Saules sistēma
Jūsu apziņa noskaņo jūsu uztveri
“Ja jūs paskatīsieties uz labāko savā pasaulē, tad konstatēsiet labāko pasauli. Ja jūs paskatīsieties uz savas pasaules sliktāko pusi, tad konstatēsiet viņu arī. Patiesībā tādā veidā jūs radāt savu dzīvi.
Jūsu ticējumi nosaka jūsu apziņas stāvokli.
Jūsu apziņa noskaņo jūsu uztveri.
Bet realitāte, kuru jūs uztverat, ir realitāte, kurā jūs dzīvojat.
Tādējādi jums ir jāriskē un jānotic, ka jūsu realitāte TAGAD pārbīdās uz augstāku frekvenci. Ja jūs izvēlēsieties ticēt (tā kā tā ir izvēle), ka jūs saskaņojaties ar SEVIS un, sekojoši, ar savas pasaules augstākām frekvencēm, jūs uzstādīsiet apziņas stāvokli, pilnu ar cerībām, prieku, piedošanu, pateicību un beznosacījuma mīlestību.”
Avots: http://www.arcturians.ru/?p=224
YOUR DNA REMEMBERS
Parakstos zem šiem vārdiem. Arkūrieši ir ļoti tuvi man un maniem Skolotājiem. Un šodien par šo CITU realitāti būs runa manā rakstā. Pievērsīsim uzmanību vārdiem: “Realitāte, kuru jūs uztverat, ir realitāte, kurā jūs dzīvojat.” Man gribas vēlreiz saasināt uzmanību uz to, ka, ja mēs sākam pārbīdīt apziņu uz augstākiem līmeņiem, mēs sākam uztvert un dzīvot atbilstoši šīm augstākajām realitātēm. Mēs raugāmies uz pasauli no citas pozīcijas, un šī pozīcija mums saucas “Kristus Apziņa”. Kā mums palīdz šajā dzīvē cits apziņas līmenis – palīdz atstāt, aizmirst, nesaasināt uzmanību, pieņemt, piedot un mīlēt. Un vēl – Saprast Pasauli Citādi.
Bieži mēs nedodam sev laiku un mieru izpētīt un izlūkot, izzināt un apzināties tos realitātes līmeņus, līdz kuriem esam aizsniegušies.
Kā izkustināt apziņu? Arktūriešu atbilde: “Jūsu ticējumi nosaka jūsu apziņas stāvokli.”
Kas ir mūsu ticējumi? Atbilde no Sanata Kumaras: “Tā ir zināšanu summa, noformējusies un izteikta noteiktā apziņas līmenī un iegājusi dzīves programmā aspektam, viņa imprintā, ar kuru aspekts ir atnācis uz noteiktu realitāti, teiksim, uz fizisko pasauli. Tas ir mentālais pamats, uz kura balstās realitātes uztvere un viņa saprātīgums.”
Tādejādi sākotnējie ticējumi nav atkarīgi no paša aspekta, tie ir ierakstīti imprintā, bet tos var izmainīt, jo ir ATŠĶIRŠANA UN IZVĒLE. Ir Saprāts, kurš attīstās un maina ticējumus, pārbīda savākšanas punktu un evolucionējot maina realitāti. Mēs to saucam par kolektīvo realitātes radīšanu.
Ir daži apsvērumi, kurus gribētos apspriest. Vispār jau nav labākā un sliktākā. Šeit, uz duālās planētas, ir, protams, bet es par citām pasaulēm. Mums kā mirāžas eksistē CITAS PASAULES, kuras pieņemts uzskatīt par labākām. Bet kurš ir teicis, ka tur ir labāk PRIEKŠ CILVĒKA?
Šajā epigrāfā runa ir par domāšanas mainīšanos saistībā ar zemes apziņas savienošanos ar savas daudzdimensionalitātes augstākajiem līmeņiem (pēc vibrācijām), bet ne ar labāku pasauli. Citādi rodas neattaisnota vilkme prom no planētas. Mēs esam līdzīgi tauriņiem, kuri lido uz gaismu, kurā mēs tiecamies iemantot svētlaimi.
Vajag vēl padomāt: ja sevi “labāko” nolaistu mūsu fiziskajā pasaulē, viņš kļūtu tāds pats kā mēs visi. Patiesībā mēs – tie ir tie paši augstākie, labākie, atnākuši šurp kā apziņas stars un iemantojuši uz Zemes savu Paradīzi vai savu Elli.
Mēs atnācām no visurienes kļūt par Cilvēku. Nesenajā sarunā ar Lauvu kolektīvo apziņu es ieraudzīju, cik maza ir cilvēce salīdzinājumā ar šo milzīgo kosmisko Lauvu Ģimeni. Bet pat viņi ir atnākuši, lai būtu blakus Cilvēkam, būt uz planētas dzīvnieciskā līmenī, lai savienotu savas vecās un attīstītās apziņas ar Cilvēcisko apziņu planētas Noosfērā, lai paši tādā veidā paceltos uz citu apziņas līmeni.
