Liene Brizga-Kalniņa: Kāpēc mēs tā ņemamies ar bērniem?
Kādā rudens brīvdienas rītā es izmantoju iespēju ilgāk pavārtīties gultā un tā vietā, lai nodarbotos ar ko interesantāku, vīram diezgan satraukti vaicāju: "Kur mēs sūtīsim Jurģi?" Un skaļi pārspriedu daudzu vecāku rudens sezonas karsto jautājumu – bērnam piemērotas vai iespējamas ārpusskolas nodarbības. Sportu vai mūziku, bērnu jogu vai futbolu, modelīšu konstruēšanu vai multfilmu zīmēšanu? Dejas – skaidrs, ka nē, tas nav viņam, bet varbūt jāšanu? Ko viņam vajadzētu? Kas viņam patiktu? Kur varētu izvadāt tā tuvāk mājām? Vīrs uz to visu atbildēja ar vienu vienīgu jautājumu, kurš kopš tā brīža mani nodarbina ar brīžiem uzmācīgu intensitāti un kurš, varētu pat teikt, radīja zināmu filtru manam skatījumam uz bērnu audzināšanu un visām nodarbēm, kas saistītas ar to. Tas lika man izlasīt vairākas jaunas grāmatas, pārdomāt jau lasītās, pārlūkot to, ko es pati domāju un kā rīkojos, audzinot bērnus. Jautājums bija gluži vienkāršs un noteikti ne ar plānotu tālejošu ietekmi. Vīrs mierīgi pavaicāja: "Kāpēc mēs tā ņemamies ar bērniem?" Ar "mēs" viņš domāja ne tikai mūsu ģimeni, bet arī daudzus citus vecākus, sabiedrību kopumā. Savukārt "ņemšanās" varētu citiem vārdiem aprakstīt kā ciešu fokusēšanos uz bērniem, viņu audzināšanu, pieejām, metodēm, izglītošanu un attīstīšanu.
Piedzimst bērns – tas ir īpašs notikums, kas izmaina dzīvi, it īpaši pirmais bērns. Tā nav vienkārša saskaitīšana – divi plus viens, bet drīzāk ķīmiska reakcija, kurā diviem elementiem pievienots trešais, un izmainās visa līdzšinējā sistēma un tās elementu attiecības gan vienam pret otru, gan apkārtējo pasauli. Ņemsim kaut vai izplūdes gāzes uz ielas. Dzīvo un tās pat īsti nepamani, bet tad, kad pirmo reizi izej pastaigā ar jaundzimušu bērnu ratiņos, šķiet, ka tās uzbrūk, lien klāt zīdainim un ārprātīgi traucē. Tas, protams, ir triviāls un sīks piemērs, un ar to arī iztikšu, jo aprakstīt to, kā mainās attiecības ar draugiem (attiecīgi – ar bērniem vai bez), saviem vecākiem, darba kolēģiem, ārstiem un kā rodas jaunas attiecības ar dažādiem bērnu industrijas pārstāvjiem, būtu atsevišķas apceres temats.
Pirmie mēneši parasti paiet svētlaimīgā eiforijā, kura mijas ar pārguruma, apmulsuma, uztraukuma un šaubu brīžiem, taču to aptver lepnums, prieks un cerības. Cerības, ka mēs būsim labākie vecāki, neatkārtosim savu vecāku kļūdas un mūsu bērns lielveikalā nekritīs uz grīdas, niķīgi brēkdams, jo mēs taču viņu audzināsim. Audzināsim citādāk, audzināsim pareizi. Kā teica kāda mana paziņa pēc tam, kad es starojošā laimē prezentēju viņai savu pirmo mazuli, – atceries, bērns nav govs, ko var iedzīt mežā un izaugs. Ar to viņa domāja – ir jābūt pieejai, principiem un sistēmai, kas viņas ģimenē bija balstīta kristietībā. Paziņa gan pēc pāris gadiem atstāja vīru, bērnu un kristīgo pārliecību, taču viņas teiktais, ka bērni neaug šā un tā, parasti pirmā gada laikā kļūst skaidrs visiem jaunajiem vecākiem.
