Kas cilvēkus dara
laimīgus?
Jautājums ir „Kurš ir vislaimīgākais? Kad mēs bijām
vislaimīgākie?”
Vislaimīgākais ir bērns pie mātes krūts. Vai ir vēl
lielāka laime kā šī sirsnīgā savienība? Tas attiecas uz mums visiem, arī šodien.
Vislaimīgākie mēs esam, kad esam saistīti ar savu māti – un tad ar savu tēvu.
Laika gaitā ir notikušas daudzas lietas, kas, iespējams, ir mūs atsvešinājušas
no mātes. Tad mēs esam tukši. Bez mātes mēs esam tukši. Tad kaut kā
pietrūkst.
Laime partnerattiecībās
Kur cilvēki savu laimi meklē visbiežāk? Protams,
partnerattiecībās. Un šeit es atklāju ko īpašu. Ja abi partneri būs kontaktā ar
savu māti, viņi būs laimīgi. Dažas sievietes ir vientuļas, tāpat arī daži
vīrieši. Nu labi, es savu atklājumu par to formulēšu vienā teikumā: Bez mātes
nav partnera. Dažas sievietes saka: „Es beidzot vēlos, lai man būtu vīrs”. Tas
nebūs tik vienkārši. Vispirms ir jābūt kontaktā ar māti, tad būs arī vīrs. Bez
mātes nav vīra. Tas pats, protams, attiecas arī uz vīriešiem. Bez mātes nav
sievas. Bet šeit es precīzi nezinu, tāpēc, ka dažas sievietes vēlas ieņemt mātes
vietu un tā padarīt vīrieti laimīgu. Bet mēs taču zinām, kas no tā iznāk.
Tātad, tas ir pirmais ceļš uz laimi, ja mēs paliekam
saistīti ar mūsu saknēm un no turienes augam un kļūstam laimīgi.
Pašreizējais brīdis
Es vēlētos vēl ko pateikt par laimi. Kur slēpjas
laimes noslēpums? Šobrīd. Jebkura laime pastāv šajā acumirklī, pašreizējā
momentā. Kas stāv ceļā laimei? Novirzīšanās no pašreizējā momenta. Kad cilvēks
vai nu skatās atpakaļ vai uz priekšu, viņš aizmirst par pašreizējo momentu.
Aizmirstot par pašreizējo momentu, viņš aizmirst arī par šī momenta laimi.
Palikt tagadnē ir augsta mācība, kura mums jāapgūst vingrinoties.
Visa dzīve ir pašreizējā momentā, tikai šajā brīdī.
Šobrīd tā ir pie mums. Pašreizējā brīdī, tagad, dzīve ir piepildīta. Mēs plaši
atveram savu sirdi šim momentam, priecājamies par šo momentu, esam pateicīgi par
šo momentu.
Patreizējā acumirklī nav nekādas
nožēlas, nav arī baiļu. Visas bailes ir nākotnē. Visa nožēla ir pagātnē. Šajā
acumirklī mēs dzīvojam bez bailēm un bez nožēlas.
Kāpēc bērni bieži ir tik laimīgi? Tāpēc, ka viņi
dzīvo tikai tagadnē – šajā acumirklī.
Es vēlētos vēl ko piebilsts par pašreizējo momentu.
Dzīvot no mirkļa uz mirkli nozīmē arī nomirt no mirkļa uz mirkli. Cilvēks katru
mirkli visu veco atstāj aiz sevis pagātnē.
Piemērs: Darbs
Vīrietis: Runa ir par darbu.
Hellingers: Problēmu ar darbu var atrisināt
vienkārši.
Hellingers vispirms nostāda vīrieti ,
un tad tam pretī – aizvietotāju darbam. Darbs atkāpjas dažus soļus atpakaļ un
tad aizgriežas.
Hellingers: Nav nekāds brīnums, ka tev nav darba. Tu viņam
nepatīc. Viņš dusmojas uz tevi, jo tu to necieni. Darbs no tevis bēg prom. Taču
problēma nav darbā. Kas patiesībā stāv darba vietā?
Vīrietis: tas bija kaut kas, kas no manis stāvēja ļoti tālu.
Nebija nekādas kustības tajā virzienā.
Hellingers: Kas šeit patiesībā bija darbs? – Tā bija tava māte,
Bez mātes nav darba. Ko tu viņai esi nodarījis?