Mēs jau esam tie paši labākie, uz kuriem mēs tiecamies gluži kā tauriņi uz gaismu, un tie ir mūsu pašu apziņas un formas augstākie līmeņi. Un rodas jautājums, ja mums jau tur ir visuma pieredze un esam atnākuši no turienes šurp, ko mēs te darām? Mēs esam patērējuši milzīgu enerģiju, lai nonāktu šeit. Kā rāda pieredze, uz Zemes ir ne tikai zemes dvēseļu fragmenti, šeit ir spiegi un izlūki no visas Galaktikas un pat no Galaktikas ārpuses, ienākuši cilvēku ķermeņos, lai nodzīvotu šeit parastas zemes dzīves. Ko viņi meklē? Tātad, “tas kādam ir vajadzīgs?”
Mēs šeit iemantojam saprātu. Tas ir saprāts CILVĒCISKAIS. Viņš nelīdzinās nevienam citam. Viņš attīstās UZ GAISMAS UN TUMSAS ROBEŽAS. Mēs radījām alternatīvu, dualitāti, mēs – robežsargi, kuri neatdala gaismas un tumsas valstis, Paradīzi un Elli, bet savieno tās...
Un mēs nekad nespētu atšķirt Paradīzi no Elles, ja vienmēr atrastos vienā no daļām – Paradīzē vai Ellē. Tagad mēs esam ieraudzījuši alternatīvu un varam patiešām IZVĒLĒTIES. Mēs atnācām iemācīties apzināties, atšķirt un izvēlēties. Izvēlēties LABU-PRĀTĪGUMU[1]. Kāds ietilpīgs vārds! Tā arī ir saprāta funkcija – loģika.
Un, iemācījušies šeit ATŠĶIRT, mēs tagad cenšamies no zemes redzes viedokļa apzināties, kas tur ir, augstākajās pasaulēs? Tādā veidā mēs savienojam savas apziņas apziņu vertikālē, pievienojiet saprāta augstākajiem līmeņiem to loģiku un analīzi, kuras mēs esam iemantojuši šeit, ieguldot šo saprātīguma daļu savā apziņu arsenālā.
Mūsu pasaule, kurā mēs dzīvojam
Pārsteidzoši, cik maz mēs zinām par Saules sistēmu. Pēdējā laikā mūsu zinātnieki ir atklājuši tik daudz jauna, ka, iegremdējoties Saules sistēmas pasaulē internetā, mani satrieca astrofiziskie atklājumi. Kā redzam šajā attēlā, planētu mums sistēmā ir kļuvis daudz vairāk, nekā mums pasniedza manā laikā skolā. Bet nākošajā rakstā tiek minēti 18 Saules sistēmas lieli ķermeņi.
14 01 28 08
Saules sistēma
Vikipēdija: “Saules sistēma – planētu sistēma, kura ietver sevī centrālo zvaigzni – Sauli – un visus dabiskos kosmiskos objektus, kuri riņķo ap Sauli. Saules sistēma ir izveidojusies, gāzu-putekļu mākonim saspiežoties caur gravitāciju apmēram pirms 4,57 miljardiem gadu.
Saules sistēmas objektu masas lielākā daļa pieder Saulei, pārējo daļu satur astoņas salīdzinoši nošķirtas planētas, kurām ir gandrīz riņķveida orbītas un kuras izvietotas gandrīz plakana diska – ekliptikas plaknes – robežās. Sistēmas kopējā masa ir apmēram 1,0014 M☉ (no Saules masas). Četras mazākās iekšējās planētas: Merkurs, Venēra, Zeme un Marss (sauktas arī par Zemes grupas planētām), pamatā sastāv no silikātiem un metāliem. Četras ārējās planētas: Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns, sauktas arī par gāzes gigantiem, ir daudz masīvākas nekā Zemes grupas planētas. Saules sistēmas lielākās planētas, Jupiters un Saturns, galvenokārt sastāv no ūdeņraža un hēlija; ārējās, mazākās Urāns un Neptūns, bez ūdeņraža un hēlija savā sastāvā satur metānu un tvana gāzi. Tādas planētas tiek iedalītas atsevišķā “ledus gigantu” klasē. Sešām planētām no astoņām un trīs pundurplanētām ir dabiskie pavadoņi. Katru ārējo planētu ielenc putekļu un citu daļiņu gredzeni. Saules sistēmā eksistē divi apgabali, piepildīti ar mazajiem ķermeņiem. Asteroīdu josla, kura atrodas starp Marsu un Jupiteru, pēc sastāva līdzīga Zemes grupas planētām, par cik sastāv no silikātiem un metāliem. Asteroīdu joslas lielākie objekti ir Cerera, Pallāda, Vesta un Gigeja. Aiz Neptūna orbītas atrodas transneptūna objekti, kuri sastāv no sasaluša ūdens, amonjaka un metāna, no kuriem lielākie ir Plutons, Sedna, Haumeja, Makemake, Kvavārs, Orks un Erīda. Saules sistēmā eksistē arī citas mazo ķermeņu populācijas, tādas kā kvazipavadoņi un trojieši, piezemes asteroīdi, kentauri, damokloīdi, kā arī pa sistēmu pārvietojas komētas, meteorīti un kosmiskie putekļi.