Un tad sākas – mēs meklējam grāmatās, kas bērnam savā vecumā būtu jāprot, kad jāveļas un jādzen zobi, un literatūras daudzumi, kas veltīti bērnu attīstībai, ir neizmērojami. Mēs ieslīgstam internetā, sērfojot mammu blogu pasaulē un pieplokam forumiem mūsu pašu "Cālī". Ejam pie ārstiem un ekspertiem, konsultējamies par to, kā bērnu turēt, velt un ģērbt. Apmeklējam kursus par bērna attīstību vecumposmos, barošanu un hendlingu, masēšanu un zobu nākšanu, par to, kā rotaļāties ar bērniem, kā viņus nolikt gulēt, arī par to, kā kļūt par labiem vecākiem. Mēs gandrīz vai iegūstam jaunu izglītību, nesistemātiski, saraustīti, bet ar milzīgu kaislību.
Un tad mēs "pieslienamies" – sākam šķirot, atrodam savu pieeju, nomainām to ar citu, jo kāda spēcīgas pārliecības mamma, grāmata, eksperts ir mūs apgaismojis, ka īstenībā ir jādara pavisam citādāk. Tā sākas "ņemšanās". Un pienāk brīdis, kad mēs saprotam – ir jāsāk bērnu "attīstīt" un, iespējams, arī "socializēt". To var sākt darīt gan tik agri kā dažu mēnešu vecumā, iegādājoties attīstošas rotaļlietas un attīstoši iekārtojot bērna vidi, izkrāsojot sienas, izvēloties materiālus, kas sekmē bērna redzes, dzirdes, taustes, kustību attīstību, un tam ir plašas iespējas ārpus mājas – bēbīšu skoliņas, nodarbības mazuļiem un mammām, zīdaiņu joga un mūzikas skoliņas, peldbaseini un rotaļu tikšanās ar citiem zīdaiņiem. Gada vecumā bērnam jau ir savs sociālais un nodarbību grafiks, kurā ir masāžas, kustību nodarbības, bēbīšskolas un ciemošanās pie citiem mazuļiem, lai kopīgi gulētu uz mīksta paklājiņa, vēlāk līstu un rāpotu. Mēs lepojamies ar bērnu sasniegumiem – manējais jau sešos mēnešos stāv, bet mans jau septiņos staigā, it kā bērnu attīstība būtu čekliste, kurā jāatzīmē izpildītais, jo ātrāk to izdarām, jo labāk. Ņujorkā jaunākā tendence zīdaiņu attīstības aktivitātēs ir algot ķīniešu auklītes, lai bērni jau līdz ar dzimto valodu apgūtu arī ķīniešu valodu un nodrošinātu savu konkurētspēju nākotnē. Mēs runājam par to, ka mūsdienās būt vecākiem ir tik atbildīgi un grūti.
Mēs audzinām bērnus kā projektus, kuros investējam, kurus veidojam, mīcām un formējam, mēs viņus trenējam, gatavojam dzīvei konkurences pilnā pasaulē. Mēs piedāvājam aktivitātes, nevis spēlējamies. Mēs nodrošinām bērniem laika pavadīšanu svaigā gaisā, nevis kopīgi pastaigājamies. Mēs testējam bērna spējas, pārbaudām atbilstību vecuma posmam un projekta mērķim. Mēs darām visu, lai mūsu mīlošās sirdis būtu pildītas ar mieru, ka savu bērnu labā darām visu iespējamo, dodam viņiem visu labāko. Un tad mēs esam noguruši no "bērnu loģistikas", noraizējušies par viņu sniegumu bēbīšu skoliņā, bērnudārza koncertā, skolas matemātikas testā, mākslas pulciņā un futbola komandā. Bērna audzināšana ir darbs. Mēs ņemamies.
