Autors: Александр Путник ... decembris, 2013http://www.y-kostra.ru/?page_id=3714
No krievu valodas tulkoja Maija Čepule
Dzīvoja reiz Bruņinieks, bez baiļu un bez vainas – bija viņš tīrs un svēts, viņa cēlā Sirds nevarēja izturēt nevienu šīs pasaules netaisnību, un viņš izmisīgi cīnījās ar visām tām. Viņš satrieca un atmaskoja, viņš cīnījās ar katru ļaunuma izpausmi. Ikviens, kurš nodarīja kādam ļaunu, ikviens, kurš bija Tumsas varā – saņēma izaicinājumu uz cīņu, no kuras izvairīties nebija iespējams, jo Bruņinieks bija stiprs un daudzdimensionāls, un nebija uz pasaules vietas – kur iespējams būtu paslēpties no viņa skatiena, un nebija nekādu cerību izvairīties no atmaksas.
Bruņinieks bija augstsirdīgs, viņš gāja roku rokā ar Dievu, un svēti ticēja savam uzdevumam. Viņš tāpat no visas sirds tiecās uz apgaismību – lai viņa ieroču spēks kļūtu patiešām absolūts. Viņš nekad neizsmēja uzveikto ienaidnieku, gluži pretēji – viņš visādi juta viņam līdz, vienmēr lūdza Dievu par Dvēseli, kas Tumsas un Tumsonības lamatās kritusi.
Bruņinieka ceļš bija ērkšķains, zaudējumu un sāpju pilns, «Gaismas lietas» labā viņš bija upurējis ģimeni un tuviniekus savus, viņš nesaudzēja nedz tuvākos, nedz sevi pašu, bet viss viņa ķermenis bija klāts rētām, kā veca bērza tāss. Viņam tik daudzas reizes bija draudējusi nāve, tik daudzas reizes viņš bija caur to izgājis, burtiski atgriezdamies no viņpasaules – ka bija pazaudējis jebkādas nāves bailes, un savu dzīvi jau sen uzskatīja par Dieva dāvātu un «Gaismas lietai» lemtu. Bet vienalga – lai cik arī viņš nesistos par Gaismu un Patiesību – pasaule labāka nekļuva, bet Tumsa pat it kā vēl vairāk sabiezēja. Šķita, ka arvien vairāk cilvēku, pat pašu tuvāko, nokļūst tās varā ... izlikās – pasaule jūk prātā ...
Kādu dienu viņš lūdzās pie kārtējā uzveiktā dēmona, lai to nosūtītu uz Dieva Tiesu. Apziņa Bruņiniekam bija skaidra, skatiens tīrs un dziļš, un ieraudzīja viņš – kā no sakautā Tumsas kalpa izlien kaut kāda struktūra, līdzīga gigantiska astoņkāja tausteklim. Tumšs un neglīts tas izlīda no dēmona ķermeņa, un tūlīt pat atrada sev citu – līdz šim nevainīgu. Un cilvēks, kuru skāra šis tausteklis – uzreiz izmainījās – viņa skatiens kļuva smags, bet apziņu aizklāja Tumsa. Bruņinieks pavērās savās domās atpakaļ, un saprata, ka tā ir noticis vienmēr – pievarētais ienaidnieks pārstāja nest ļaunumu, taču pats ļaunums nekur nepazuda – tas atrada citu izpildītāju – un viss atkārtojās. Un saprata Bruņinieks, ka viņš bija karojis tikai ar Ēnu, ar Tumsas izpausmi, ar kaut kādu funkciju – tik pat dabisku šai pasaulei, kā rītausma un saulriets. Un kad funkcija zaudē vienu savu izpildītāju – tā uzreiz atrod citu, vienīgi, tikai lūk – tā Dvēsele, kura bija reiz kļuvusi par ļaunuma nesēju – izmainījās uz mūžu. Viņš saprata, ka ar savu cīnīšanos – viņš tikai palielina sabojāto Dvēseļu skaitu – ar savām paša rokām viņš bija izplatījis vēl dziļāk to Tumsu, ar kuru karoja.