Saules vējš (plazmas plūsma no Saules) rada starpzvaigžņu vidē pūsli, sauktu par heliosfēru, kura stiepjas līdz izkliedētā diska malai.
Hipotētiskais Oorta mākonis, kurš kalpo kā ilgperioda komētu avots, var stiepties attālumā, kurš ir apmēram tūkstoš reižu lielāks par heliosfēru.
Saules sistēma ietilpst galaktikā Piena Ceļš.”
***
14 01 28 09
Ir dažādi redzes viedokļi par Saules Realitāti, mans redzes viedoklis – Planētas Zeme Logosa viedoklis. Mans šodienas ceļojums uz Saules sistēmas pasauli pieder mentālajai realitātei, un tas ir tikai mans redzējums.
Saules zvaigznes pasaulē eksistē dažādas realitātes, katra realitāte savā vibrāciju slānī, savā frekvencē. Pašā pirmajā grāmatiņā es uzzīmēju sevi kā Saules Logosu, šī pasaule bija aiz astrāli-mentālās projekcijas robežām, tā bija Saules Personības pasaule. Tāpēc attēlā nebija planētu nekādā veidā, toties dažādu smalko realitāšu pietika. Atgādināšu jums šo Saules Cilvēka portretu no grāmatas “Sanats Kumara. Dzīvo un mīli”.
14 01 28 10
Citi šīs nodaļas attēli rāda, ko zinātnieki ir atklājuši fiziskā plāna ietvaros. Tie paplašina cilvēka skatu līdz Saules Logosa fizisko robežu ietvariem. Šeit jūs redzat Koipera Joslu – asteroīdu joslu aiz Neptūna orbītas un Oorta mākoni kā hipotēzi par ūdens eksistēšanu uz Saules Logosa robežām. Jāsaka, ka ūdens ir apziņas nesējs un Būtības apzinošais apgabals, tas ir, viņas apzinošā daļa – Būtības formas apvalks jeb membrāna (tāda ir mūsu fiziskā ķermeņa šūnas uzbūve). Un tā, uz heliosfēras robežas ir saprātīgs ūdens apvalks. Zinātnieki uzskata, ka tie ir sastinguši ledus blāķi, kuri ir komētu avots. Mani Skolotāji apgalvo, ka tas ir īpašs ūdens, šķidrums. Viņš ir līdzīgs sasaldētai gāzei un pie zemas temperatūras eksistē šķidrā veidā. Starp citu, vienā rakstā bija zinātnieku pieņēmums, ka Saules heliosferas apvalks nemaz nav auksts, bet tam diezgan augsta temperatūra.
Lūk, ko raksta šajā sakarā:
““Voyager 2” apstiprināja, ka heliosfēra nav ideāla lode, tā ir saspiesta: tās dienvidu robeža atrodas tuvāk Saulei nekā ziemeļu robeža. Bez tam aparāts veica vēl vienu negaidītu novērojumu.
Saules vēja bremzēšanai uz starpzvaigžņu gāzes pretošanās rēķina bija jānoved pie vēja plazmas temperatūras un blīvuma straujas paaugstināšanās. Patiešām, uz triecienviļņa robežas temperatūra bija augstāka nekā iekšējā heliosfērā, taču vienalga desmit reižu mazāka, nekā tika gaidīts. Kas izsauc nesakritību un kur paliek enerģija, nav zināms.” Avots: http://www.astrogorizont.com/content/read-Na_granitse_Colnechnoi_cictemi_Voyadzher2_ctolknulcya_c_anomaliyami
Mans ceļojums
Es iegāju Saules telpā mentālajā līmenī ar savu Zemes Logosa zemes apziņu. Tāpat kā agrāk, es iegāju kolektīvajā Saules sistēmas apziņā kā viņas daļa, tas ir, es esmu Saules sistēmas visu planetāro Logosu kopējās apziņas daļa. Kā mēs šeit novietojamies, cik daudz vietas mēs aizņemam? Kā mēs esam novietoti sistēmas mentālajā apgabalā?
