http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
10. februāris
Pastāvīgi apzinies, ka viss, ko tu
piedzīvo un kas ar tevi notiek, ir tikai tavā labā.
Protams, dzīves gaitā tev nāksies
sastapties ar šo to tādu, par ko tu domā, ka ar pārliecību vari apgalvot, ka
tas gan pilnīgi noteikti tev nav par labu, bet ir īsta katastrofa.
Tas, ko jūs saprotat ar katastrofu,
vispār neeksistē. Ir tikai notikumi, kurus ES tev sūtu, lai tavu ceļu
pārmainītu pašā pamatā, vai arī, lai beidzot tev atvērtu acis.
Skatoties ilgākā laika periodā patiesībā
nav nekā, kas tev varētu nākt par ļaunu. Visam ir sava jēga. Un jēga var būt
tikai pozitīva, jo aiz visa stāv Mana nedalāmā mīlestība uz tevi.
Vienreiz pārdomā par visiem notikumiem,
ko tu līdz šim piedzīvoji un kas pirmajā acumirklī tev likās šausmīgi un
nepanesami. Cik vēl šodien ir tādi? Cik no tiem ir izrādījušies par svētību?
Cik no tiem, ko tu uzskatīji par
katastrofu, ir tevi pasargājuši no patiesas katastrofas!
Daudz kas dzīvē nenotiek pēc tavas
gribas. Neuztraucies par to, bet apdomā, cik bieži tev bija un ir laime.
Esi drošs, ka Mana neierobežotā
mīlestība tevi pastāvīgi apņem un ka ES daru visu, lai nodrošinātu tavu laimi.
Ja viss notiktu tikai pēc tavas gribas,
nelaime tev būtu droša.
Tas, ko tu sauc par katastrofu, ir
stūres pagriešana no Manas puses, lai varētu izbēgt no galīgas nelaimes.
Šodien tev tas viss Man jātic. Kādu
dienu tu pats redzēsi sakarību.
11. februāris
ES saku: "Tavs ķermenis ir Dieva
templis." - "Tava dzīvība ir ļoti dārga." - "Nav
nepārvaramu grūtību."
Tu uz to vari atbildēt: "Var būt.
Bet ir pašnāvība. Kā tas sader ar Taviem vārdiem, ka nav nepārvaramu grūtību?
Ja grūtības patiešām būtu pārvaramas, kāpēc cilvēks sev atņemtu dzīvību?"
Tavs iebildums ir gudrs un pamatots un
tādēļ svarīgs.
Ir dvēseles, kurām ir grūtības ienākt
ķermenī un tanī palikt. Tās bēg no fiziskās pasaules un intensīvi domā par
viņpasauli.
Tāda cilvēka Es sapņo par viņpasauli.
"Es" skaidri atceras tur pārdzīvoto svētlaimi un grib to sasniegt ar
visiem līdzekļiem.
Dažiem cilvēkiem šīs ilgas ir sevišķi
stipras. Viņiem ir liela problēma pilnīgi inkarnēties. Tāpēc viņiem pašnāvība
liekas "laba iespēja" izbēgt no problēmām.
Šī ilūzija viņus dzen pašu gribētā nāvē.
Bet tikko viņi ir sev atņēmuši dzīvību, viņi redz, kādas grūtības viņiem ir
iekļūt viņpasaulē pašnāvības dēļ, un cik daudz palīdzības vajag, lai orientētos
tur, kur nokļūt viņi tik ļoti ilgojās.
Kad viņi pēc tam atkal piedzimst, viņi
satiekas tieši ar tām pašām problēmām, no kurām iepriekšējā mūžā gribēja
aizbēgt un tādēļ atņēma sev dzīvību.
Ar to jūs mācāties it kā no "pirmās
rokas", ka bēgšana un it īpaši pašnāvība neko neatrisina, bet, ka agrāk
vai vēlāk visas grūtības, ar kurām jūs satiekaties, jāpārvar.
Skatoties tādā aspektā, neviena
situācija faktiski nav par grūtu. Pieņemot, ka tad, kad tu redzi ārējo pasauli,
kad tu redzi maiju (šķitumu, ārējo pasauli) ne kā pēdējo nozīmi un mērķi un
atzīsti problēmas kā izšķirīgo iespēju, lai varētu augt, tad atceries grūtos
brīžos meklēt palīdzību pie Manis.
Pamēģini to izdarīt vienu vienīgu reizi
un tu pamanīsi: tu audz, līdz ar to sarūk tavas problēmas, jo tu iegūsti
pieredzi, ka ES vienmēr, vienmēr esmu tev blakus.