Tas tik ļoti satrieca Bruņinieku, ka viņš pagalam sakritās un ilgi sagulēja slims, spēki viņu atstāja, bet vēlme dzīvot – dzisa ar katru dienu ... likās – nāve, kurai nebija lemts pārsteigt viņu kaujā – tūlīt pat viņu ņems savā paspārnē. Bija sanācis, ka Bruņinieks karojis bija pret Pasauli, kuru gribēja glābt, pret Dievu-Radītāju, kurš bija šo pasauli tādu radījis, un kura vārdā viņš (kā viņam šķita) rīkojās. Ja nu viss ir tā – tātad viņš nav cienīgs dzīvot, un viņam jāmirst – tad nāve izpirktu viņa vainu, vai vismaz nestu mieru viņa Dvēselei. Jo pasauli tādu, kāda tā ir, viņš pieņemt nevarēja.
Bruņinieks nebūtu bruņinieks, ja padotos bez pēdējās kaujas. Nav nekāds gods bruņiniekam gultā nomirt, un ja nu šo kauju nav iespējams uzvarēt ārēji, nonāvējot ienaidnieku – tad vismaz viņš to uzvarēs iekšēji, metot izaicinājumu pats Sev. Viņš piecēlās no gultas, pārvarot dvēseles drudzi un vājumu. Apvilka savas labākās bruņas, un paņēma labākos ieročus divkaujai ar Sevi – sutanu un rožukroni. Viņš uzkāpa kalnā, neņemot sev nekā līdz – viņš netaisījās ne ēst ne dzert – viņam taču būs jāizcīna iznīcinoša kauja, līdz pat uzvarai, jo viņš neatstās sev nekādu atkāpšanās ceļu un neizrādīs vājumu.
Daudzas dienas viņš sēdēja uz kalna nekustīgi, apcerot pasauli, kuru viņš tik ļoti mīlēja, un kuras laimei viņš bija atdevis no savas dzīves visu – gan Debesis, mierpilnās un dzidruma pielietās, uz kurām bija tiecies, gan brīnišķīgo Dieva Sirdi – Sauli. Viņš meklēja atbildi uz mokošo jautājumu, uz spēles liekot savu dzīvi, jo bez šīs atbildes viņa dzīvei nebija nekādas jēgas. Apziņa viņam paplašinājās, redzējums kļuva tīrs, un atvērās viņam iespēja – ieskatīties cilvēku Dvēselēs. Un ieraudzīja viņš, ka visas Dvēseles, ko viņš aptvēra ar savu skatienu – bija ievainojamas, visas cilvēciskās Dvēseles sevī nesa nodarījumu zīmogu, kurš padarīja tās – ļaunumam pieejamas. Viņa Sirds piepildījās ar Līdzcietību – Mīlestība uz cilvēkiem, neskatoties uz viņu nepilnībām – plūda no viņa uz Zemi. Vēlme izdziedināt cilvēkus – pārpildīja viņu un pārņēma viņa Dvēseli. Šķita, ka nu viņš ir sasniedzis pilnīgas nevainojamas Mīlestības stāvokli, kā Bodhisatva. Viņu burtiski vilka kāds no kalna lejā pie cilvēkiem – lai dziedinātu, dziedinātu, dziedinātu tos ar Mīlestību. Tur, kur agrāk viņš bija cīnījies ar zobenu – tagad viņš nestu izdziedināšanas svētību ar savām rokām, Gaismas pilnajām. Tad lūk – kādam ir jābūt īstam Gaismas Bruņiniekam – gribējās viņam izsaukties!
