Mēs visu laiku esam skaļi, tas traucē mums
ieklausīties sevī... Arī ieklausoties sevī mēs bieži nedzirdam to vājo balstiņu,
kas skan caur prāta darbības troksni. Tomēr labāk varbūt nedzirdēt? Patiesībā
mēs paniski baidamies palūkoties iekšā sevī, jo tad būs jāatzīst, ka esam
ārkārtīgi netīri savās domās un jūtās. Tad būs jādomā, ka jārīko ģenerāltīrīšana
dvēselē...
Reizēm atrodas drosmīgie, kas ieklausās sevī un
saprot, ka tā balss nemaz tik sīka nav, jo dīvainā kārtā izrādās kluss nenozīmē
niecīgs. Arī varenajiem balsis ir klusas, bet vai tie ir niecīgi? Patiesībā mēs
baidāmies paši no sevis, no savas iekšējās būtības, jo nesaprotam to, ka
patiesībā mēs pasi esam patiesi varenas būtnes, tikai esam to noslēpuši zem
ikdienas sārņiem...
Iluta Kaktina.
|