Manā grāmatplauktā grāmatas par bērnu attīstību rindojas vairākos plauktos. Zemākajā ir noputējuši un sen nešķirstīti izdevumi par zīdaiņu attīstības posmiem, tad par to, kā aizmigt bez raudāšanas, par neiroloģisko attīstību līdz piecu gadu vecumam, par zaļu pieeju bērnu audzināšanai, augstāk ir grāmatas par Valdorfa pedagoģiju, meditāciju tehnikām bērniem un vēl dažas, kuru iegādes motivāciju pat neatceros. Manā pieredzē ir bobata un hendlinga speciālistu apmeklējumi, kinestētiskā hendlinga konsultācijas tad, kad bobats bija izgājis no modes, interneta portālos pavadītas stundas, sērfojot ar zīdaini pie krūts, un vēl daudz dažādos veidos bērniem veltīts laiks. Vai precīzāk – laiks, ko es veltīju, lai ņemtos.
Reiz kādā interneta forumiem veltītā brīdī uzgāju jaunas mammas jautājumu – viņa bija apjukusi un nesaprata, kā īsti pareizi turēt un grozīt bērnu, tam mainot autiņbiksītes. Bet viņa bija atradusi risinājumu – "YouTube", kur skaidri un gaiši nodemonstrēts, kā pārtīt zīdaini. Cik lieliski, ka mammām ir iespējas viegli atrast atbildes uz saviem jautājumiem. Cik lieliski, ka mammas vairs nevar audzināt bērnu bez neskaitāmām ārējām konsultācijām. Lai nomainītu bērnam autiņbiksītes pareizi, vajadzētu vienkārši apstāties un klusi pavērot bērnu, kā viņš kustas, ko vēlas, kā skatās uz tevi. Uzticēties viņam, uzticēties sev. Atgriezties pie sevis kā mātes. Es nesaku, ka šajā brīdī pametu internetu un ekspertus, taču tas ļoti spēcīgi atgādināja to, ko speciālistu un ārpakalpojumu pasaulē viegli aizmirst, – māte ir tā, kas bērnu pazīst vislabāk, un viņa vislabāk zina, ko un kā darīt ar bērnu arī bez intensīvas "ņemšanās".
Iespējams, ka atbilde uz to, kāpēc mēs tik daudz ņemamies ar bērniem, ir tīri bioloģiska. Dabā pastāv divas sugu vairošanās stratēģijas – R un K.
R stratēģija nozīmē, ka ir daudz pēcnācēju, bet par tiem nerūpējas – sugas izdzīvošanu nodrošina lielais bērnu skaits. Savukārt K stratēģijas pārstāvjiem ir maz pēcnācēju, vecāki par tiem rūpējas, mazuļi nobriest lēnāk, bet izdzīvošanas procents ir daudz augstāks. Ja aplūkojam šīs stratēģijas uz skalas, R galā ir baktērijas un citi sīkie organismi, savukārt K galā – cilvēki. Iespējams, arī cilvēku sugas ietvaros vērojama nosliece par labu K vai R stratēģijai līdzīgai pieejai, kas atkarīga gan no kultūras, gan sociālā stāvokļa. Tā, protams, ir spekulācija, taču bērnu skaita samazināšanās, pieaugot turīgumam, ir fakts, kā arī pieejas bērnu audzināšanai, piemēram, Āfrikā un ASV atšķiras kā diena pret nakti. Ja Āfrikā (tradicionālajās kultūrās vispār) bērns ir patstāvīgi kopā ar māti un citām kopienas sievietēm, piesiets tai fiziski, iesaistīts ikdienas dzīvē, nevis speciāli bērniem veidotās aktivitātēs, tad Amerikā (un vairāk vai mazāk Rietumu kultūrā kopumā) bērnu ieliek viņam paredzētā pasaulē, kur ar viņu darbojas un viņu attīsta – vairāk vai mazāk skaistā, pasakainā, detalizēti izveidotā, organizētā un norobežotā. Norobežotā no briesmām, no asiem nažiem, no kokiem, kur rāpties, un ielām, kur skriet un braukt ar riteņiem. Uzraudzīti un novēroti, jo mēs vienmēr zinām, kur viņi ir un ko dara. Vieni viņi visbiežāk paliek tikai tad, kad ir pie ekrāna – televizora, datora, planšetes.