Bruņinieks sajuta Dieva roku uz sava pleca, kas svētīja viņu jaunajam Ceļam, jaunajai Kalpošanai. Viņš gatavs bij celties un iet, atdodot savu dzīvi, lai kalpotu Mīlestībai. Tagad viss bija skaidrs kā dienā, viņš bija saņēmis Dieva atklāsmi, viņš bija saņēmis Dāvanu – dziedināt un Mīlēt, viņš tagad spēs izlabot Pazemībā ar Mīlestību – visu, ko bija sastrādājis ar sava ieroča Spēku. Viņa tiekšanās pēc patiesības bija sasniegusi mērķi, viņa pašaizliedzīgā meditācija bija devusi augļus. Bruņinieks pacēla acis pret Debesīm, pateikdamies Dievam par atklāsmēm, un mēģināja piecelties no akmens, uz kura daudzas dienas, ne ēdis un ne dzēris, bija nekustīgi nosēdējis bez iemigšanas, taču ķermenis atteicās viņam paklausīt, un viņš nogāzās uz sāniem, apziņa viņam aptumsa, un viņš iekrita miegā.
Savāds redzējums atnāca viņam sapnī. Viņš redzēja sevi – ceļojam pa dažādiem ciemiem, sprediķojot un dziedinot, modinot un dažādus brīnumus veicot, un vedot sev līdz ļaužu masas. Visi, kas viņu redzēja – uzmanīgi uzklausīja viņa runas, juzdami viņa Gaismas spēku, un viņa Mīlestības beznosacītību. Taču – lai cik arī ideāli tas neizskatījās no ārpuses – bija jūtams, ka viņa iekšējās izjūtas palika tiem nesasniedzamas. Viņš izjuta plosošas mokas, viņš nevarēja nekur rast miera, un pa naktīm, asiņainos sviedros mirkdams, viņš lūdzās Dievu. Viņš lūdzās par Dvēseles mieru, kuru tas citiem mācīja, bet kuru pats tā arī nebija sasniedzis. Citi viņu sauca par Dieva Dēlu, par Glābēju, bet patiesībā – viņš ne tuvu nevarēja pasauli izglābt – viņš nevarēja izglābt pat tik vien kā sevi. Un lai cik arī brīnumu un izdziedināšanu viņš nebūtu paveicis – tas viss bija tikai – bēgšanas no Sevis, tas viss bija tikai – mēģinājums novērst neizbēgamo, kas zagās viņam pa pēdām, kas klauvēja jau pie durvīm, un nebija vairs kur paslēpties no Sevis paša, un nebija vairs tāda brīnuma, kas varētu viņu pasargāt no neizbēgamā ...
Tonakt viņš nevarēja iemigt, jūtot, ka viņa skrējiens pa plāno ledu iet uz beigām, un tuvojas brīdis, kad vajadzēs satikt to, kas tur apakšā. Viņš skaidri saredzēja, ka šis ceļš ir tik pat veltīgs kā Zobena ceļš, viņš saredzēja, ka ļaudis, aiz viņa ejošie – dzīvo ne savu dzīvi, ka dziedināšana, kas viņiem tiek dāvāta – nenes tiem patiesu atbrīvošanu, ka pasaule nemainās, bet atkal virzās uz vardarbību un neprātu, un visi viņa centieni atkal ir izrādījušies veltīgi. Viņš saprata, ka atkal ir zaudējis šo kauju ...
Kad viņu sagūstīja – viņš nepretojās, viņu nepārsteidza ļaužu izturēšanās, kad tie sāka mest uz viņu ar akmeņiem un nosodīt, tiklīdz kā viņš bija pastāvošās varas pazemots un notiesāts uz nāvi, kaut gan viņam bija sāpīgi, jo viņš tik tiešām bija dzīvojis tikai viņu dēļ. Viņš necerēja ieraudzīt savus mācekļus pie krusta, jo zināja, ka viņi ir vāji, un ka viņu ticība arī ir vāja. Pie krusta bija tikai sievietes, tādēļ ka sievietes spēku smeļas vājumā. Viņš mīlēja tagad cilvēkus vēl stiprāk, uzņemoties viņu dēļ ciešanas, jo – nezina viņi ko dara ... Taču bija sāpīgi, neizturami sāpīgi ... «Dievs, par ko Tu mani atstāji!? Es taču darīju to, uz ko Tu pats mani svētīji! » Debesis klusēja ...
