Gaisma bez robežām- cilvēka patiesā būtība (turpinājums)
Gaismas domas no Kristīnes Mucinieces
Cilvēkam ir jākļūst absolūti brīvam
SAVĀ būtībā.
Nojaucot
prāta būvētās barjeras. Apzinoties to, ka mēs esam Radītāji bez robežām.
Gaisma, kurai nav ne sākuma, ne beigu. Mums ir jāsāk apzināties savu vērtību.
SEVI.
Nekas
un neviens nav tiesīgs un nav spējīgs mūs turēt rāmjos. Tiklīdz mēs sākam to
apzināt– jaunās enerģijas mūs atbalsta. Tiklīdz pieslēdzas prāts– tā atbalsts
zūd. Mēs ieslēdzamies tādā kā aplī– uz riņķi, uz riņķi– un netiekam no tā
laukā. Kamēr neatsitamies pret kaut ko cietu– un pierē ir puns!
Bailes.
Bailes
ir NEKAS. Ilūzija ar tukšumu vidū. Prāta radīts instruments, lai neļautu
cilvēkam būt brīvam.
NEKAS
nevar mūs ietekmēt! Bailes mums paņem prom ļoti daudz enerģijas. Kas tad
patiesībā notiek? Mēs savu enerģiju atdodam NEKAM. Tukšumam. Izmetam vējā. Tā
vietā, lai ar tās palīdzību Radītu SAVU neatkarīgu, piepildītu dzīvi. Nākamajā
reizē nostājamies tām pretī un izsakām NODOMU būt brīvam no bailēm. Īsi,
kodolīgi, skaidri! Lai prāts nevar spēlēt spēles ar gariem teikumiem. Un
vienkārši darām to, no kā mums ir tik ļoti, ļoti bail.
Atbrīvojoties
no bailēm, mēs kļūstam brīvi paveikt neticamas lietas SAVĀ dzīvē.
Neatkarība.
Tas
ir jautājums par Līdzsvara punktu. Mums reizēm šķiet, ka nespējam pacelt savu
dzīvi. Fizika! Pārbīdām savu Līdzsvara punktu! Neceļam to, ko nevaram celt. Jo
lielāko tiesu mēs ceļam CITU dzīves, CITU problēmas, CITU sāpes, CITU darbus
utt. Mēs cenšamies glābt pasauli, jo tā ir pareizi. Bet kas to saka?
Sabiedrība? Sistēmas? Radi? Draugi? Kāpēc? Kāpēc visi saka, ka tā ir pareizi?
Tāpēc,
ka tā ir vieglāk noslēpties no SEVIS! Tā mēs izvairāmies no atbildības par
SAVU dzīvi. Bet kas tad ir mūsu Dvēseles uzdevums? Dzīvot SAVU dzīvi ar visu,
ko tā mums dod piedzīvot. Gūt pieredzi. Nav sliktas, vai labas pieredzes. Ir
tikai pieredze! Un tieši tādā veidā tā ir arī jāuztver.
Kā mēs varam iegūt neatkarību?
Dvēseles brīvību?
Sāksim
ar to, ka mums ir jāapzinās, ka uz Zemes šeit atrodas tikai neliela daļa mūsu
Dvēseles. Viens aspekts. Taču Visumā šo daļu, jeb aspektu ir ļoti daudz. Katra
šī daļa dara savu darbu, gūstot pieredzi un nobriestot. Kādā brīdī šis
pieredzes trauks ir pilns. Tur nekas vairs nevar ietilpt. Kas notiek? Mēs sākam
mosties! Sākam meklēt, sākam ieklausīties, apstāties, meditēt, meklējot kaut
ko, paši nesaprotot ko. Bet tajā brīdī mēs sākam meklēt SEVI. SAVAS Dvēseles daļas.
SAVU pilnību, kas mēs patiesībā esam. Dvēseles veselumu– pats SAVU veselumu.
Sākas
galvu reibinoši meklējumi– Skolotāji, meditācijas, garīgās prakses, literatūra
un informācija dažādos veidos, sakrālie ceļojumi uz dažādām pasaules malām,
kustības, sistēmas... Viss cits, tikai ne pats! Mēs mēģinām to atrast kaut kur
no sevis ārpusē. Mēs gaidām, ka kāds cits pateiks, iedos to, ko meklējam.
Pieķeramies kaut kam ārpusē. Bet ārpusē ir CITU cilvēku zināšanas, CITU cilvēku
radītas patiesības, CITU cilvēku pasaules. Tikai ne ES. ES PATS! Tur nav mūsu
Dvēseles daļas.
Tās
ir mūsu pašu DZĪVĒS– pagātnē, tagadnē un nākotnē. Dažādās laika līnijās,
pastāvošās un eksistējošās vienlaikus Visumā. Lineārais laiks ir tikai uz
Zemes. Citur tas ir Tagad. Brīdī, kad mēs sākam meklēt, mums ir jāapzinās, ka
mēs meklējam SEVI, un atrast to varam tikai un vienīgi SEVĪ.
Kā apvienot SEVI vienotā veselumā? Kā
apvienot visas Dvēseles daļas sevī? Tagad.
Ar
NODOMU un dodot atļauju. Caur sajūtām.
Izbaudot, sajūtot, priecājoties, pieņemot un mīlot sevi tādu, kādi nu mēs te uz
Zemes esam.
Īsi,
skaidri, kodolīgi! Neļaujam prātam spēlēties!
Piemēram,
ar vārdiem:
-
Šeit un tagad es paziņoju par nodomu un dodu atļauju visām manām Dvēseles daļām
ienākt manī un apvienoties vienotā veselumā.
Gaismas domas no Kristīnes Mucinieces