Rietumu pasaulē bērnus audzina saskaņā ar pieejām. Tās var būt vairāk vai mazāk izteiktas, bieži vien integrētas kultūrā tā, ka pirmavots netiek pieminēts, tās var būt raksturīgas valstij vai laika periodam. Tie, kas auguši padomju laikos, atceras dr. Spoku un viņa grāmatu, kura bija vienīgā bērnu audzināšanas rokasgrāmata un noteiktumu kopums, līdz ar to veidoja vienotu pamata paradigmu veselai paaudzei. Interesanti, ka dr. Spoks, kurš bija populārs Padomju Savienībā, cēlies no ideoloģiskā ienaidnieka ASV un arī tur 70. gados bija spēcīga bērnu audzināšanas autoritāte. Savukārt Francijā rāmi bērnu audzināšanai ir uzlikuši divi cilvēki – Žans Žaks Ruso ar 1762. gadā izdoto "Emīls: Par audzināšanu", kas Franču revolūcijas laikā kļuva par galveno izglītības sistēmas veidošanas iedvesmu, un Fransuāza Dolto, 20. gadsimta ārste un psihoanalītiķe, kura strādājusi kopā ar Žaku Lakānu un pētījusi bērna attīstību un vecumposmus.
Kā savā uzjautrinošajā novērojumu un pieredzes grāmatā par amerikānietes iepazīšanos ar bērnu audzināšanu franču gaumē saka Pamela Drakmeijere, "franču vecāki Dolto ir padarījuši par daļu no bērnu audzināšanas mākslas, un viņa stāv uz Ruso pleciem". Ruso savā darbā ir radījis izdomātu bērnu vārdā Emīls, kuru utopiskā vidē audzina par ideālu pilsoni – lai arī tā nav rokasgrāmata vecākiem, bet drīzāk Ruso apgaismības ideju apkopojums, tajā ir gana daudz detalizētu audzināšanas norāžu. To var uzskatīt par pirmo dabīgas audzināšanas rokasgrāmatu, kuras mērķis ir cilvēks, brīvs no sociālā spiediena un normām, pašpietiekams, spējīgs. Un to var panākt, samazinot pārliekās rūpes par bērnu, aizmirstot sargāšanu, nelutinot, bet ļaujot brīvi augt dabīgā vidē, skrienot pa mežiem un pļavām, nezinot cilvēku noteiktos likumus, neiemācoties labu un ļaunu, bet attīstot savas sajūtas un pašam atklājot sevi un pasauli.
Ruso izdomātais bārenis Emīls auga brīvi, it īpaši salīdzinot ar viņa laika īstajiem bērniem, taču viņam bija bez ierunām jāievēro sava audzinātāja norādes, un līdzīgi arī Dolto bērnu audzināšanai uzliek stingru rāmi ar pamata noteikumiem, kura ietvaros bērniem ir liela brīvība. Un tā, ja var ticēt amerikāņu žurnālistes novērojumiem, visi franču bērni ievēro līdzīgu gulēšanas režīmu, guļ visu nakti jau no četru mēnešu vecuma, ēd konkrētos laikos, našķējas tikai vienu reizi dienā un ir prātīgi. Tas nozīmē – ar viņiem kopā var iet uz restorānu un tas nepārvēršas par katastrofu, bet ir patīkami pavadīts laiks arī vecākiem, un viņi ir gana autonomi, lai piknika laikā spēlētos paši, nevis visu laiku pieprasītu klauna-izklaidētāja pakalpojumus no saviem vecākiem. Vecāki bērnus respektē, izturas pret viņiem ar cieņpilnu stingrību, un tajā pašā laikā viņi nepakļaujas bērnu iegribām un nepazaudē savu, pieauguša cilvēka dzīvi – vai tas nozīmētu iespēju mierīgi iedzert vīnu kopā ar draugiem, kamēr bērni rotaļājas, vai arī turpināt karjeru, vai vienkārši darīt savas lietas.