Tātad kaut kas nebija tā. Varētu jau atkal apvainoties uz pasauli un iet nāvē idejas dēļ, kā viņš to bija darījis iepriekš ... Tomēr bija vien jāatzīst, ka arī tagad, strupceļā atrazdamies, viņš izspēlē ar Dievu, viņš met Dievam izaicinājumu. Ja viņa Ceļš ir pareizs – pasaulei būs jāatkāpjas viņa priekšā, un atkal būs Saulei jāuzmirdz. Bet ja nē – viņš gatavs ir pieņemt nāvi ...
Vai tiešām gatavs? Tad tagad, uz krusta, viņam būtu jāatzīst, ka viņš ir kļūdījies, un ka viņa Ceļš tomēr nav bijis tas īstais Ceļš, kas būtu patiesam Glābējam ejams ...
Aptvert pirms nāves – ka visa tava dzīve ir bijusi veltīga – lūk īstas mocības, briesmīgāka par tām var būt vienīgi bezjēdzīga dzīve, kuru, kā viņš tagad saprata – viņš tieši bija dzīvojis. Tagad viņam tas ir jāatzīst, viņam jāpaskatās uz visu tagad savādāk. Un iespējams – jāatrod Spēku – izmainīt sevi, pie krusta piesistam, savā vājumā un bezpalīdzībā. Viņš pārāk bij aizspēlējies, tēlodams Glābēju un Dieva Dēlu, viņš pārāk atrāvies bij no Pasaules un no Sevis. Vajag tagad, nāves priekšā, atgriezties pie Sevis, vajag sagaidīt viņu – nevis kā pazemotam cilvēces Glābējam, bet gan – kā cilvēkam, kurš nāves priekšā ir gatavs paskatīties Sev acīs, atmetot visas maskas un lomas. Un viņš sāka Sevi atbrīvot no tām, sāka tās atlaist – pieņemot savas kļūdas, viņš vairs negaidīja ne no viena pateicību, jo dziļi iekšienē, caur vilšanās sāpēm un apvainošanos uz pasauli – viņš saprata tagad – patiesībā jau neviens viņam nav pateicību parādā, - tādēļ, ka viss, ko viņš darīja, visa viņa mīlestība jau bija nākusi no viņa nepilnības, no vēlmes citus glābt un pārtaisīt pasauli – neiepazīstot līdz galam Sevi pašu. Viņš ir zaudējis šo cīņu ar Pasauli – jo bija stādījis sevi augstāk par citiem, un pasaule viņu atraidīja. Viņš bija mākoņos lidinājies ... Tagad, kad rokas un kājas bija pie zemē ieraktā krusta pienaglotas, un cilvēki bija no viņa novērsušies – viņam bija tikai viena iespēja kaut ko saprast – viņam vajadzēja PIEŅEMT šo pasauli un cilvēkus – tādus – kādi tie ir. Bet tālab ...
Bruņinieks pielēca kājās, aukstiem sviedriem klāts. Mirāžas, tikai mirāžas vien – visas viņa atklāsmes, visas Dieva svētības ir bijušas tikai mirāžas! Viņš ieklausījās Sevī un saprata, ka visa šī viņa daudzu dienu meditācija ir bijusi veltīga – viņš tik pat tālu vēl ir no atklāsmes – kā pirmajā dienā, un pie tam viņš ir tik milzīgu Ceļu nogājis, un nonācis pie līnijas, kuru nu jāpārkāpj – lai viss, kas bija noticis ar viņu PIRMS tam – nebūtu bijis veltīgs. Tas tiesa – viņš netēlos vairs Bruņinieku, un nespēlēs vairs Glābēja lomu – tas viss bija tik ilūzija, apziņas slazdi. Bet ko nu lai dara? Kas tad īsti noskaidrojās tanī redzējumā uz krusta?
PIEŅEMT pasauli un cilvēkus – bet KĀ lai tos pieņem? Kā gan lai piespiež sevi pieņemt kaut ko? Kā lai šo procesu padara par dabisku? KĀ? Vajag – kā līdzīgam – nostāties uz viena līmeņa ar cilvēkiem un pasauli! Nemeklēt Dievu kaut kur augšā, nemesties pie viņa, nebēgt no Sevis prom – bet atrast Sevi šeit, un aizņemt SAVU vietu PasaulsĒkas audumā.