Es uzzīmēju shēmu tam, ko redzēju. Domāju, ka tam ir kaut kāda jēga.
Pirmkārt, Urāna Logoss aizņem visu Saules sistēmas telpu. Viņa enerģija ir pati vieglākā un gaišākā, smalka un caurspīdīga, saulaina. Viņš ir pats vieglākais pēc vibrācijām un ar savu apziņu aptver mūs visus, jaunākus Logosus. Man arī agrāk ir teikts, ka Urāna Logoss ir Saules sistēmas vadošā struktūra.
Urāns ir pati aukstākā planēta Saules sistēmā
Septītā planēta no Saules, kura riņķo ap viņu 2,88 miljardu km attālumā. Uz viņa patiešām ir auksti. Atšķirībā no citiem Saules sistēmas gigantiem, viņš izdala mazāk siltuma, nekā saņem no Saules. Citiem gigantiem ir masīvi karsti kodoli. Taču kaut kas ir spiedis Urāna kodolu atdzist līdz tādai pakāpei, ka viņš praktiski neizstaro siltumu. Mākoņu augšējās robežas temperatūra var nokristies līdz 49 K (-224 C). Urāns ir pati aukstākā no visām Saules sistēmas planētām.
Planētas atmosfēras galvenās komponentes – ūdeņradis un hēlijs. Tika konstatētas arī ogļūdeņražu un metāna pēdas. Mākoņi uz Urāna sastāv no cieta amonjaka un ledus. Jādomā, ka tieši metāns piešķir Urānam tādu gaišzilu ar zaļganu nokrāsu, novērojamu teleskopā.
Riņķo, guļot uz sāna.
Visas Saules sistēmas planētas griežas ap savu asi, un viņām ir neliels ass slīpums. Piemēram, Zemes griešanās ass ir par 23,5 grādiem noliekta pret Saules plakni, Marsam ir līdzīga vērtība. Bet Urāna ass slīpums sastāda gandrīz 99 grādus. Citiem vārdiem, visi kā vilciņi griežas ap Sauli, bet Urāns vairāk līdzinās bumbai, kura ripo pa apli.
Viņam ir divdesmit septiņi pavadoņi un trīspadsmit gredzenu.
Planētas Urāns gredzenu sistēmā ietilpst trīspadsmit gredzenu. Tie nav līdzīgi lieliskajiem Saturna gredzeniem, tā kā pēc krāsas līdzīgi oglei. Tumšā krāsa gandrīz neatstaro saules starus, tāpēc gredzeni praktiski nav pamanāmi uz kosmiskās telpas bezdibenīgā melnuma fona. Atšķirībā no Jupitera, Saturna un Neptūna, Urāna dzīles ir piepildītas ar lielu “karsto” ledus modifikāciju – metāna, ūdens un amonjaka – daudzumu. Šīs īpatnības dēļ zinātnieki ir apveltījuši planētu Urāns ar iesauku, kuru agrāk izpelnījās tikai Neptūns – Ledus gigants.
avots: http://spacegid.com/interesnyie-faktyi-o-urane.html
14 01 28 11
Pēc tam parunāsim par Zemes Logosu. Mēs (planēta) ietilpstam Saules sfēras pūslī, nesasniedzot Saules centrālo caurumu, paliekot no tā apmēram pusceļā.
Saule mentālajā plānā izskatās kā mirdzošs caurums, piltuve, elpojoša uz abām pusēm, sevī un no sevis, te viņa iesūc enerģiju, te izgrūž to. Iespējams, lūk, par ko man teica Skolotāji kā par Gaismas un Tumsas spēli jeb cīņu – visas Dzīvības Enerģijas avotu. Iespējams, katrā Zvaigznes vai Galaktikas kodolā ir tāds Caurums. Šeit, tora kodolā, te tumsa paceļas pa caurumu augšup, te gaisma viņu nospiež lejup. No šīs spēles iet viļņi, kuri piepilda ar enerģiju Kosmisko Režģi. Režģī gaisma līdzsvaro tumsu, radot milzīgas jaudas “nulles” potenciālu.
Marss un Venēra ir pieticīgāki par Zemi, īpaši Venēra, kura trijotnē atrodas vistālāk. Šo triju planētu enerģijas ir ļoti tuvas, kā brāļi. Sakrīt mūsu vibrācijas un arī enerģiju raksturs. Mēs esam maigi un mierīgi.
Merkūrs ieņem ļoti pieticīgu vietu, sākumā es viņu nemaz nevarēju atrast. Šķiet, ka viņš ir ļoti vecs un viņa laikmets beidzas. Viņš atrodas kaut kur ļoti dziļi.