Francijā arī bērnus netrenē un neapmāca – lai arī viņi apmeklē silītes un pirmskolas iestādes jau no astoņu mēnešu vecuma, viņi tur pārsvarā rotaļājas un patīkami pavada laiku. Kustību, mūzikas, sporta nodarbībām nav mērķis kaut ko sasniegt, bet gan attīstīt bērnos sajūtas. Tas, kas amerikāņu žurnālisti pārsteidza, bija franču bērnu prātīgums un apzinātība un franču vecāku šķietamā nepieķeršanās audzināšanas principiem, to neizcelšana, neapspriešana. Viss rāmis, par ko runā grāmatas autore, ir dziļi iedzīvojies kultūrā – tā vienkārši notiek, ka bērni guļ pa nakti, netaisa histērijas un iegūst samērā lielu autonomiju jau kopš agra vecuma. Franču bērni tiek audzināti ar maigu stingrību, un viņu atsaucība tai ir cieši saistīta ar vecāku iekšējo skaidro pārliecību par to, kā jānotiek audzināšanai.
Ruso ir ietekmējis ne tikai Francijas jauno cilvēku audzināšanas "rāmi". Viņu piemin arī britu autors un triju bērnu tēvs Toms Hodžkinsons – laiskuma slavinātājs, kurš dīku, slinku un brīvu pieeju dzīvei atbalsta visās jomās, arī bērnu audzināšanā. Viņa grāmata "Laiskā audzināšana" sākas ar stingru uzstādījumu, kura pamatā ir D. H. Lorensa 1918. gadā publicētā eseja "Cilvēku izglītošana": "Kā sākt audzināt bērnu. Pirmais likums: lieciet viņus mierā. Otrais likums: lieciet viņu mierā. Trešais likums: lieciet viņu mierā." Hodžkinsons aicina vecākus aizmirst urdošo sajūtu, ka ar bērniem kaut kas ir jādara, jādara vairāk un jādara labāk, pareizāk, un tieši otrādi – atkāpties, norimt, darīt mazāk, darīt to, kas sagādā prieku pašam un likt mierā bērnus, ļaujot, lai viņi dara to, kas sagādā prieku viņiem. Viņš aicina vecākus samazināt savu dzīves tempu, strādāt mazāk, pelnīt mazāk un vairāk pavadīt laika ar bērniem. Taču, nepārprotiet, nevis spēlējoties ar viņiem vai piedāvājot viņiem aktivitātes, bet vienkārši kopīgi dzīvojot. Viņa ideālā audzināšanas aina – liels laukums, kurā notiek svētki, vienā pusē tam telts, kurā pieaugušie sarunājas, dzer alu un līksmo, otrā – visi kopienas bērni rotaļājas, spēlē bumbu vai kādas citas savas spēles. Abas puses viena otrai ik pa laikam uzmet aci vai ziņo par kādu vajadzību, taču lielākoties liek mierā.