Bet kā gan lai to IZDARA? Kā gan lai to izdara VIŅŠ – Dieva izredzētais Gaismas nesējs? VIŅŠ, kas Tumsu saskatīt prot, un izdziedināt – ar savas Gaismas un Mīlestības spēku? Sanāk, ka vajadzēs no izredzētības atteikties? Vajadzēs atmest visas lomas un nomest bruņas – lai atrastu to – kas APVIENO?
Viņš aizmeta prom savas sludinātāja drēbes un rožukroni. Viņš nostājās zem Debesīm – atkailināts un atvērts pasaulei. Viņš necentās vairs izdomāt sev lomu, kas padarītu viņu no citiem atšķirīgu, lomu, kas izceltu viņu pār citiem, paceltu viņu pār pasauli. Un tad viņš ieraudzīja sevī to – kas tik ilgus gadus bij apslēpts viņa daudzpieredzējušajam un gaišajam skatam – viņš ieraudzīja, ka arī viņš pats, tāpat kā citi cilvēki – sastāv no tumsas un gaismas, un ka viss, ko viņš bija darījis visu savu dzīvi – tā bija bēgšana no savas iekšējās tumsas, tas bija veids – kā novērsties pašam no SEVIS. Viņš ieraudzīja – ka visu savu dzīvi bija vajājis citos to – ko baidījies bija saskatīt sevī.
Un tad Bruņinieks iegāja savā Tumsā, un pieņēma viņu, un izgāja cauri tai visai ... pieņemot savas tiesības uz nepilnībām un kļūdīšanos ...
Viņš skraidīja pa pļavu, ziediem rotātu – kā gluži pliks nevainīgs Bērns, laimes pārpilns. Viņš, paraugoties uz kristālskaidrajām Debesīm, smaidīja un smējās – taču negaidot ieraudzīja tanīs draudīgas tumšas zīmes. Visas pasaules ļaunums uzgūlās tam paradīzes stūrītim, kurā viņš tagad stāvēja. Mazulis, nevainīgais Bērns, kas viņš tagad bija – paskatījās uz tumšajām zīmēm bez uztraukuma, viņš zināja – ka viss, kas IR šinī pasaulē – IR arī viņā pašā. Viņš paskatījās savā Dvēselē, un ieraudzīja to tukšumu un sāpi, kas Tumsu pieaicināja. Mazulis nolaidās pats savas elles dziļumos, tur – kur nebija ielūkojies vēl nekad – ienesot tur līdz ar savu smaidu visus ziedu aromātus, visu saulainās dienas prieku, jo – ja jau viņš IR šeit uz Zemes – tātad IR iespēja izdziedināties.
Viņš pārstaigāja savas Dvēseles tuksnesīgās vietas, kur viss bija pelēks un neiepriecinošs, kur no Ziediem bija palikuši vairs tikai nomelnējuši stiebri zem biezas pelnu kārtas. Ja Bruņinieks nebūtu pieņēmis tagad savu Tumsu, nebūtu pieņēmis pasauli, kāda tā ir – viņš būtu satriekts, visu to ieraugot, un censtos izglābt, izdziedināt šo pasauli, sagrūžot to pilnu ar jauniem Ziediem, jaunām krāsām, jaunu gaismu. Taču viņš bija šo ceļu jau gājis – tas bija ceļš uz nekurieni.
Tagad, kad viņš bija pieņēmis Tumsu – viņš neatgrūda – viņš pieņēma šo tuksnesīgo pasauli, kā Dieva kārtējo izpausmi. Viņš saredzēja tās harmoniju, saredzēja tās atbilstību savā Dvēselē – zem šiem pelniem viņš apglabāja savu sāpju Ziedus, savu vilšanos un zaudējumu Ziedus. Katrs šo pelnu puteklītis nebija šeit nejauši nonācis – tas parādījās šeit ikreiz, kad viņš bija novērsies no Sevis, bija aizmirsis Sevi, bija nodevis Sevi, bija nocietinājies no bailēm, zaudējumiem un nodevības. Šo Elli viņš PATS bija uzradījis, un vienīgi PATS viņš varēs to pārradīt.