14 01 28 12Ļoti lielu vietu, otro vietu pēc Urāna, ieņem Jupitera Logoss. Viņš praktiski ir aizņēmis visu laukumu virs Saules cauruma. Viņam ir pilnīga citāda enerģija kā Urānam, baltāka un blīvāka. Mēs zinām, ka Jupiters tagad fiziskajā plānā ir kļuvis par otru Sauli kā plazmas piegādātāju Saules sistēmai. Mentālajā plānā viņa enerģija – vīrišķa, aktīva un liekoša rēķināties ar sevi.
Mazliet mazāks par Jupiteru, taču arī ļoti liels ir Saturns. Ja Jupiters mirdz un izstaro, tad Saturns ir tumšs, līdzīgs dūmu un deguma mākonim, apmēram kā šajā attēlā.
Neptūns atrodas nomalē, saņemot un atdodot ļoti maz. Ļoti dīvaini tādai lielai planētai.
Plutons, līdzīgi kā citas planētas, aizņem pūslī ļoti maz telpas. Toties mentālajā plānā ir milzīga citu planētu kopa, kuras atrodas Saules sistēmas centrā. Viņas ir nelielas un ļoti patīkamas, pievilcīgas, ja tā var izteikties par planētām. Viņām ir kolektīva apziņa. Tas ir ļoti līdzīgi Hilsa Plakanajam mākonim (Hills Objects), kurš attēlots vienā no attēliem zemāk. Iespējams, šiem nelielajiem Logosiem ir fiziskās daļas.
Atgriežos Saules Logosa apziņā. Un uzreiz visas planētas ir pazudušas redzamībai, atrodoties aiz aizsega. Šeit realitāte ir līdzīga viegliem maigiem mākoņiem. Mierīgas aktivitātes stāvoklis. Ja salīdzina ar 2007. gadu, kad es pirmoreiz uzzīmēju Saules Cilvēku, tad viņa enerģijas līmenis ir sablīvējies un koncentrējies. Procesi, kuri norit pašreizējā laikā, ne nu gluži sasprindzina, taču prasa uzmanību un koncentrēšanos, ja tā var izteikties.
Aizeju aiz aizsega, kurš atdala mani no astrāli-fiziskā blīvuma, atgriežoties portālā. Saprotu, ka šeit Daba visu dara automātiski, regulējot procesus pēc mana Plāna, aiznesta līdz katrai apziņas daļiņai, ietilpstošai manā Tēlā – kā cilvēks nerūpējas par to, lai barība sagremotos un ūdens noietu laikā.
Un tā, tas ir Saules sistēmas tēls no manas mentālā plāna apziņas. Tas ir Lielo Cilvēku, mūsu Augstāko Es portrets, pirmais iespaids. Tālāk jūs varat iepazīties ar to, ko zinātnieki raksta par Saules sistēmu – par mūsu kopīgo formu fiziskajā plānā.
О́́orta mākonis
14 01 28 13
14 01 28 14
14 01 28 15Vikipēdija: О́́orta mākonis – hipotētisks sfērisks Saules sistēmas apgabals, kurš kalpo kā ilgperioda komētu avots. Instrumentāli Oorta mākoņa eksistēšana nav apstiprināta, taču netieši fakti norāda uz tā eksistēšanu.
Varbūtējais attālums no Saules līdz Oorta mākoņa ārējām robežām ir no 50 000 līdz 100 000 astronomisko vienību – apmēram gaismas gads. Tas sastāda apmēram ceturto daļu no attāluma līdz Centaura Proksimai, Saulei tuvākajai zvaigznei. Koipera josla un izkliedētais disks, divi citi pazīstami transneptūna objektu apgabali, ir tūkstoš reižu mazāki par Oorta mākoni. Oorta mākoņa ārējā robeža nosaka Saules sistēmas gravitācijas robežu – Hila sfēru, kura Saules sistēmai ir definēta kā 2,0 gaismas gadi.
Oorta mākonis, kā tiek domāts, ietver divus atsevišķus apgabalus: sfērisko ārējo Oorta mākoni un iekšējo Oorta mākoni diska formā. Objekti Oorta mākonī ievērojamā pakāpē sastāv no ūdens, amonjaka un metāna lediem. Astronomi domā, ka objekti, kuri veido Oorta mākoni, ir izveidojušies Saules tuvumā un tikuši planētu-gigantu gravitācijas efektu izkliedēti tālu kosmosā Saules sistēmas attīstības agrīnajā etapā.
14 01 28 16
Oorta mākonis
Šajos attēlos – apstiprinājums Saules Logosa milzīgajam ķermenim, kurš nesakrīt ar planetārās sistēmas robežām. Šeit mēs redzam, cik maza ir planetārā sistēma fiziskajā plānā salīdzinājumā ar Saules realitāti. Visdrīzāk šī fiziskās matērijas attiecība pret smalko ir 4-5% pret 96-95%.