Vīrietis: šajā brīdī es jūtu, ka viņa ir aizgriezusies
prom.
Hellingers: Mans jautājums bija ļoti konkrēts!
Vīrietis: Es aizgāju no mājām.
Hellingers: Ko tas nozīmē?
Vīrietis: Es maz kontaktējos ar viņu. Es esmu no viņas
novērsies.
Hellingers: Ko tu viņai esi nodarījis?
Vīrietis: Es esmu aizgriezies no viņas.
Hellingers: (grupai) Es domāju, ka
viņš paliks bez darba. Tur neko nevar līdzēt. Bez mātes nav darba. Kas
aizgriežas no mātes, aizgriežas arī no darba. Un darbs aizgriežas no
viņa.
(vīrietim) Tu nodarīji viņai ko sliktu. Tu sāpināji viņu. Aizver
acis.
Vīrietis aizklāj acis ar rokām un sāk
skaļi šņukstēt.
Hellingers: (pēc kāda brītiņa) Vai
tava māte vēl ir dzīva?
Vīrietis: Jā. Mans tēvs ir jau miris.
Hellingers: Tad tev vēl ir izredzes. Tagad tu esi ar viņu
nodibinājis kontaktu. Jauki, ļoti jauki. Es tev došu pāris konkrētus
padomus.
Tu uzrakstīsi viņai vēstuli. Tu
iesi cauri visai savai bērnībai, sākot no savas piedzimšanas brīža, un skatīsies
uz visu, ko māte tavā labā darījusi līdz pat šim laikam. To tu viņai uzrakstīsi,
arī to, ka tas viss ir radis vietu tavā sirdī. Viss, ko viņa tev ir dāvājusi, ir
pieņemts un radis vietu tavā sirdī.
Vīrietis pamāj ar galvu.
Hellingers: Tieši tā. Tad vēstules beigās tu uzrakstīsi vēl kaut
ko: „Tu vienmēr vari uz mani paļauties. Kad vien būšu tev
vajadzīgs, es būšu tev līdzās”.
Vīrietis jūtas
aizkustināts.
Hellingers: Tagad tu drīz atradīsi darbu.
Abi skaļi smejas.
Hellingers: (grupai) Viņš ir
laimīgs. Jauki. Mātes dara mūs laimīgus, tas ir neapšaubāms fakts.
(vīrietim) Labi, ar to arī beigsim.
Pilnībā pieņemt vecākus
Hellingers:
(grupai) Es gribētu šajā sakarā
vēl ko piebilst.
Mēs reizēm skatāmies uz savu māti un tēvu un domājam:
kaut kas tomēr nav kārtībā. Viņi taču nebija ideāli. Dažiem cilvēkiem ir ļoti
dīvaini priekšstati par to, ko viņi sagaida no saviem vecākiem, it kā tiem būtu
jābūt līdzīgiem dieviem. Pat ne tādiem, kā Dievs, bet. Protams, vēl nedaudz
labākiem.
Tas ir briesmīgi, ko mēs nodarām mūsu vecākiem ar
tamlīdzīgām vēlmēm. Tādā gadījumā mēs domājam, ka mums ir tiesības saukt viņus
pie atbildības par to, ka viņi nav bijuši tādi, kā Dievs. Taču tikai pateicoties
tam, ka viņi bijuši parasti cilvēki ar saviem trūkumiem, pieļāvuši gandrīz tādas
pašas kļūdas, kādas pieļaujam mēs paši, mēs esam izauguši un kļuvuši piemēroti
dzīvei.
Es izdarīju vēl vienu dīvainu atklājumu, pats pie
sevis. Iepriekš es izstāstīju, kā man ievērojami paaugstinājās pamatjūtas. Es
savā sirdī pieņēmu māti – pie tam pilnībā. Pats dīvainākais bija tas, ka viss,
ko es pārmetu savai mātei, uzskatot, ka tas varēja būt labāks, palika ārpusē.
Ļoti dīvaini. Ja mēs savas mātes un tēvus uzņemam savās sirdīs tādus, kādi viņi
ir, tie mūsu sirdīs paliek ideāli, bez tā, pret ko mums ir iebildumi. Tas ir
brīnišķīgs atklājums. Tas palīdz arī citiem cilvēkiem, kuriem es to
stāstu.
No Berta Hellingera grāmatas „Laime,
kas paliek”