Paviršāk skatoties, varētu domāt, ka Hodžkinsons savā lauku kotedžā Anglijas mazpilsētā to vien dara, kā guļ šūpuļtīklā, dzer alu jau pēcpusdienā un ar vienu aci ik pa laikam paskatās, vai bērni, kuriem vairāk rotaļlietu par primitīviem klucīšiem un kartona kastēm nav, neatrodas dzīvībai bīstamā situācijā. Taču tā drīzāk ir koķetērija. Viņš ir apzināti samazinājis savu darba apjomu un pārticību, strādā mājās, lai vairāk būtu līdzās bērniem. Viņš māca bērniem spēlēt ukuleli, kopīgi nodarbojas ar kokapstrādi, rūpējas par māju un dārzu, audzē savu pārtiku un cep savu maizi. Viņš ir atteicies no televīzijas un samazinājis tehnoloģiju klātbūtni mājās līdz nepieciešamajam minimumam. Viņš un viņa sieva nerīko bērniem īpašas nodarbes un aktivitātes, neizklaidē viņus, nežēlo un neizpatīk. Laiskais vecāks bērniem saka "nē" un uzskata, ka ar to bērniem dara labu. Ēdienreizes un gulētiešanas laiku viņš uzskata par svētu – gan tāpēc, ka tas ir labi bērniem, gan tāpēc, ka tas atvieglo dzīvi vecākiem, un vecāku laime ir svarīga. Viņi nemoralizē un nestāsta bērniem, kas ir labs un ļauns, bet ļauj viņiem to iemācīties pašiem. Laiskie vecāki ir tādi, kas atgriezušies mājās un neuzskata, ka bērni jāved attīstīties kaut kur ārpus tās, ka viņiem jābūt aktīviem un sociāli aizņemtiem, jo mājas, kopā ar vecākiem un citiem ģimenes locekļiem, ir tikpat laba vide, kur bērnam augt un uzplaukt. Viņi necenšas radīt no bērniem ideālo pieaugušo, bet gan spēcīgu, veselu, elastīgi domājošu, pārliecinātu, bezbailīgu un brīvu cilvēku. Tādu, kurš veido pats savu dzīvi, dzīvo ar patikšanu un arī zina, kā jautri pavadīt laiku.
Es skaidri apzinos, ka nevaru dot bērnu audzināšanas padomus, galu galā man ir pieredze tikai ar saviem trīs bērniem, un tā ir sīksīka daļa no visas bērnu populācijas, turklāt nav iespējams vienu bērnu izaudzināt vairākas reizes, atkārtojot dažādas pieejas, un tad izlemt – vai auglīgāka ir "ņemšanās" vai laiskā pieeja. Savukārt nākotne ir sarežģīta, un mēs pārāk zinām par to, kā būs jādzīvo mūsu bērniem. Šī apziņa neatvieglo vecāku dzīvi un atbildību. Iespējams, ka vienīgā puslīdz drošā lieta, ko parādīt un iemācīt bērniem, ir daudzveidība un atjautība, kas ļauj to aptvert, un svarīgākais, ko atcerēties, audzinot bērnus, ir tas, ka viņi nav mazi pieaugušie, kuri spēj pieņemt lēmumus un veikt izvēles, un nav arī izolatorā aizsargājamas būtnes. Viņi ir bērni, un reizēm vērtīgākais, ko vecāks var darīt, ir atkāpties (apsēsties uz dīvāna ar vīna glāzi, teiktu Hodžkinsons) un savu bērnu ieraudzīt. Un likt viņu mierā.
Par šo tēmu:
Pamela Drakermena "Bērnu audzināšana franču gaumē", "Zvaigzne ABC" 2013.
Tom Hodgkinson "The Idle Parent", 2009
Jean-Jacques Rousseau "Emile", 1762
Image
Liene Brizga-Kalniņa ir studējusi filosofiju un politikas zinātni, strādājusi komunikāciju jomā, bet tagad lielāko daļu laika velta trīs bērniem. Interesējas par Valdorfa pedagoģiju un ēdieniem.
http://www.satori.lv/raksts/6792/Kapec_mes_ta_nemamies_ar_berniem