***
Saules vējš
Saules vējš – tā ir jonizētu daļiņu plūsma, kuras tie izsviestas no Saules visos virzienos ar ātrumu apmēram 400 km sekundē. Saules vēja avots ir saules vainags. Saules vainaga temperatūra ir tika augsta, ka gravitācijas spēks nespēj noturēt tā vielu virsmas tuvumā, un daļa šīs vielas nepārtraukti aiztraucas starpplanētu telpā.
Kaut arī mēs saprotam pamata principus, pēc kuriem rodas saules vējš, daudzas šī procesa detaļas vēl arvien nav skaidras. Konkrēti pašreizējā laikā līdz galam nav zināms, kur tieši vainaga gāze paātrinās līdz tādiem lieliem ātrumiem. Nav izslēgts, ka šis process ir cieši saistīts ar saules vainaga sasilšanas problēmu. Saules vējš nav viendabīgs. Tā ātrums ir augsts (800 km/s) virs vainaga caurumiem un zems (300 km/s) virs strīmeriem. Šīs ātrā un lēnā saules vēja plūsmas mijiedarbojas cita ar citu un krustojas ar Zemi samērā ar to, kā Saule griežas. Tādas straujas izmaiņas saules vēja ātrumā negatīvi iedarbojas uz Zemes magnētisko lauku un var radīt magnētiskās vētras Zemes magnetosfērā.
Avots: http://www.tesis.lebedev.ru/sun_vocabulary.html?topic=3&news_id=534
14 01 28 17
Heliosfēras strāvas slānis ir pati lielākā struktūra Saules sistēmā. Rodas no Saules rotējošā magnētiskā lauka ietekmes uz plazmu starpplanētu vidē (saules vēju).
14 01 28 18
Heliosfēra – tas ir telpas apgabals ap Sauli, piepildīts ar saules vēju un saules magnētiskajiem laukiem. Principā starpzvaigžņu vides elektriski neitrāli atomi var iekļūt šajā apgabalā cauri magnētiskā lauka līnijām. Tomēr šo atomu skaits ir salīdzinoši neliels, un var teikt, ka visai vielai heliosfēras iekšienē ir Saules izcelsme.
Heliosfērai ir izstiepta pūšļa forma, kas izskaidrojams ar sekojošiem iemesliem. Saule ir avots saules vējam, kurš izplatās visos virzienos ar ātrumu vairāki simti kilometru sekundē. Zināmā attālumā no Saules, apmēram pie Plutona orbītas, šī virsskaņas plazmas plūsma saduras ar starpzvaigžņu vides gāzi un strauji palēninās. Saduršanās apgabalā formējas triecienvilnis, kuram izejot cauri gāzes plūsma pieņem zemskaņas ātrumu. Starpzvaigžņu gāze aptek triecienviļņa fronti un formē izstieptu gāzes šleifu, līdzīgu komētas astei un izstieptu virzienā, kurš pretējs Saules kustības virzienam.
Avots http://www.tesis.lebedev.ru/sun_vocabulary.html?topic=3&news_id=535
Koipera josla
Atzīmēšu, ka Saules sistēmā ir divas asteroīdu joslas: pirmā starp Marsu un Jupiteru un otrā aiz planetārās sistēmas robežām, – Koipera josla. Šeit, ļoti iespējams, ir bijusi milzīga planēta vai sadūrušās divas planētas.
14 01 28 19
14 01 28 20
Norāde uz referātu: “Saules sistēmas nomalēs. Koipera josla. Oorta mākonis”. http://www.bestreferat.ru/referat-202671.html
Hilsa mākonis
14 01 28 21
Hilsa plakanais mākonis (Hills Objects)
“1981. gadā Hilss pieņēma, ka eksistē plakans komētu mākonis, kurš atrodas ekliptikas plaknē 1000-10000 astronomisko vienību attālumā no Saules.”
Asteroīdi
14 01 28 22
Norāde uz rakstu “Asteroīdu orbītas”: http://cometasite.ru/orbity-asteroidov/
Citāts: “Asteroīdu josla ir ļoti daudzveidīga, īpaši to sastādošo debess ķermeņu ziņā. Bet visi šie dažādie raksturojumi vienkārši nobālē asteroīdu dažādo orbītu daudzšķautņainības priekšā.
Kā zināms, visas mūsu Saules sistēmas planētas veic kustību vienā plaknē, praktiski pa riņķveida trajektorijām. Bet atsevišķi debess ķermeņi – asteroīdi pakļaujas Saules un sistēmas planētu ietekmei un veic kustību pa dažādām orbītām.
Daudzas mazās planētas atrodas 2,2-3,6 astronomisko vienību attālumā no Saules, un šīs mazās planētas atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām un tātad atrodas planētas Jupiters ietekmē.
