trešdiena, 2012. gada 29. augusts

Neredzamā orķestrētājs


Neredzamā Orķestrētājs
 
Grupa Metasintēze – 2012.gada augusts
2012.gada 19.augustā
No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa
 
Jūlija beigās sagatavojusi prognozi augustam, pašā šī mēneša sākumā es negaidīju, ka sekos turpinājums, lai arī jūlijs izvērsās ne gluži tā, kā bija sagaidāms saskaņā ar sākotnēji saņemto informāciju. Tas viss liecina par jauninājumiem, par sarežģītību un par notiekošo procesu, kurus nav iespējams iesprostot jau esošo priekšstatu rāmjos, daudzslāņainību. Vēl vairāk, soļojot pa iemītu taciņu un izmantojot pierastās konstrukcijas, kādā brīdī, kādā sazarojumā iespējams sastapties ar „jauna vīna ieliešanas vecos traukos” briesmām – ar visām no tā izrietošajām sekām.
 
Mēs visi esam paši savas un kolektīvās pieredzes, kura ērti piespēlē mums tā, kas šķiet acīmredzams, interpretāciju, ķīlnieki. Vēlreiz pārliecināmies par to, ka pagaidām neesam spējīgi apzināties visu šī Visuma sektora transformācijas Nodomu/Ieceri. Jebkurš mēģinājums piešķirt šīm transformācijām verbālu formu izgaismo vārdu „plakanumu/pliekanību” atšķirībā no apjomīgajām neierobežotajām nozīmēm.
 
To, kas tiek apzīmēts kā Augstākā intuīcija, nav iespējams adekvāti ietērpt vārdos un vēl jo vairāk iemācīt kādu to saprast. Vārdiem piemīt īpatnība fiksēt tikai nelielu nozīmes/jēgas daļu, tai pat laikā, kad pilnībā līdzsvarota cilvēka enerģētiskā lauka struktūra spēj nolasīt (atspoguļot) pilnu (gandrīz) informācijas apjomu, kuru ne vienmēr ir iespējams ietērpt vārdos.
 
Mēs cenšamies notvert netveramo, ieraudzīt neredzamo, apzināties neapzināmo … un tomēr …
 
Gars mūs ved mūsupašu iekšienē. Ne uz augšu, ne uz leju; ne pa labi, ne pa kreisi – bet dziļumā. Visuma fraktalitāti veido tas, ka radīšanas matricas (fraktāļi) izplešas no iekšienes uz āru, iegūstot katrā dimensijā savu mērogu, taču saglabājot pamatprincipus/galvenos principus. Kaut kādā brīdī, izejot cauri saviem pašu realitātes plāniem, mēs nokļūstam bezgalīgi mazajā, kas vienlaicīgi ir arī bezgala liels. Un šajā bezgalīgi mazajā mūsu sākotnējai apziņai, kā Dievišķās apziņas projekcijai piemīt visa Dievišķās apziņas informācija/zināšanas.
 
Mūsu apziņu nav iespējams atdalīt no vienotā informācijas lauka, kas sevī ietver visas pārējās apziņas – visuma, galaktiskās, zvaigžņu … Katra tāda apziņa ir uzskatāma par „sēklu” nākotnes attīstībai (kā bezgalīgi mazs lielums) un vienlaicīgi ietilpina sevī visu Dieva Nodomu/Ieceri, ar visiem potenciāliem, kā bezgalīgi liels lielums. Tieši šeit mums piemīt absolūtā informācija un absolūtā enerģija priekš tās īstenošanai. Atrodoties šajā bezgalīgi mazajā/lielajā punktā, mēs spējam apzināties, kāds kopējais nodoms tiks īstenots caur mums evolūcijas gaitā visos esības plānos, jo visiem piemīt/ir šīs vienotās zināšanas. Ir ļoti svarīgi atrast šo Vienotās apziņas punktu.
 
