Atceries šos divus vārdus: pirmais- „darbība”, otrais-
„aktivitāte”. Darbība notiek tad, kad situācija to pieprasa un tu darbojies,
atsaucies. Aktivitāte neraisās saistībā ar situāciju, tā nav atsaukšanās. Tu
esi iekšēji tik nemierīgs, ka situācija ir tikai aktivitātes iegansts.
Darbība nāk no klusējoša prāta. Un tā ir visskaistākā
lieta pasaulē. Aktivitāte nāk no nemierīga prāta. Un tā ir visnejaukākā lieta
pasaulē. Par darbību var nosaukt to, kas ir adekvāts. Aktivitāte ir neadekvāta.
Darbība ir spontāna- no mirkļa un mirkli. Aktivitāte ir pārslogota ar pagātni.
Tā nav atsaukšanās uz esošo mirkli, drīzāk tā ir satraukuma izlāde, kuru esi
atnesis no pagātnes uz tagadni.
Darbība ir radoša. Aktivitāte ir ļoti graujoša- tā ārda
tevi, plosa citus.
Pacenties saskatīt šo smalko situāciju. Piemēram, tu esi
izsalcis un ēd. Tā ir darbība. Bet, ja tu neesi izsalcis, ja nejūti absolūti
nekādu izsalkumu, bet turpini ēst- tā ir aktivitāte. Šāda aktivitāte ir līdzīga
varmācībai: tu posti ēdienu; tas mazliet atslābina iekšējo satraukumu. Tu neēd
aiz izsalkuma, tikai vienkārši tāpēc, ka ir iekšēja vajadzība, aicinājums uz
varmācību.
Dzīvnieku pasaulē varmācība asociējas ar muti un
priekšķepām, nagiem un zobiem. Šīs ķermeņa daļas zvēriem ir varmācīgas. Kad tu
ēd, lietā tiek likts gan viens, gan otrs: ar rokām tu ņem ēdienu, ar muti to
ēd- atbrīvojas varmācība. Bet, ja nav izsalkuma, tā nav darbība, tā ir slimība.
Šai aktivitātei ir apmātības daba. Protams, tu nevari turpināt ēst un ēst, jo
tad tu pārsprāgsi, tāpēc cilvēki ir izgudrojuši trikus: viņi košļā tabaku vai
košļājamo gumiju, smēķē cigaretes. Tas viss ir viltus ēdiens, kurā nav nekā
barojoša, bet kas palīdz slāpēt varmācības tieksmi.
Aktivitāte liecina, cik tu esi apmāts. Tu nevari palikt
tas, kas esi, nevari palikt klusēšanā, bezdarbībā. Aktivitātē tu turpini izgāzt
savu neprātu, savu trakumu.
Darbība ir brīnišķa, tā atnāk kā spontāna atbalss. Tu esi
izsalcis un meklē ēdienu, tev gribas dzert, un tu ej pie akas. Tev gribas
gulēt, un tu aizmiedz. Tu rīkojies, izejot no totālās situācijas. Darbība ir
spontāna un totāla.
Aktivitātes apmātība ir jāpavēro. Un tev tā būs jāvēro
savā paša dzīvē, jo visam, ko es teicu, nebūs lielas jēgas, ja tu to neredzēsi
pats- ka aktivitāte ir lieka, nevajadzīga. Kāpēc gan tu tā dari?
Ceļodams esmu redzējis, ka cilvēki atkal un no jauna dara
vienu un to pašu. Divdesmit četras stundas es braucu vilcienā kopā ar kupejas
kaimiņu. Viņš laiku pa laikam pārlasa vienu un to pašu avīzi, viņš nevar
atrast- ar ko gan vēl varētu nodarboties...ieslēgts vilciena vagonā, viņš nerod
savai aktivitātei citu iespēju, un, lūk, viņš pārlasa vienu un to pašu avīzi.
Un es vēroju... ko gan šis cilvēks dara?
Avīze- tā nav Gīta un tā nav Bībele. Tu vari lasīt
daudzas reizes Gītu, jo ik reizi tu tajā atklāj ko jaunu, bet avīze nav Gīta;
ar to ir cauri, tikko to esi redzējis. To nav vērts lasīt pat vienu reizi, bet
cilvēki turpina pārlasīt. Atkal un no jauna... Kur ir problēma? Vai ir kāda
nepieciešamība? Nē- viņi ir apsēsti; viņi nespēj palikt klusēšanā, bezdarbībā.
Viņiem tas ir neiespējami, tā izskatās kā nāve. Viņiem jāpaliek aktīviem. Viņos
ir iekšēja kņudoņa, kaut kāds nemiers, drudžains prāta stāvoklis...Viņam kaut
kas jādara, citādi viņš pazudīs. Droši vien ikdienas dzīvē viņš ir darbīgs
cilvēks; tagad ir pienācis laiks atslābināties, bet viņš to nespēj- turpinās
vecais paradums.
Aktivitāte notiek tad, kad darbībai nav vietas. Pavēro
sevi, un tu redzēsi, ka deviņdesmit procentu tavas enerģijas tiek tērēta
aktivitātei. Un šī iemesla dēļ tad, kad pienāk brīdi rīkoties, tev nav nekādas
enerģijas. Atslābis cilvēks ir brīvs no apmātības, un viņā sāk uzkrāties
enerģija. Viņš konservē savu enerģiju, tā automātiski saglabājas, un, kad
pienāk brīdi rīkoties, šajā darbībā ieplūst visa viņa totālā būtība. Tieši tāpēc
darbība ir totāla. Aktivitātē tu dari kaut ko noteiktu drudžainu iemeslu dēļ,
kuri tev pašam nav skaidri, tie ir ļoti miglaini.
OSHO
JAUNRADE iekšējo spēku atraisīšana