Ir tādas grupas kā “Grieķi” – “Ahilejs”, “Odisejs”, “Ajakss” un daudzas citas, kuras savā kustībā apsteidz planētu par 60 grādiem. Bet grupa ar nosaukumu “Trojieši” – “Enejs”, “Priams”, “Troils” un daudzas citas, pretēji, savā kustībā atpaliek no planētas Jupiters par 60 grādiem.
Uz šo brīdi, pēc pēdējiem veiktajiem pētījumiem, pēdējā grupā ir aptuveni 700 asteroīdu. Šie asteroīdi daudz retāk uzgrūžas planētai Jupiters, vairoties no tām trajektorijām, kurās tādas tikšanās var notikt regulāri.”
***
Heliosfēra un heliopauze
Heliosfēra – telpas apgabals Saules apkārtnē, kurā saules vēja plazma virzās prom no Saules ar zināmu nenulles ātrumu. No ārpuses heliosfēra nosacīti ir ierobežota ar bezsadursmju triecienvilni, kuru nosaka saules vēja spiediena līdzsvars ar magnētiskā lauka un starpzvaigžņu vides spiedienu no otras puses.
Pirmajos 10 miljardos kilometru saules vēja ātrums ir aptuveni miljons kilometru stundā. Samērā ar to, kā tas saduras ar starpzvaigžņu vidi, notiek tā bremzēšanās un sajaukšanās ar viņu. Robežu, uz kuras notiek saules vēja palēnināšanās, sauc par triecienviļņa robežu; robežu, gar kuru līdzsvarojas saules vēja un starpzvaigžņu vides spiediens, sauc par heliopauzi; robeža, uz kuras notiek starpzvaigžņu vides sadursme ar pretim skrienošo saules vēju, ir frontālais triecienvilnis.
14 01 28 23
Heliosfēras mantija – Heliosfēras apgabals aiz triecienviļņa robežām. Tajā saules vējš bremzējas, saspiežas un tā kustība iegūst turbulentu raksturu. Heliosfēras mantija sākas 80-10 astronomisko vienību attālumā no Saules. Taču atšķirībā no heliosfēras iekšējā apgabala, mantijai nav sfēriskas formas. Tās forma drīzāk līdzinās izstieptai komētas komai, kura stiepjas Saules kustībai pretējā virzienā. Mantijas biezums no pretim skrienošā starpzvaigžņu vēja puses ir daudz mazāks nekā no pretējās puses. Voyager zonžu pašreizējā misija ir vākt datus par heliosfēras mantiju.
Voyager zonžu ceļojums
Automātiskā zonde “Voyager-1” jau ir izgājusi telpā, kur nav saules vēja spiediena. No 2012. gada 28. jūlija līdz 14. augustam aprāta ierīces apkārtējā telpā piecas reizes fiksēja protonu un hēlija kodolu daudzuma lēcienus ar enerģiju 1,9-2,7 MeV, kamēr daļiņu ar citiem lādiņiem blīvums palika praktiski nemainīgs. Tas liecina par pieckārtēju heliosfēras – heliopauzes mantijas šķērsošanu un par to, ka šī robeža ir ļoti precīza.
Visus nākošos mēnešus astronomi uzmanīgi novēroja “Voyager” ierīču rādījumus un turpināja diskusiju, vai “Voyager” patiešām ir izgājis starpzvaigžņu telpā, jeb viņš ir iegājis kādā jaunā, pagaidām nenosauktā zonā starp heliosfēru un starpzvaigžņu telpu. Tika nolemts nosliekties uz otro variantu. Apgabalu nosauca par “magnētisko šoseju”: tas ir savdabīgs Saules sistēmas apvalks.
20. martā astronomijas goda profesors no Ņumeksiko universitātes Bils Vebers oficiāli paziņoja, ka “Voyager-1” tomēr ir izgājis aiz Saules sistēmas robežām un tas ir noticis 2012. gada 25. augustā 121,7 astronomisko vienību attālumā no Saules. Kopš tā laika starojuma intensitāte 1,9-2,7 MeV ir samazinājusies 300-500 reižu.
14 01 28 24
Tādejādi, “Voyager-1” bija kļuvusi par cilvēku pirmo zondi, kura aizklīdusi tik tālu. Tā turpina lidot uz priekšu ar ātrumu 17 kilometri sekundē, attīstījusi ātrumu uz vairāku gravitācijas manevru rēķina.
P.S. NASA 20. marta oficiālā atbilde saka, ka“Voyager-1” vēl nav sasniedzis starpzvaigžņu telpu, neskatoties uz saules vēja neesamību. Par pēdējo indikatoru iziešanai aiz Saules sistēmas robežām ir jākļūst magnētiskā lauka virziena maiņa, kas vēl nav noticis.