Viņš nometās uz ceļiem šīs nebeidzamās Sevis paša kapsētas priekšā, un lūdzās Sev PIEDOŠANU par VISU. Viņš lūdza piedošanu Dievam un Pasaulei, un atzinās savā Mīlestībā. Viņš ņēma savās rokās katru vītušo Ziediņu, un runāja ar viņu, no jauna izdzīvojot tā stāstu – no jauna to pārdomājot, atrodot tanī jaunu skanējumu. Katrs vītušais Ziediņš – tas simbolizēja atteikšanos no Sevis, atteikšanos no savas Dievišķās dabas. Katrs iznīkušais Ziediņš, katrs pelnu puteklītis – tā ir sevis nostādīšana upura lomā – neatzīstot, ka iespējams pieņemt notikušo kā Dāvanu, un noliedzot tādejādi savas izredzes kļūt par Meistaru.
Viņš ņēma rokās katru Ziediņu, un pateicās viņam Mīlestībā, ikkatru notikumu savā dzīvē, ikvienu cilvēku viņš redzēja – kā daļiņu no Sevis, kā savu Skolotāju, kā Tēvu vai Māti – jo katrs izietais pārbaudījums mums ko māca, ļauj mums mainīties, ļauj atjauninātiem pārdzimt jaunā līmenī. Mazulis ņēma Ziediņus citu pēc cita, pakavējoties pie katra savā domās – un viņi atdzīvojās, viņi uzplauka Bērna rokās, un līdz ar katru Ziediņu viņš auga arī pats un nobrieda.
Bruņinieks gāja pa savas personīgās Elles klajumu, pa aizmirstības pelniem, kas bija slēpuši pašus vērtīgākos briljantus viņa dzīvē – un zem viņa kājām kā Lotosi – izplauka viņa patiesās Dzīves Dāvanas. Viņš pārstaigāja visu klajumu no vienas malas līdz otrai, un, visu pārveidojis, Mazulis pārvērtās – tagad viņš izskatījās, atbilstoši saviem gadiem, vienīgi acis viņam bija pilnas tāda Vieduma un Gaismas, kādu nesatikt nekādā vecumā, un Dvēselē valdīja īsta harmonija.
Viņš iemantoja mieru, uz kuru bija tiecies. Tumsas zīmes vairs nenorādīja viņa dzīvē ko naidīgu un nepareizu – tagad viņš zināja, ka tādu zīmju parādīšanās nozīmē tikai vienu – viņš nav bijis pret Sevi līdz galam uzmanīgs un patiess – un viņš pateicās pasaulei par šīm zīmēm, un bija par tām priecīgs. Viņš vairs necīnījās ar cilvēkiem un nepamācīja tos – viņš vienkārši BIJA – pilnībā un absolūti, ar katru savu šūniņu, ar katru savas Apziņas daļiņu – VIŅŠ Bija šī Pasaule, un Pasaule tiecās pie viņa – neuzmācoties, un necenšoties pasildīties viņa Gaismas staros. Viņš vairs nebija kā Saule, kas silda Zemi, nebija Tumsu kliedējošais gaismeklis. Viņš bija kļuvis savā BŪTĪBĀ par visu, kļuvis par parastu Cilvēku, kas vienkārši Dzīvo, īsteni Dzīvo, un katrs viņa Dzīves mirklis skanēja kā mūzikas skaņas priekš tiem miljardiem cilvēku, kas novērsušies no savas dzīves, skanēja kā mūzika – aicinoša viņus atpakaļ pašus pie Sevis. Viņš bija kļuvis par Ceļa Zvaigzni, par kuru neviens nekad neuzzinās, bet uz kuru vienmēr var paļauties.
Vienotībā ar Jums –
Aleksandrs Putniks
http://www.y-kostra.ru
decembris, 2013http://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=5203083
