tam vecvecmāmiņu. Pasauc vēl vairākus cilvēkus, savieto citu aiz cita. Tā visa ir viņa dzimta, daudzas paaudzes, senči. Piepeši ļoti skaudri apzi-
nos – šajā blīvajā ierindā, kas stāv viņam aiz pleciem, ir tāds spēks! Tas ļauj iztaisnot muguru, saņemties un iet uz priekšu.

Psihologs iesaka ikvienā grūtā brīdī iztēloties sev aizmugurē šo senču resursu. Ar laiku to varot iemācīties sajust ļoti labi.

Palieku gaišumā

…Esmu bērns. Ceturtais savai mammai. Taču es nepiedzimu, es nomiru aborta laikā. Mēs, visi seši bērni, stāvam vienā ierindā. Pamīšus dzīvie ar mirušajiem. Māte – šoreiz tā nav aizvietotāja, bet pati sieviete – nostājas iepretim katram un lūkojas tieši acīs. Teic, ka mīl, ka pieņem. Psihologs liek sacīt arī šādus vārdus: es tevi nogalināju, bet es tevi pieņemu savā sirdī un dvēselē. Tā viņai nākas teikt vairākas reizes, jo ir arī citi abortētie bērni. Gribētos vaimanāt, ka tas nu gan ir baisi, taču manī kūsā citas jūtas – mīļums un žēlums pret mammu, maigums pret brāļiem un māsām.

Viņa nespēj apturēt asaras, visa dreb un raujas čokurā. Psihologs lūdz dziļi elpot, pietur un palīdz. Vēlāk sieviete stāsta – jau bijuši vairāki izvietojumi dažādām viņas problēmām, tomēr nekad nav varējusi saņemties šim solim, izlīdzināt attiecības ar bērniem. Taču ir svarīgi pieņemt visus, kas pieder dzimtai, gan dzīvos, gan jau mirušos. Visiem piedot, ar visiem izlīgt. Tikai tad atjaunosies tik svarīgā mīlestības plūsma.

Arī šoreiz trīs stundas ilgā tikšanās ir galā. Neviens vairs nešķiet svešs, pret vairumu jūtu siltumu, sirsnību, maigumu. Lai gan šajās stundās bijis ne mazums asaru un smaguma, ir gaiši un viegli. It kā kāda milzīga nasta nomesta no pleciem.

Internetā izlasu, ka kāds nosaucis Helingera metodi par pieaugušo spēlēm. Nepiekrītu! Te nenāk izklaidēties. Jēga un mērķis ir reāls – sakārtot savu dzīvi. Negribas to dēvēt ne par nodarbību, ne semināru. Tas ir dzīvošanas treniņš.

Ko ieguvu eksperimentā

Zināšanas, kā darbojas šāda metode. Spēju pārkāpt savai neticībai. Uz savas ādas izjutu, kā darbojas tas, kas ir ārpus realitātes.

Pārliecību, ka ģimenei un dzimtai ir ļoti spēcīga ietekme un nozīme, to vērts respektēt.

Gandarījumu un prieku, ka varēju būt noderīga, palīdzēt kādam atrisināt smagu problēmu viņa dzīvē. Apjautu arī, cik ļoti ikviens no mums ir ievainots, meklē izeju un glābiņu.

Uzasināju jūtas, iemācījos izjust daudz vairāk.

Bieži vien izmantoju vingrinājumu, ko veicām: iztēlojos sev priekšā mammu un tēti, izjūtu, kā no viņiem uz mani staro saule, plūst gaisma, siltums. Tas dod spēku.

Jāapzinās – emocijas būs spēcīgas


Kā vērtējama Helingera metode?


ARTŪRS UTINĀNS, ārsts psihoterapeits: – Helingera terapija ir viena no netradicionālām metodēm, ko dēvē par spirituālām – tās balstās uzskatos, ka mūsu pastāvēšanas būtisks pamats ir gars. Ir daudz psihoterapijas metožu, kas balstās uz spirituālo vai reliģisko komponenti. Tās eksistē līdzās medicīniskai, pierādījumos balstītai psihoterapijai. Zinātniskajā atzarā ir trīs galvenās – kognitīvi biheiviorālā terapija, psihodinamiskā psihoterapija un interpersonālā psihoterapija, kā arī vēl aptuveni desmit akadēmiskās metodes, ko izmanto psihologi.

Berts Helingers pēc pamatizglītības ir teologs, nevis ārsts. Pēc tam apguvis gan psihoanalītisko un ģimenes sistēmterapijas metodi, gan transaktīvo analīzi un geštaltterapiju, katrā pasmēlies un pielicis šo spirituālo komponenti.

Zinātne gan zināmā mērā piekrīt, ka cilvēkam nepieciešams apmierināt arī spirituālās vajadzības. Tomēr uzskata – tas viss pastāv tikai mūsu domās, iztēlē. Jo nekā citādi zinātniski nav pierādīts. Savukārt netradicionālā dziedniecība un psihoterapija balstās neredzamās, nemateriālās, nereģistrējamās enerģijās, uzskata, ka šie fenomeni patiesi eksistē. Piemēram, nemirstīga dvēsele, kas nav atkarīga no smadzenēm. Arī enerģētiskais lauks, bioenerģija, domu pārraide, karma, aura, eņģeļi, astroloģiskā ietekme uz cilvēku.

Vai piedalīšanās netradicionālās psihoterapijas grupā var nodarīt ko sliktu? Uz to var lūkoties dažādi. Blakusefekti jau ir jebkurai ārstniecības metodei. Tomēr spirituālā ievirze visai bieži mēdz izprovocēt spēcīgas emocijas, un, ja ir nosliece uz kādu traucējumu, šādā brīdī tas var aktivēties. Piemēram, izraisīt panikas lēkmi, ja uz to ir tendence, vai paasināt šizofrēnijas fāzes iesākumu, ja ir šāda nosliece. Iespējams, tas agrāk vai vēlāk, vienalga, būtu aktivējies, to grūti teikt. Taču pēc līdzdalības šādā grupā katrs tiek atstāts paša ziņā, un sekas nav zināmas.

Ja metodes tehnika vērsta uz to, lai izjauktu personisko robežu līmeni, tas var ietekmēt to, kuram šīs robežas jau tā ir vājas, piemēram, tendence uz šizofrēniju vai bipolāriem traucējumiem. Robežas var sākt zust, apziņu pārņemt psihiska afekta stāvoklis.

Ja kas tāds notiek grupas terapijas laikā, novērst būs grūti. Daudz svarīgāk, lai terapeits zinātu, kā rīkoties tālāk, pie kāda speciālista šo cilvēku nosūtīt.

http://www.la.lv/pa-pedam-dzimtai-un-dve…