Domājams, ka tad, kad mēs raugāmies uz šiem procesiem no augšas uz leju un cenšamies „pacelties” pa kaut kādām nosacītām augšup vedošām kāpnēm, mēs tikai vairojam Pacelšanās/Augšupejas ilūziju, jo neatrodamies šajā Visa Esošā Vienotās apziņas punktā. Šajā gadījumā mūs vada tīri cilvēciska apziņa, kas ir ļoti individuāla un fragmentāra. Turklāt mēs atrodamies nevis Sirdī, bet virzāmies gar kādu nosacītu asi no apakšas uz augšu (vai no augšas uz apakšu). Pats šis priekšstats (mentālais) rada enerģijas virzību gar nosacīti apzīmētu asi, kas ir pieļaujams, strādājot ar cilvēciskas apziņas paplašināšanu (garīguma celšanu), bet ne, lai savienotos ar Garu.
 
Gars rada realitāti no sevis uz āru, t.i no bezgalīgās enerģijas un informācijas avota paplašinās/izvēršas uz āru uz visām pusēm un visos plānos, sākot ar „vissmalkāko” un beidzot ar „visblīvāko”. Garam neesksistē augšas un apakšas, labās un kreisās puses jēdzieni. Un tikai apzinoties sevi kā Vienotu apziņu (Garu), mēs spējam radīt jaunas pasaules kā Gars/kopīgi ar Garu. Tas ir pilnīgi citāds Visa Esošā uztveres punkts (šo procesu var dēvēt par apziņas „kvantu lēcienu”).
 
Lai caur sevi izpaustu jaunu realitāti, mums ir jāierauga šī realitāte ar „Acīm un Sirdi” , kas nav cilvēka, bet ir Gara, paplašināt uz visām pusēm Dieva izelpu, saglabājot no sākuma līdz beigām Dieva Nodomu un apziņu, kas ietver sevī visu redzamo un neredzamo. Ja kaut kādā posmā, ar Garu kopīgajā, radīšanā mēs iekļaujam kaut ko sevis pašu, individuālu, tad viss Nodoms tiek izkropļots. Apziņas tīrībai ir jābūt absolūtai, pilnībā un bez izkropļojumiem atspoguļojot Debesis.
 
Jo vairāk tuvojas decembris, jo spēcīgāka kļūst mūsu atbildība par to, kas mēs patiesībā esam. Mēs saprotam, ka viss, ko mēs esam zinājuši, uzkrājuši, ieguvuši ir tikai pieredze vecajos bezgalīgu iemiesojumu virknes, kā dažādu būtņu, ieskaitot cilvēku, apstākļos. Taču šie vecie apstākļi kardināli mainās. Un mūsu uzkrātā pieredze mums vairs nebūs vajadzīga, pat „vispozitīvākā”.
 
Mēs atceramies pagātni nevis tādēļ, lai to no jauna iemiesotu, bet tādēļ, lai noarhivētu (pārrakstītu) to jaunās enerģijās un atbrīvotos no tās. Atbrīvošanai ir jānotiek pilnībā un neatgriezeniski. Mums nāksies atteikties no visām, pat visattīstītākajām garīgās pilnveidošanās tehnikām un metodēm, jo tās visas kalpo vecās realitātes pilnveidošanai, kas nebalstās uz Dievišķību un Apziņas Vienotību.
 
Tas viss ir tikai vārdi, kas fiksē kaut ko pašsaprotamu, bet nespēj aizvest mūs pie patiesā, jo tā ir Gara privilēģija un rezultāts ir atkarīgs no tā, cik daudz jūs sevi izjūtat kā Viņu.
 
Augusts – neredzamā orķestrētājs – turpina uzskaņot Dievišķās Visuma superstruktūras, gatavojoties izpildīt jaunu skaņdarbu. Mēs neesam skatītāji, bet esam dalībnieki šajā procesā. Ikviens savā vietā, ar savu partitūru un instrumentu. Un no tā, cik ātri mēs iemācāmies/apgūstam notis, kā uzskaņojam savus instrumentus, cik saskaņoti mēs spējam spēlēt, ir atkarīgi mūsu kopējie panākumi.
 
Tatjana Zolotuhina
2012.gada 16.augustā