http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
18. februāris
Viņpasaulē dvēseles piedzīvo pilnīgu
svētlaimi.
Tāpēc viņām ir ļoti sāpīgi atkal nokļūt
ķermenī, respektīvi, piedzimt no jauna.
Lai atvieglotu "nogāšanu no
debesīm", ES esmu noteicis ilgo sagatavošanās laiku mātes klēpī.
Šinī laikā, kamēr bērns pieaug, viņš ir
pilnīgi aprūpēts. Viņš ir apgādāts ar siltumu, perfekti pabarots un pastāvīgā
kontaktā ar māti.
Pēc piedzimšanas tas viss kļūst savādāk.
Laiku, kad bērns aug mātes klēpī,
zinātnieki apzīmē par ideālu ikviena cilvēka dzīvē, pēc kura viņš pastāvīgi
ilgojas.
Šis konstatējums neatbilst īstenībai.
Cilvēks ilgojas nevis pēc stāvokļa mātes miesās, bet pēc svētlaimes, ko viņš
piedzīvoja viņpasaulē.
Viss pārējais ir tikai imitācija. To
varētu salīdzināt ar Mēness atspīdumu ūdens mucā. Gaisma mucā nāk no Mēness,
nevis no mucas. Savukārt mēnesgaisma ceļas no Saules un ir tikai atstarota.
Sokrātam bija taisnība, kad viņš mācīja:
"Soma sema" - "tavs ķermenis ir kaps".
Tu ienāc ķermenī, lai iegūtu savu
pieredzi un mācītos gatavību ziedoties un kalpot tuvākajiem.
Tā ir visa jēga tavai zemes dzīvei
ķermenī.
Jo viena lieta ir neapgāžama: ķermenis,
lai uz kādas attīstības pakāpes tu atrastos, nekad nebūs tas, kas atradīs
svētlaimi, kāda tevi gaida viņpasaulē.
19. februāris
Mīli visus dzīvniekus, it kā tie būtu
tavi brāļi un māsas. Mīli visus augus, it kā tie būtu tavi brālēni un māsīcas.
Jo tavs ķermenis tevi uz visciešāko sasaista ar visām dzīvajām būtnēm.
Un cik daudz tu vari mācīties kā no
dzīvniekiem, tā arī no augiem!
Piemēram, palūkojies uz kokiem. No viņu
atrašanās vietas ir atkarīga viņu augšana un attīstība.
No tādas pašas sēklas kalnos izaug
pavisam citāds koks nekā pie jūras. Par spīti šai atkarībai koki ir pilni
paļāvības un visu savu padevību liek uz dievišķo kārtību.
Ar dzīvniekiem ir savādāk. Dzīvnieki ir
nepastāvīgāki un nemierīgāki par augiem: viņi staigā, lido, peld šurpu un
turpu.
Bet dzīvniekiem piemīt padevība, kas
trūkst vairumam cilvēku mūsu laikmetā.
Padevību, piemēram, tu vari novērot dzīvniekiem,
kurus ved uz kautuvi. Tu domā, viņi nezina, kur nokļūst?
Protams, viņi to zina. Bet viņi padodas
savam liktenim.
Visnemierīgākā būtne no visām ir cilvēks
- vismaz zināmā savas attīstības stadijā.
Viņš grib visu pārdomāt, pārmainīt,
uzlabot un ar to ienes nemieru visā, kas ir ap viņu.
Cilvēkam jātiecas no ārējā uz iekšējo
cilvēku, no cilvēka uz Dievu.
Un kas viņš tad ir? Patiešām cilvēks.
Pilnīgs un visām dzīvajām būtnēm sirdī rada.