14 01 28 25
Termination shok – triecienvilnis.
Heliopauze – tā ir robeža starp heliosfēru un starpzvaigžņu vidi. Saules vējam tuvojoties heliopauzei, tā ātrums strauji samazinās, novedot pie triecienviļņa formēšanās. Heliopauze ir teorētiska robeža, uz kuras notiek saules vēja galīgā nobremzēšana. Tā spiediens vairs nespēj atspiest starpzvaigžņu vielu no Saules sistēmas, un notiek saules vēja un starpzvaigžņu vielas sajaukšanās.
Astrofizikā Bow-shock – tas ir apgabals starp magnetosfēru un apkārtējo vidi.
Zvaigznēm šī robeža kā likums atrodas astrosphere malā, kur zvaigzņu vējš satiekas ar starpzvaigžņu vidi.
Planetārajai magnetosfērai Bow-shock – tā ir robeža, kuru sasniedzot saules vēja ātrums strauji pazeminās kā sekas tā pieiešanai magnetopauzei.
14 01 28 26
Voyager 1 un 2 ceļojums aiz heliosfēras robežām
http://www.fromquarkstoquasars.com/does-the-sun-have-a-bow-shock-maybe/
04.12.13. Uz šo brīdi Voyager-1 pārvietojas frontālajā triecienvilnī, bet Voyager-2 nē. Tas nozīmē, ka divām zondēm ir jāsaduras ar dažādiem apstākļu tipiem, par cik tās aiziet no heliosfēras starpzvaigžņu telpā. Tas nodrošina iespēju zinātniekiem noskaidrot, vai ap mūsu Sauli eksistē triecienvilnis.
Saules sistēma
Starpzvaigžņu telpa
Saules sistēma
14 01 28 27
14 01 28 28
9 460 730 472 580,8 km (apm. 9,5 triljoni km) – gaismas gads – attālums, kuru gaisma noiet 1 gada laikā. Kalpo starpzvaigžņu un starpgalaktisko attālumu mērīšanai.
līdz 15 000 000 000 000 km – Saules hipotētiskā pavadoņa, zvaigznes Nemezīdas, varbūtējās atrašanās attālums.
līdz 20 000 000 000 000 km (20 triljonu km, 2 gaismas gadi) – Saules sistēmas gravitācijas robežas (Hila sfēra) – Oorta mākoņa robeža, planētu eksistēšanas maksimālais attālums.
30 856 776 000 000 km – 1 parseks – šaurāka profesionāla astronomiska vienība starpzvaigžņu attālumu mērīšanai, līdzinās 3,2616 gaismas gadiem.
apm. 40 000 000 000 000 km (40 triljonu km, 4,243 gaismas gadi) – attālums līdz tuvākajai mums zināmajai zvaigznei Centaura Proksimai.
100 000 000 000 000 km (100 triljonu km, apm. 10 gaismas gadu) – šī rādiusa robežās atrodas 11 tuvākās zvaigznes.
apm. 200 000 000 000 000 km (300 triljonu km, 30 gaismas gadu) – Vietējā starpzvaigžņu mākoņa, caur kuru pašreiz pārvietojas Saules sistēma, izmērs (šī mākoņa vides blīvums ir 300 atomu uz 1 dm3).
apm. 3 000 000 000 000 000 km (3 kvadriljoni km, 300 gaismas gadu) – Vietējā starpzvaigžņu pūšļa, kura sastāvā ietilpst Vietējais starpzvaigžņu mākonis ar Saules sistēmu, izmērs (vielas blīvums 50 atomu uz 1 dm3).
apm. 33 000 000 000 000 000 km (33 kvadriljoni km, 3500 gaismas gadu) – galaktiskā Oriona spirālzara, kurā atrodas Vietējais pūslis, biezums.
14 01 28 29
Galaktikas Piena Ceļš astoņi spirālzari
apm. 300 000 000 000 000 000 km (300 kvadriljoni km) – attālums no Saules līdz tuvākajai ārējai mūsu galaktikas Piena Ceļš malai. Aiz tās robežām stiepjas melna, gandrīz tukša bezzvaigžņu starpgalaktiskā telpa ar tikko bez teleskopa izšķiramiem maziem dažu tuvāko galaktiku plankumiem (starpgalaktiskās telpas blīvums ir mazāk par 1 ūdeņraža atomu uz 1 dm3).
Pievienots 28.01.2014
http://www.sanatkumara.ru/stati-3/solnechnaya-sistema
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Krieviski “БЛАГО-РАЗУМИЕ”. благоразумие – saprātīgums (Tulk. piezīme)
ATTĒLI REDZAMI SAITĒ:
http://www.sanatkumara.lv/index.php/13-raksti-2014/241-saules-sistema
